"Neatkarīgā Rīta Avīze", 06.04.2004.
Kaut arī Eiropa ir apguvusi politkorektumu, tomēr ikdienas līmenī šovinistiski formulējumi aizvien vēl pastāv
Latviešu politiķu pirmie soļi kopējā Eiropā tūlīt pat saduras ar sasāpējušām vēstures interpretācijas atšķirībām. Sandra Kalniete savā uzrunā Leipcigas grāmatu tirgus atklāšanā izsauca Vācijas ebreju kopienas viceprezidenta Solomona Korna sašutumu. Latvijas pārstāve salīdzināja staļinisko režīmu ar nacistisko, nosaucot abus par vienlīdz noziedzīgiem, un Vācijas ebreju kopienas pārstāvja protests sekoja bez vilcināšanās.
Šis notikums ir ieguvis pietiekami plašu starptautisko rezonansi, un droši vien Sandra Kalniete nejūtas par to īpaši laimīga. Visticamāk arī, ka, savu uzrunu rakstot, viņa vispār nepievērsa uzmanību šai te frāzei, kas kalpoja par pamatu apsūdzībai “klasiskā antisemītismā, kas ES ienāk no jaunajiem Austrumu dalībniekiem” (S¦ddeutsche Zeitung 31. 03. 2004) . Latvijā šo abu režīmu vienādošana ir bijusi pierasta lieta jau kopš Atmodas sākuma. Turklāt mūsu ebreju kopiena tamdēļ nekādus protestus par to nav cēlusi, kur nu vēl absurdas apsūdzības “klasiskā antisemītismā”! Arī tūlīt pēc šīs ziņas Latvijas ebreju kopienas priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko savā paziņojumā distancējās no S. Korna paustā sašutuma, pauzdams sapratni par Kalnietes attieksmi pret staļinisko genocīdu, ko piedzīvoja Latvijas tauta, un atzīmēdams S. Kalnietes pozitīvo attieksmi pret ebreju kopienas centieniem Latvijā.
Šī ir augstākā mērā sarežģīta tēma, par ko nav viegli ne rakstīt, ne runāt – katrs izteikums šajā sakarā ir salīdzināms ar manevru mīnu laukā, un politiski gudrāk būtu nemaz uz to neielaisties. Un tomēr – Solomona Kerna publicētais feļetons vācu centrālajā presē (sal. iepriekš) prasa mūsu drosmi komentēt – to 60 miljonu staļiniskā genocīda upuru dēļ. Uz viņu ciešanām – vienlīdz kā uz ebreju – arī nedrīkst mest ēnu ar viegli maskētām norādēm, ka tās būtu otršķirīgas vai mazāk sāpīgas tādēļ, ka abu noziedzīgo režīmu oficiālās ideoloģijas bija atšķirīgas. Vai staļiniskā režīma ideoloģija tamdēļ ir mazāk monstroza par nacistisko, jo tā liekulīgi runāja par vienlīdzību, taisnību un tautu draudzību, bet reālajā dzīvē rīkojās tieši pretēji tam? Nekādā gadījumā, – šīs skaistās runas bija sātaniski meli, un šī režīma patieso ideoloģiju vislabāk raksturo odiozie Staļina vārdi par kadru politiku: “Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” Šo kadru politiku diktators arī tiešā veidā vērsa pret tautām.
S. Korns savā feļetonā nosoda arī staļinisko režīmu un uzsver, ka nekas no tā pastrādātā nedrīkst tikt attaisnots vai nonākt aizmirstībā. Arī tā lielais nopelns nacisma militārajā sagrāvē allaž esot jāpatur atmiņā. Tas ir viens no galvenajiem autora argumentiem pret Sandras Kalnietes teikto: tieši tāpēc nedrīkstot staļinismu un nacismu saukt par vienādi noziedzīgu. Piekrītot autoram par padomju armijas nopelnu nacisma sagrāvē, uzvaras lauri tomēr ir jānošķir no noziedzīgā staļiniskā režīma. Nacisma sakāve karā bija nevis šī režīma, bet dažāda ranga karavīru varonības nopelns – no vienkārša kareivja frontē līdz karavadonim. Bez šaubām – arī visas šī režīma metodiski nīdētās tautas nopelns. Kā var nonākt pie tik ačgārna secinājuma, ka staļiniskais režīms, tātad noziegumi pret cilvēcību palīdzēja sakaut nacismu? Un pat ja tāds pilnīgi aplams pieņēmums tomēr būtu pareizs, ja šo 60 miljonu nevainīgo dzīvību upuris būtu bijis vajadzīgs, lai sagrautu nacisma varu, vai tad tādā gadījumā būtu jācenšas to padarīt par otršķirīgu? Taču tā nav, staļinismam kā genocīdu īstenojušam režīmam nav nekādu nopelnu nacisma sagrāvē (tieši otrādi, 1939. gadā noslēgtais Staļina un Hitlera pakts tikai palīdzēja nacistiem nostiprināties). Trīsdesmitajos gados PSRS propaganda bija izteikti labvēlīga pret hitlerisko Vāciju, tas un daudz kas cits tā laika padomju politikā liecina, ka abi režīmi pēc būtības bija radniecīgi. Krievu rakstnieks un frontes korespondents Otrajā pasaules karā Konstantīns Simonovs savās publikācijās ļoti spilgti atsedza to, kā režīms vardarbīgā veidā kavēja veiksmīgu militāru darbību. Tautas cīnītais karš pret nacismu, kā zināms, kalpoja staļinistiem par labu piesegu šausmu darbu tālākai īstenošanai. Ja reiz nekas nevar attaisnot arī staļinisma pastrādāto, kā to pilnīgi pareizi savā rakstā ir paudis S. Korns, tad nevajadzētu to tomēr mēģināt darīt arī šādiem strīdīgiem pieņēmumiem par Staļina režīma nopelniem karā. Protams, tas attiecas arī uz otru pusi – mūsu politiķiem tāpat vajadzētu vairīties no strīdīgu argumentu lietošanas vai slēptām norādēm, ka mūsu tautas ciešanas ir lielākas par citu.
Eiropas Austrumu un Rietumu apvienošanās ir vēsturisks notikums. Šausmas, kas vecajā Eiropā tika pārvarētas līdz ar nacisma sakāvi, pie mums izplēn tikai tagad. Ir atšķirības dažādos pagātnes izvērtējumos un spriedumos, un mums vēl ilgi būs nepieciešams dialogs un savstarpēja izpratne.
S. Korns sava feļetona beigās izsaka bažas, ka, Eiropas apvienošanās procesam turpinoties, ES nonāks antisemītisma spīlēs – no Eiropas dienvidu puses draud iespiesties islāma antisemītisms, bet no austrumiem klasiskā antisemītisma invāzija jau notiekot. Nevar nepiekrist, ka šajā globālajā norisē – Eiropas kopienas izveidē – kā straumē tiek nestas līdzi ne tikai cilvēku pozitīvās emocijas, bet arī duļķi un cilvēka dvēseles melnie atvari – rasu naids, neiecietība, ļaunprātība.
No turienes uz augšu tiek uzskalots klasiskais antisemītisms, lielo nāciju veļikoģeržavije un cita veida šovinisms. Kaut arī civilizētā Eiropa ir apguvusi politkorektu izteiksmes stilu un šovinistiski formulējumi ir pazuduši no politiskās dzīves priekšplāna, tomēr ikdienas līmenī tas aizvien vēl pastāv un plosās cilvēku sirdīs. Tāpat kā aiz humanitāru frāžu piesega un šaurās tolerances virskārtas dziļi cilvēka dabā ir nocietinājusies agresija un prieks citus diskriminēt. Nevar šīs lietas saistīt tikai ar vienu nāciju un tikai ar vienu politisku režīmu. Šis režīms slēpjas dziļi visu cilvēku dabā un pret visām tā izpausmēm ir nopietni jācīnās – pret jebkura veida totalitārismu, kas iesākas tīri nevainīgi, bet pēc tam provocē rasu naidu, antisemītismu, genocīdu, šovinismu.