Foto: Piotr Pędziszewski
Ja turpināsim pavasaros mežā saimniekot tāpat kā līdz šim, tad nevis mūsu bērni, bet mēs paši un jau visai drīz pieredzēsim, ka putnu Latvijas mežos nebūs.
Saskaņā ar Latvijas valsts mežu (LVM) korporatīvo stratēģiju valsts meži Latvijā tiek apsaimniekoti, “lai sniegtu īpašniekam — valstij un sabiedrībai lielāko vērtību, ko var radīt ilgtspējīga meža īpašuma apsaimniekošana”[1]. Nemēģinot iedziļināties, ar ko atšķiras valsts no sabiedrības, iznāk, ka mežu apsaimniekošanu LVM veic (arī) visu mūsu vārdā un interesēs.
Pētot, kā mežsaimnieciskā darbība ietekmē Latvijas melnos stārķus, pirms dažiem gadiem analizēju saimnieciskās darbības sadalījumu laikā. Izrādījās, ka divās sezonās (2004. un 2005. gadā) kaut kāda darbība notikusi trešajā daļā no visiem Latvijas mežiem. Ņemot vērā to, ka ietekme no šīs darbības sniedzas arī “dažus metrus” aiz katras cirsmas robežām, tad tā skar pusi mežu. Un apmēram 30-50% šīs darbības notiek pavasara periodā. Apjomi pārsteidza, tādēļ papildus ietekmei uz melno stārķi izvērtējām arī, kā tas ietekmē citus — “parastos” meža putnus. Ņemot vērā to blīvumu dažādās mežaudzēs, ligzdošanas sezonas ilgumu un pavasarī mežsaimniecības skarto kopējo platību, iznāk, ka katru pavasari tikai valsts mežos vien tiek iznīcināts ap 14–20 000 dziedātājputnu ligzdu. Tas pats notiek arī privātajos mežos.
Mūsuprāt, šādu rīcību nevar uzskatīt par atbilstošu “dabai draudzīgai mežu apsaimniekošanai”, kā to paredz LVM par valsts mežu apsaimniekošanu piešķirtais FSC sertifikāts. Tāpēc Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) sāka kampaņu ar mērķi vispirms noskaidrot sabiedrības viedokli šajā jautājumā[2]. Pēc tam atkarībā no aptaujas rezultātiem mēs, iespējams, mēģināsim vērsties pie likumdevēja, lai mežsaimniecisko darbību pavasarī Latvijā pārtrauktu vai vismaz ievērojami ierobežotu, saglabājot tikai tās darbības, ko citās sezonās nav iespējams veikt. Ja ne visur, tad vismaz valsts mežos — līdzīgi kā tas jau notiek Igaunijā.
Risinot sarunas par FSC standartu un citiem ar mežsaimniecību saistītiem jautājumiem gan ar LVM, gan mežizstrādes firmām, gan arī mazākā mērā ar dažādiem mežu īpašniekiem, šo mērķi neslēpām un centāmies uzzināt arī viņu viedokli. Vismazāk sākotnējās “nepatikas” pret šo ierosinājumu izjutām no privātīpašnieku puses. Tas arī saprotams, ja ņem vērā meža īpašumu vidējās platības Latvijā. Apsaimniekojot 10 vai pat 100 ha, nav nekādu grūtību visu darāmo paveikt rudenī vai ziemā. Ar lielīpašniekiem, it īpaši valsts mežiem, kas ir puse no visas mežu kopplatības, ir citādāk. Kā vienu no argumentiem no “tās puses” vairāki sarunu partneri (Mežizstrādātāju savienība un vairāki uzņēmumi) minēja viedokli, ka, pēc viņu datiem, pavasaros mežistrāde jau tagad tiekot krietni samazināta. No atbilžu konteksta varēja secināt (lai gan tā neviens neteica), ka tādējādi tiek norādīts uz mūsu izvirzīto pārmetumu nepamatotību.
Nebūs pat žubīšu
Pirms neilga laika, pavasara lauku darbus darot, nācās pabraukāt pa Latviju. Tīri sportiskas intereses dēļ pierakstīju, kas pašlaik notiek ceļmalās. 17. aprīlis, agrs rīts. Smiltenes–Gulbenes šoseja, Lizuma pagasts. Svaigi nocirsta un vēl neizvesta cirsma. Privātais mežs. Pāris kilometru tālāk, citā cirsmā, valsts meža 443. kvartāla malā stāv hārvesters — apstājies pusratā, gaida, kad ieradīsies pavēlnieks. Brīnums, ka nestrādā pa nakti, kā tas daudzviet notiek.
18. aprīlis, Neretas šoseja. Netālu no Valles tiek “tīrīti” Iecavas krasta krūmi.
Tās pašas dienas pēcpusdiena. Kolkas šoseja, netālu no Rojas, valsts mežs. Vairāk nekā piecu kilometru posmā un vairāku simtu metru platumā notiek kopšanas cirte, joprojām strādā hārvesters. Mežs arī pirms ciršanas bijis tāds, kurā neko vairāk par žubītēm nevarētu atrast, taču šosezon nebūs pat to.
Nogales–Kaltenes ceļš. Ceļa malā zīme. Nebraukt un neiet, gāž kokus. Plāksnei otrā pusē lieliem sarkaniem burtiem rakstīts “Silva”, droši vien īpašnieka piederība. Turpat tālāk tiek “remontēts” maģistrālais sānceļš. Kā jau tas tagad notiek — it kā gatavotu rezerves nosēšanās joslas NATO kara lidmašīnām. Kaut kāda koku mizošanas vieta ierīkota 50 m attālumā no medņu riesta un turpat ir arī mašīnu apgriešanās vieta. Ekskavators un traktors šobrīd rosās drusku tālāk.
Tikai pieci piemēri, un tas nav viss no divu dienu laikā redzētā. Lai uzskaitītu katru šādu objektu Latvijā vienā pavasarī, laikam pat internetā būtu par maz vietas.
15. aprīlī saņēmu vēstuli no kolēģa. Viņš raksta par urālpūci, kas no mežu sargāšanas viedokļa ir “kutelīgs” putns, jo mīl izcirtumus. Tajos ir daudz peļu, kas viņām vajadzīgas. Bet ar pelēm vien nepietiek, pat ja tās noklātu sprīdi biezā slānī pa visu zemi. Pūcei vajag arī kādu koku, kur ligzdot. Urālpūču paliekot arvien mazāk. Ja, taisot pūču uzskaites, meža masīvā vairāk dzirdamas zāģētāju brigādes, nevis pūces un ja izcirtumu ir vairāk, nekā meža, tad pat urālpūce sāk “uzdot”. Parasto putnu monitoringā organizētās putnu uzskaites arī liecina, ka vairāku agrāk parastu meža putnu skaits sācis ievērojami samazināties. Pazīstamākā no tām ir mežirbe, kuras populācija pēdējos trīs gados samazinājusies teju trīs reizes.
Dažu minēto tieši no lieliem ceļiem redzēto cirsmu kopplatība bija kādi 20 hektāri. No tiem nocirsti kailcirtēs tikai kādi seši. Bet putnu šogad nebūs nevienā no tiem. Pirmo žubīšu ligzdas, kas te varēja jau būt uzbūvētas, ir noskūtas kopā ar zariem, kokus apstrādājot un sagarumojot. Bet citur saimniekošana jau turpināsies arī vēlāk — maijā, jūnijā un jūlijā, kad ligzdas būs ierīkojuši un ligzdot mēģinās visi mūsu mežu putni un citi iemītnieki. Kopā 77 sugas, kas sāk ligzdot jau aprīlī (dažas pat martā), bet kopā vairāk nekā 100 sugas, kas ligzdo Latvijas mežos.
Politiskais agregāts
Droši vien nav nejauši, ka abās cirsmās, kur darbi notika tieši garāmbraukšanas brīdī, strādāja hārvesteri. Hārvesters ir ļoti efektīvs un ļoti dārgs agregāts. Akls arī. Ar to var strādāt ļoti politiski. Gluži kā pieņemot lēmumu armiju nosūtīt uz karu un pēc tam skaidrojot tautai, cik tas pareizi. Pašam taču ar zobenu rokā karapulkam pa priekšu nav jāiet. Tāpat te. Sēdi kabīnē, klausies mūziku un spaidi podziņas vai kloķīšus. Līķus neredz. Pat ja katru ligzdu, kas cirsmas teritorijā ir iekārtota uz zemes (tā ligzdo čipstes, sila cīruļi, ķauķīši, sarkanrīklītes), agregāts tieši neiemin zemē, tās visas tiek pamestas, jo putni ir aizbaidīti uz neatgriešanos. Bet to, kas kokā, eleganti izšķaida varenās mehāniskās rokas. Ja mašīnas operatoram būtu visas putnu ligzdas, kuras viņš šādi iznīcina, jānoņem no koka un olas vai mazuļi jāsaspiež ar savām rokām vai jāsamin ar kāju, varbūt pēc pirmā desmita viņš sāktu domāt. Varbūt nesabradātu pat pirmo.
Varbūt atcerētos, ka:
Laužat meitas ko lauzdamas,
Galotnīti nelaužat.
Lai palika galotnīte,
Kur putnam’i uzmesties
Tomēr maz ticams, ka hārvesteru mehāniķiem paliek laika tautas dziesmām un tamlīdzīgai lirikai. Ne tāpēc, ka šie cilvēki būtu neizglītoti vai viņus tas neinteresētu. Gluži otrādi — lai strādātu ar tādu agregātu, izglītībai ir jābūt ļoti labai. Pieļauju, ka par šādu “liriku” viņiem domāt varētu neļaut darba devēju pozīcija. Pastāvīga meža nozarē iesaistīto cilvēku nodarbinātība bija otrs arguments, kas kā pretarguments darbu pārtraukšanai pavasarī izskanēja no vairākiem nozares uzņēmumiem, ieskaitot LVM. Bet vai tomēr nav tā, ka kaismīgajiem “pastāvīgās nodarbinātības” aizstāvjiem ir cita fona motivācija un iemesls nepieciešamībai strādāt pēc formulas 24 x 365 —vienalga pār cik līķiem — ir banku kredīti hārvesteru iegādei un Latvijas vajadzībām pārlieku lielais šādu agregātu skaits? Vismaz es vēl nekad neesmu dzirdējis nevienu no viņiem iestājamies pret hārvesteru masveida iepirkšanu, kas ir galvenais mežsaimniecībā nodarbināto mežstrādnieku skaita samazinātājs (pēc Somijas pieredzes). Ja hārvesteri tiek iegādāti, lai optimizētu darbus un efektīvāk saimniekotu, tad brīvdienas pavasaros nozīmētu cilvēka cienīga darba laika ieviešanu un atvaļinājuma laiku šo agregātu operatoriem. Par citiem aspektiem, piemēram, lauku un meža ceļu stāvokli, nemaz nerunājot.
Kāds būs mandāts cirtējiem?
Var, protams, uzdot jautājumu, kam tādi putni ir vajadzīgi? Tāpat var uzdot jautājumu, kam ir vajadzīgs mežs kā tāds? Iespējams, ka sabiedrība ir pilnīgi apmierināta ar faktu, ka mežu (kas vecāki par 10 gadiem) platība Latvijā ar katru gadu samazinās (no 41,6% 2000.gadā līdz 39,8% 2006.gadā[3]). Iespējams, ka cilvēkus iepriecina tas, ka meža vietā viņu māju priekšā arvien vairāk plešas izcirtumi. Tad viss ir kārtībā un nekas nav jādara, jo meži tiek apsaimniekoti tā, kā jūs uzskatāt par pareizu. Tikai tad jāatceras, ka jūsu dotais mandāts ietver sevī visu minēto putnu ligzdu iznīcināšanu un mazuļu slepkavošanu. To atbalsta un sekmē ikviens, kam ir vienalga, vai kam tas neinteresē, “jo notiek tālu un nav redzams”. Ja mūs interesē, lai putni mežā būtu, tiem ir jāļauj dzīvot. Vienalga, vai interese ir motivēta ar vēlmi klausīties putnu dziesmas pavasaros vai apziņu, ka mežā “kaitēkļu” kāpurus un pašus kaitēkļus apēd tieši putni. Ja turpināsim tā, kā līdz šim, tad nevis mūsu bērni, bet mēs paši un jau visai drīz pieredzēsim, ka putnu mežā nebūs.
Es daudzu tūkstošu dziedātājputnu līķus katru pavasari neuzskatu par lielu pievienoto vērtību, par ko man jājūtas lepnam. Tāpat kā nejūtos devis šādu mandātu valsts mežu apsaimniekotājiem. Tāpēc es aicinu visus šī materiāla lasītājus izteikt savu viedokli mūsu rīkotajā aptaujā. Varbūt, ka mūsu mandātam ir jābūt pilnīgi citādam?
_____________________
[1] LVM Korporatīvā stratēģija, http://www.lvm.lv/lat/lvm/darbibas_strategija/?doc=67
[2] Latvijas ornitoloģijas biedrības apatauja “melnais stārķis – 2008.gada putns”, http://www.lob.lv/lv/g_putns/anketa.php
[3] Valsts mežu dienesta dati, http://www.vmd.gov.lv/