Tas ir normāli, ka mēs katrs esam savādāks. Bet tautu kopumā veido ne tikai viena zeme, kuru tā apdzīvo.

Ja vispār tā var teikt, tad šodien manu dzīvi “kājām gaisā” sagrieza ieraksts facebookā –
Kārlis Streips: pārdomas par dzīvi: Jauna valdība: Vai tiešām? Tās pārdomas par dzīvi gan jau nav pielicis pats Streips. Varbūt. Bet apakšā “skaists koments” – apmēram tā – gribējās palasīt ko par dzīvi, tās ir tikai politiķu mūžīgās cīņas par varu. Ha. Politiķi “cīnās savā starpā” par varu. Kā tas skuķis iet uz randiņu – tam taču vismaz jāsapucējas? Gaida, lai palīdzīgu roku sniedz kādi citi? Kādreiz savā prātā domāju, ka tās palīdzības pārtikas pakas ir tikai tāpēc, ka dažiem cilvēkiem to vākšana un izplatīšana nodrošina darbu. Bet no pārtikas pakām pārtiek veselas iedzīvotāju paaudzes, ne tikai vecie un nevarīgie. Simtlatnieki vairs neesot, bet vai viņiem ir darbs? Darba vietas ir?
Pirms vairākām dienām kaut kur komentāros izlasīju – pilsoņi ne pie kā nav vainīgi, vainīgi ir politiķi. Atkal jāsaka – ha. Politiķi nav pilsoņi? Un politiķi pie varas tikuši bez pilsoņu atbalsta, pilsoņi taču vēlēšanās palika bez balss kādu konkrētu politiķu labā. Jaunas vēlēšanas tuvojas šā kā tā. Tajās taču atkal pilsoņi atdos savu balsi par smukāko, koptāko, to, kurš biežāk un vairāk runā radio un TV, kaut ko uzraksta facebook un twitter…
Mans skats jau gadiem ir tikai no malas. No aktīva darba esmu izsista. Tas, ka arī tagad kāds noteiks – grafomāna murgi, mani neuztrauc. Ja es būtu ņēmusi galvā visu teikto, jau sen manis nebūtu. Nebūtu arī šī melnraksta, kas uzreiz ir tīrraksts.
Streipu cienu jau gadiem. Savā rakstā viņš min, ka ja tiešām NA prasību pēc izjuks budžeta pieņemšana un valdība kritīs, iestāsies politisks haoss. Manuprāt, vismaz tad būs atklāts, visiem saskatāms haoss, kaut haoss pastāv jau gadiem. Par to taču liecina kaut tikai tas, ka politikāņi nemitīgi saka – mēs par to domājam, mēs pie tā strādājam… Kas tad ir izdarīts? Ja vārdiski ko sola, tad kaut kad solīšana no vārdiem pārvēršas domās ne tikai pašu domās vien… Visi sāk domāt, ka strādā…
Par demogrāfijas lietām šodien runā daudzi. Turot demogrāfiju atsevišķi no valsts ekonomiskā sāvokļa. Ja Saeimas deputāti katrai ģimenei iedotu pa bērnam komplektā ar apģērbu un uzturu, tad politiķi reāli risinātu demogrāfijas lietas. Bet kas ir reāls izdarītais? Visi tik saka – 14. gadā, 15. gadā. Bet rīt? Uz aizliegšanu gan esam naski. Andropova šņabis arī nav zināms.