Raksts

Mana vara manās rokās


Datums:
12. jūlijs, 2011


Autori

Dita Arāja


Foto: Nora Krevneva

Kāpēc man būtu jādeleģē mana vara citam cilvēkam? Es pats ar draugiem varu nodibināt NVO noteiktu mērķu sasniegšanai!

Intervija ar Ivaru Austeru, LU profesoru sociālajā psiholoģijā

Pēc Valda Zatlera ierosinājuma par Saeimas atlaišanu šķita — Latvijas sabiedrība ir sakustējusies no inertuma un, iespējams, pat apātijas. Ir parādījušās jaunas iniciatīvas internetā. Ir domubiedru grupas, kas, izrādot pilsonisko aktivitāti, organizē dažādus pasākumus, turpinot Zatlera iesāktu tematu par nepieciešamību atbrīvoties no politikas ciešās sasaistes ar biznesu, no tā, ka Latvijā politiskos lēmumus nosaka šauras kliķes dažu cilvēku personiskajās interesēs. Meklējam atbildes uz jautājumiem, vai šīs kustības liecina, ka Latvijas diezgan miegainā pilsoniskā sabiedrība ir atkal iekustināta un kā tas varētu ietekmēt gaidāmā referenduma un iespējamo Saeimas vēlēšanu rezultātu.

Vai sabiedrība pēc Zatlera rīkojuma Nr.2 ir sakustējusies?

Ja uz šādu jautājumu būtu jāatbild pirmajā nedēļā pēc tam, es droši vien teiktu, ka jā. Bet tagad es būtu drusku skeptiskāks. Šī mēneša laikā ir bijuši vairāki aktīvas un atbildīgas sabiedrības raksturlielumu novērojumi. Sāksim ar to, kas visskaļāk ir izskanējis, ar oligarhu kapusvētkiem, kur piedalījās visnotaļ daudz cilvēku un aritmētiskais vidējais vecumam droši vien bija kādi 30 gadi.

Cilvēkiem, kas gados jaunāki, tas dīvainais teiciens parasti bija populārs, ka „mēs mīlam šo zemi, bet mums nepatīk šī valsts”. Tas man vienmēr šķitis nedaudz šizofrēniski, jo zeme ir valsts, tās ir nedalāmas lietas. Ja tu nedomā par sevi veselumā, tā ir sašķeltība — šizofrēnija. Tu esi gatavs pieņemt kaut kādu poētisko, pastorālo Latviju — ainavu, Alberta ielu Rīgā, nu vēl tev patīk Raimonds Pauls vai Imants Kalniņš. Bet kad Pauls un Kalniņš ir politikā, tad viss, tad cauri — tā daļa nepatīk, ir pretīga, riebīga. Un tad te [oligarhu kapusvētkos] bija varbūt kaut kāds simptoms, ka tas varbūt ir pārdzīvots.

To, ka mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti, jau teica tagadējie četrdesmitgadnieki, nevis tie jaunieši, kas bija uz AB dambi aizgājuši.

Bet jaunieši arī, kad ar viņiem kādreiz parunā. Varbūt ne tādiem vārdiem, bet, ka tā politika ir kaut kāda dīvainība labākajā gadījumā, un netīra — sliktākajā gadījumā. Tur bija tā nodalīšanās. Pat ja viņi gāja uz vēlēšanām, vienalga viņi negāja kā uz kaut ko, kas uz viņiem tā simtprocentīgi attiektos — ka es tagad metos iekšā un mēģinu kaut ko iespaidot. Saprotams, no racionāla viedokļa raugoties, viena balss ir tikai viena balss, bet tajā brīdī tu vari izjust gandrīz vai fiziski demokrātiju.

Protams, ka Dūle un Co[ 1 ] [jauniešu atsaucību oligarhu kapusvētkiem] ļoti vienkāršiem paņēmieniem panāca. Es varbūt neesmu milzīgā sajūsmā par to, kas tur saturiski notika, bet vai tad man ir jāpatīk visam, ko cilvēki dara! Tas, kas man šķiet labāks un kas varbūt ir mazāku novērtējumu guvis, ir [interneta vietne] ManaBalss.lv.

Kāpēc?

Tur ir vairāki faktori, kas varētu patiešām ienest būtiskus uzlabojumus vidē — ka ir jāsāk rēķināties ar to, ko cilvēki domā. Kad tu izdari kādu iniciatīvu „no apakšas”, tas tev dod spēku vismaz kādu laiku. Tu esi dabūjis sajūtu, ka esi būtiska sistēmas daļa, ka tavai balsij ir nozīme. Un tā sajūta var būt spēcīgāka nekā vēlēšanās, jo politiķu tēls, protams, nav mainījies, Saeimā nekas principiāli nav mainījies — tā pati vecā kultūra, pašsaglabāšanās

Ir viena lieta balsot vēlēšanās, bet otra — mēģināt mainīt kaut ko sistēmā, izmantojot citu mehānismu. Tas man kā vēlētājam, ir svarīgi un nozīmīgi, tur es patiešām varu izjust savu varu. Ja mēs tagad izdarītu mērījumu un paprasītu, cik liela ir tava vara brīdī, kad tu piedalies vēlēšanās, un tad, kad aizej uz ManaBalss.lv un nobalso par kādu iniciatīvu, es būtu gatavs slēgt derības, ka otrajā gadījumā varas sajūta būtu lielāka. Manabalss.lv ir ļoti labs koordinators, kur cilvēki var nākt klajā ar savām iniciatīvām. Cilvēki paši jūt, kas viņiem ir svarīgi, un ir gatavi par to nobalsot. Tā ir sistēma, kas pašlabojas — iesniegtais priekšlikums beigās būs kvalitatīvāks, jo būs izgājis neatkarīgo vērtētāju sietam cauri.

Kādas pārmaiņas reāli šādas interneta iniciatīvas ienes?

Cilvēkam viena no pamatmotivācijām ir būt konsekventam, būt saskaņā ar sevi. Pat ja reizēm tas ir aplami, vienalga — ja es izdaru vienu muļķību, tad, ļoti iespējams, darīšu arī otro un trešo, lai vienkārši savās acīs neizskatītos dīvaini. Tas ir visos līmeņos, sākot ar privātā budžeta plānošanu un naudas tērēšanu un beidzot ar valstisko līmeni. Bet to var izmantot arī pozitīvā ziņā — ja tagad es esmu vienā gadījumā sociāli atbildīgs un nobalsoju internetā, tas, visticamāk, atstās iespaidu arī uz kaut ko citu.

Es neticu jebkāda veida uzspiestām izmaiņām. Kaut kas var mainīties tajā brīdī, kad cilvēki paši sāk viens otru pieskatīt visos līmeņos. Sāksim ar ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu — sodu sistēma ir pietiekami efektīva, bet tikai līdz kādai pakāpei, līdz kaut kādam līmenim. Ja man būs kauns pārkāpt ātrumu tāpēc, ka kāds var ieraudzīt, tas noteikti būs efektīvāks mehānisms, un es pats sevi sākšu klasificēt kā cilvēku, kurš nepārkāpj ātrumu tāpēc, ka tas ir slikti. Tā iemācīšanās notiek. Jebkura sociālā norma bērnībā šādi tiek iemācīta. Un pēc tam es izdomāšu kādas racionalizācijas ķēdes mehānismus, kas man ļaus, saglabājot pašcieņu, sev pamatot, ka es pildu vienošanos nevis tāpēc, ka citi izdara spiedienu, bet tāpēc, ka tas ir labi man un visiem cilvēkiem kopā. Tas pats arī attiecas uz politisko dzīvi. Aplami lēmumi, īstermiņa domāšana tiks sodīti iekšēji.

Bet, ja mēs paskatāmies nesenā pagātnē uz to pašu Lietussargu revolūciju, — arī cilvēki savācās, izvirzīja kādas prasības, bet tad sekoja atkritiens.

Tagad jau arī iespējama kaut kāda atplūde. Tas vienmēr ir. Bet tā pirmā pieredze it kā saglabājas, un jautājums ir, kā tas tiek pastiprināts. Teiksim, kā cilvēki vispār iemācās kaut ko. Tādi ļoti radikāli iemācīšanās teorētiķi teiktu, ka kaut kas notiek varbūt nejauši — vienkārši tu kaut ko izdari. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados taisīja eksperimentus ar baložiem — viņi vienkārši staigā pa būri, kaut ko uzsit ar knābi. Nejauši sanāk uz kādas virsmas uzsist, un tur uzreiz graudi izbirst, un viņš viens divi iemācās. Tāpat ar cilvēka atbildīgu politisku rīcību — tu jau nezini, kura ir tā pareizā darbība, bet ir jābūt mehānismam, kurš tevi pastiprina, kurš tev saka — tas bija labi, tas bija pareizi.

Un jautājums droši vien Lietussargu revolūcijas gadījumā ir, vai politiķi, kuri bija ieguvuši handikapu, to izmatoja. Tur ir jābūt abpusējai sadarbībai, un skaidrs, ka gudrs politiķis to labi izmantos. Iespējams, tagad mēģina to nedaudz darīt, taustīties, bet tā īsti neizdodas.

Tieši tā — sabiedrībai jau var būt centieni, var kaut kur nejauši graudi izbirt, bet vajag būt atdevei arī no lēmumu pieņēmēja.

Par to ir runa. Tāpēc arī mana attieksme ir pozitīvāka pret tādu ManaBalss.lv veida rīcību, kur var diezgan labi pamācīt tiešā vai netiešā veidā tos, kuriem ir būtiski lēmumi jāpieņem.

Bet ja tie lēmumu pieņēmēji neuzklausa?

Ko nozīmē „neuzklausa”? Kaut kā [viņiem] ir jāreaģē. Kad tu savāc noteiktu skaitu parakstu, tas [konkrētais jautājums] ir jāizskata. Un no otras puses — ja tu [kā lēmumu pieņēmējs] to izskati, tu vari iegūt, žargonā sakot, politisko kapitālu. Tas nozīmē, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kam [konkrētā iniciatīva] patīk, un ar to ir vērts strādāt.

Un ja tomēr lēmumu pieņēmēji sabiedrības balsi neuzklausa, ko tad mēs varam mācīties? Tad sabiedrība atkal saprot, ka nav vērts?

Tas, ko mēs varam cerēt, ka [politiķim] motivācija tikt vēlreiz ievēlētam ir pietiekami spēcīga. Vispār internetā parakstītiem papīriem ir vērtība tāpēc, ka tie ir modernāki. Tas jau arī uzreiz ir spiediens uz politiķiem politiskās domas ietekmēšanas nozīmē.

Labi, kas no interneta tālāk ir nākamais solis? Jo internets ir tikai viena no iespējām.

Ne jau pats internets. Runa ir par jaunu normu ieviešanu sabiedrībā, par to es domāju. Es nerunāju par saturisko elementu, es nezinu, kas nāks saturiski, ko cilvēkiem gribēsies. Bet mehānisma ziņā interneta [iniciatīvas] ir cerīgākas — tur ir pašregulācija, pašcenzēšana pozitīvā nozīmē, jo kļūdas tiek izlabotas. Cenzūras tur nav — tu vari teikt, ko gribi, kas nav pretrunā ar konstitucionāliem pamatlikumiem, bet ja cilvēkam tas nav vajadzīgs, tad neviens tev ar klaju smadzeņu skalošanu neuzspiedīs kaut ko pieņemt. Tu dabū to sajūtu, ka cilvēki var kaut ko darīt tāpēc, ka tas viņiem ir nozīmīgi. Un tu arī esi to darījis, jo tas tev ir nozīmīgi. Ir vajadzīgs tas pirmais solis, kritiskais punkts, kad tu dabū cita veida pieredzi — ka tas ir normāli un ka tas nav frīkaini.

Mums visu laiku ir šie pirmie soļi, sākot no mītiņiem 1988. gadā. Vai tiem pirmajiem soļiem var sekot arī kāda attīstība?

Nav korekti [to, kas notiek šodien] salīdzināt ar to, kas notika astoņdesmito gadu beigās. Kad notika masu demonstrācijas, bija pilnīgi cita ideoloģija un nebija izpratnes, kā demokrātija strādā. Mani droši vien biedētu, ja sabiedrība tagad kopumā sāktu celt debesīs vienu partiju.

Es nedomāju par atbalstu vienai partijai, bet gan par kopīgām iniciatīvām, lai sasniegtu kādu mērķi.

Ja par kopīgām iniciatīvām, tad ideālā gadījumā runa ir par mehānismu, kurš pieejams jebkuram sabiedrības pārstāvim un ko viņš var izmantot savu interešu paušanai. Un ka viņa interesēs ieklausās.

Bet masu pārliecības paušana mani droši vien biedētu. Tas pats Zatlera gadījums[ 2 ]. Primārās emocijas, ko cilvēki pauda, mani drusku biedēja. Tur tika divas lietas saliktas kopā — personības spēks un ideja. Un pārāk liels uzsvars ir uz personību — o, tagad ir viens „normāls, pozitīvs Lembergs”, kurš tiem politiķiem Saeimā parāda īsto vietu! Daudzi nepriecājās par konstitucionālo tiesību izmantošanu vai politisko procesu, bet gan par to, ka tagad ir viens cilvēks, uz kuru var projicēt savas ilgas. No šāda viedokļa raugoties — tiec galā ar Lembergu sevī! Man ir bail, ka drusku Zatlerā saskatīja to, ka viņš būs pietiekami spēcīgs — varēs to stabulīti pūst, un visi dancos, kā viņš grib. Tas, protams, rāda par vērtību līmeni sabiedrībā.

Tas ir izpratnes līmenis. Jūs domājat par konstitucionālām lietām, bet daļa cilvēku — daudz primitīvāk — par vadoni.

Mēs pasaules mērogā esam kaut kur pa vidu vajadzībā pēc varas hierarhijas — ka vara tiek uzskatīta par vērtību, ka tā ir svarīga un nozīmīga. Sabiedrība nevar funkcionēt, ja nav varas atšķirību, bet jautājums, cik liela nozīme varai ir simboliskā formā — ar kādām mašīnām cilvēki brauc, kur viņi vispār iztērē naudu, cik daudz grib parādīt, ka viņiem tā vara piemīt. Cik lielā mērā cilvēki ir gatavi deleģēt varu, kas viņiem pienākas, kādam citam, kurš pie varas jau ticis. Par to ir runa. Teiksim, ir kultūras, kur cilvēki cīnās pret varas nodošanu citiem. Kāpēc man būtu jādeleģē kaut kāds manas varas daudzums citam cilvēkam, ja es pats varu pietiekami labi tikt galā? Piemēram, es ar draugiem varu nodibināt NVO noteiktu mērķu sasniegšanai.

Pati par sevi šī apziņa [par varas neatdošanu] nemainās. Tur ir daudz dažādu faktoru, un tas notiek lēni — vajadzīgi varbūt pāris desmiti gadu un vēl vairāk. Teiksim, viens no faktoriem, kas to ietekmē, ir ekonomiskā attīstība. Patērētāju sabiedrība tādā formā, kā ir bijusi Latvijā, ir virzījusies uz varas simbolu demonstrāciju. No otras puses, pieaugot IKP, cilvēki kļūst individuālistiskāki, un vajadzība pēc varas hierarhijas diezgan labi korelē ar kolektīvismu.

Bet kas tad varētu tuvākajā laikā iekustēties Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā?

Pati referenduma ideja ir diezgan spēcīga — ja es eju atlaist Saeimu, man ir spēcīga varas sajūta. Savukārt politiķiem tas ir ļoti spēcīgs darba uzteikums. No racionāla viedokļa raugoties, vajadzētu parādīties cilvēku grupām, kuras labā nozīmē to cenšas izmantot savu mērķu sasniegšanai.

Un tad pārējie iekustas līdzi?

Vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas kaut ko sāk, un nebūs tā, ka tagad visi uzreiz sāks. Ir vajadzīgi vērtību definētāji, ideju pienesēji, kas tev ļauj pozicionēties.

Tad kā jūs orākuliski ieskicētu — kāda pilsoniski izvērsīsies šī politiski karstā vasara?

Kaut kā pagaidām viss ir ļoti pieklusis. Jums arī tā šķiet? Visi ir sašļukuši — vai nu krāj spēkus, vai nezina, ko darīt.

Ja atceramies 2008. gadu, kad pēc Lietussargu revolūcijas vasarā bija referendums par tautas tiesībām atlaist Saeimu, tad sabiedrība, šķiet, vairāk „šūpojās”.

Man šķiet, ka Zatlers drusku nolaida tvaiku cilvēkiem. Pēc baudas virsotnēm ir vajadzīgs kāds atpūtas brīdis, atslābums, un tas ir tagad.

Varbūt tā ir gaidīšana uz to, ko Zatlers darīs? Tas, ko jūs sacījāt — savas varas deleģēšana kādam, kam jau ir vara.

Par to man bija drusku bail pirmajās dienās pēc tam. Man šķiet dīvaini, ka politiķiem ziedus dod — tajā visā ir kaut kas totalitārs estētiskā nozīmē. Tāpat kā 1. septembrī skolotājiem nes puķes — tu tagad gribi viņu uzpirkt, lai viss būtu kārtībā, lai varētu kaut ko atļauties pēc tam mācību gada laikā. Un tad tu gada beigās nes skolotājam dāvanu, vienalga, labs vai slikts skolotājs. Vai vecāku sapulcē skolā — pat ja tu domā citādāk, tu klusē, vai, ja sāc runāt, tad pārējie tevi noliek pie vietas, un vienalga beigās ir jāsametas un kaut kas jāuzdāvina.

Te ir līdzīgi — nevis tu ņem varu savās rokās un nosaki dienas kārtību, bet gaidi, kas būs. Es nevaru pateikt, kā tam tikt pāri. Iepriekš mēs runājām, ka sabiedrībā ir pazīmes, vismaz kaut kādi aizmetņi tam, lai piedāvātu, kā to dienas kārtību noteikt. Vai cilvēki to izmantos, nezinu, bet šobrīd situācija tam ir tīri laba. Tā ir objektīvā puse. Un tad vēl nāk griba, tad — nejaušība, kam ir jāsakrīt kopā. Ja tas viss savienosies, tad mainīsies. Vēsturi jau pēc notikušā ir ļoti viegli izskaidrot, bet gandrīz neiespējami prognozēt.

INTERVIJAS FRAGMENTI

Cilvēks – racionālā būtne?

Cilvēku domāšana grupā

Iniciatīva no apakšas dod varas sajūtu

Cilvēks meklē, kam līdzināties

Kas notiks

Pamatmotivācija ir iekšēja konsekvence

Lietussargu revolūcija un tās sekas

Vajadzība pēc varas hierarhijas

Kas balso par Lembergu


Caurie lietussargi

Hipsteru izvēle

Kad mums vajadzēs, mēs jūs pasauksim


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!