Raksts

Mana stiprā klints


Datums:
01. jūnijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Tāds gandarījums. Tāda laba darba sajūta.

Šis bija pirmais gads, kad arī es piedalījos Mozaīkas rīkotajā gājienā par vienlīdzību. Tiesa, šogad pirmoreiz Mozaīkas pastāvēšanas vēsturē šis bija īsts gājiens – ne vairs pasākums viesnīcā vai Vērmanes dārzā aiz žoga. Jā, arī šogad vēlmi pēc vienlīdzības gejiem, lesbietēm un viņu draugiem un atbalstītājiem drošības apsvērumu dēļ vajadzēja izteikt slēgtā teritorijā, bet mēs gājām pa reālām Rīgas ielām, ne parka celiņiem, un Rīgas dome pirmoreiz piekrita ierobežot satiksmi gājiena vietā.

Abus iepriekšējos gadus es priekšroku biju devusi dažādiem ģimenes pasākumiem, kas notika tieši gājiena dienā. Bet šā gada praida sestdiena man bija brīva. Tad kāpēc neiet? Kāpēc pie tam vēl kopā ar kolēģiem neatbalstīt cilvēkus, kurus nopeļ tikai tāpēc, ka viņiem lemts iemīlēt sava dzimuma pārstāvjus?

Protams, jautrāk un patīkamāk būtu, ja gājienu gar ielas malām bez agresijas draudiem vērotu gan tā noliedzēji, gan atbalstītāji, diemžēl arī šogad bija daudz agresīvi noskaņotu protestētāju, kas bija jānorobežo ar policistu ķēdi un kas viņpus žogam zākājās par gājiena dalībniekiem. Ļoti iespējams, šiem cilvēkiem pieņemt citādo palīdzētu personiskā pieredze. Man pieņemt citādo palīdzēja draudzība. Nē, es nebiju agresīvi noskaņotā. Nē. Drīzāk – diezgan vienaldzīga. Un tad pirms vairāk nekā desmit gadiem man bija lemts satikt manu tagadējo labāko draugu. Cilvēku, kurš ir mans atbalsts, mana stiprā klints. To, ka viņš ir gejs, uzzināju krietni vēlāk. Bet man tas nebija svarīgi. Jo man svarīgs bija mans draugs. Man svarīga bija mūsu draudzība.

Ja kāds ņirgājas, nosoda un saka – lai viņi savas „zemdeķa” lietas nesludina publiski, tad es saku – tā ir vislielākā varmācība pret cilvēku, ja tikai daļas cilvēku aizspriedumu, nezināšanas un neizpratnes dēļ citiem ir jānoliedz sevi. Ja viņi nedrīkst būt viņi paši. Un tad jau pilnīgi dabiski šķiet jautājums – ja es, ejot pa ielu, nebaidoties drīkstu satvert sev tuva pretējā dzimuma cilvēka roku, tad kāpēc tāpat mans draugs savējā plaukstā bez bailēm nevar turēt sava drauga roku? Kāpēc es, satiekoties publiskā vietā, mierīgi varu ļaut, lai draugs mani noskūpsta, bet kāpēc to nevar atļauties divi puiši vai divas meitenes? Vai viņi ir sliktāki par mani un pārējiem heteroseksuāļiem?

Nē, viņi ir tādi paši. Viņi ir mīļi, labi un draudzīgi. Viņi ir saprotoši un atbalstoši. To es saku pēc savas pieredzes, jo laika gaitā esmu ieguvusi vairākus draugus, kuriem es nekad neinteresēšu kā sieviete, bet gan – kā cilvēks. Daudzi no viņiem šogad praidā nebija. Lai nesāpinātu sevi, zinot, ka būs jāuzklausa antipraidistu zākas. Lai nerastos problēmas darbā, jo reiz jau pieredzēta diskriminācija darba vietā seksuālās orientācijas dēļ.

Man ir palaimējies. Mana darba vieta atbalsta mazākumgrupu aizstāvību un cīņu par minoritāšu tiesībām. Tāpēc es kopā ar kolēģiem piedalījos gājienā par vienlīdzību, tā atbalstot savus draugus, kuri man ir ļoti, ļoti svarīgi. Jo viņiem ir tādas pašas tiesības kā man – nebaidoties no apkārtējo agresijas mīlēt un būt mīlētiem. Viņiem ir tiesības būt viņiem pašiem.

Es lepojos, ka man ir tik labi un uzticami draugi. Paldies, ka man esat jūs, mani puikas – mana stiprā klints!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!