Raksts

Mana emocionālā saikne ar avīzi


Datums:
13. oktobris, 2009


Autori

Roberts Putnis


No Dienas es atvadījos pakāpeniski. Pilnīgi mēs šķīrāmies šogad maijā, kad ceļā uz Rīgu izrādījās, ka airBaltic savās lidmašīnās to vairs nepiedāvā.

Es biju nikns, apvainojies, sāpināts. Likās, ka man Fliks pats personiski ir atņēmis daļu no maniem ikdienas rituāliem, pat identitātes. Šis šoks rosināja saprast, kāpēc tas ir iespējams. Vēl tikai pāris gadus atpakaļ būtu bijusi vajadzīga idiota nekaunība, lai atteiktos no Dienas izplatīšanas, ignorējot potenciālos politiskā skandāla viļņus un lasītāju pieprasījumu. Tagad izskatījās, ka esmu vienīgais lidmašīnā, kuru šis jautājums tik ļoti nodarbina, lai ar savu kāpēcošanu līdz baltkvēlei nokaitinātu stjuarti. Pēc divām lidojuma un pārdomu stundām izkāpu Latvijā, kas jau dzīvoja bez “manas Dienas”. Tas bija pēdējais pakāpiens garākā ceļā pretī beigām manai “emocionālajai saiknei ar avīzi”.

Iepriekšējais pakāpiens man bija spontāna iespēja kādā pērno Ziemassvētku pasākumā personiski Sarmītei Ēlertei pateikt paldies par viņas divu gadu desmitu darbu. Bez viņas un Dienas mēs pilnīgi visi būtu savādāki un Latvija būtu cita. Manā ieskatā pat Ēlertes nelabvēļiem būtu jāatzīst, ka viņas ietekme uz Latvijas sabiedrību ir bijusi lielāka par jebkuru citu sabiedriski politisko darbinieku otrās neatkarības laikā. Lai arī viņai nekad katrā noteiktā laika posmā nav piemitusi lielākā vara, lielākā nauda, lielākā atpazīstamība vai lielākā tautas mīlestība, nav otra cilvēka Latvijā, kuram ilgtermiņā būtu tik lieli personiskie pēdu nospiedumi Latvijas sabiedrībā. Mums visiem par laimi tie ir tādi, kas panākuši, lai Latvija būtu kaut nedaudz mazāk padomiska un atpalikusi. Par to Ēlertei un viņas Dienai paldies.

Mana pateicība bija arī ļoti personiska, jo ar Dienu esmu uzaudzis politiskā un kulturālā nozīmē. Nezinu, kas ir “Apvārsnis”, tikai miglaini atminos vēl Kolkas skolā lasīto “Atmodu”. Bet Dienas Otrā lapa (jāatzīstas: līdzās neveiksmēm ķīmijā) bija iemesls, kāpēc izšķīros par labu politikas zinātnei un starptautiskajām attiecībām nevis medicīnai kā studiju priekšmetam. Ainārs Dimants, Āris Jansons, Aivars Ozoliņš un Askolds Rodins pilnīgi noteikti ne tikai ielika vārdos manas paša domas, bet arī pārvērtās par manu viedokli.

Tāpat ar kultūru. Neatceros vairs to brīdi, kad “Austrumas un Irmaņa” kino piešķirtās zvaigznītes sāka sakrist ar manu vērtējumu. Vai tā patiesi bija tikai nejaušība? Ļoti jau gribētos domāt, bet šaubos, vai nepārvērtēju savu unikalitāti. Īpaši, ja atceros, cik gandarīts, pat bagāts, sajutos toreiz, vēl deviņdesmitajos, tālu Ķelnē lasot Normunda Naumaņa kādu kultūras gada apskatu un konstatējot, ka esmu pabijis visos viņa par ievērības cienīgiem atzītos Latvijas kultūras pasākumos. Un tad vēl šī Kultūras Dienas pasaules klātesamības sajūta, “vieduma pieskāriens”, kas tik ļoti pastutēja vienā vai otrā jaunības laika gaumes izvēlē.

Tā bija šī unikālā politiskās un kultūras personības vienotība, kas veidoja pamatu manai emocionālajai saiknei ar šo avīzi diendienā turpat deviņpadsmit no maniem nu jau drīz 33 gadiem. Bet formulējot to vārdos, izsakot to skaļi kā paldies par Sarmītes Ēlertes veikumu, biedējoši apjautu, ka ar to sev pielieku punktu procesā, kas bija iesācies jau ievērojami agrāk. Tajā brīdī apzinājos, ka Ēlertes aiziešanai no Dienas man bija tikai formāla nozīme.

Par distancētāku Dienas lasītāju kļuvu vēlākais 1998.gadā. Tā bija lielā Šķēles “atgriešanās, lai strādātu”, kas tik ļoti veiksmīgi izdevās lielā mērā pateicoties Dienas atbalstam. Šis bija gads, kad Dienas redakciju (diezgan pamanāmi, ka ne aiz brīvas gribas) pameta komentētājs Ainārs Dimants, kurš bija ļoti skeptisks, pat pravietisks, attiecībā uz Šķēles “SIA Latvija” politisko modeli. Bet ne tikai – Dimants bija arī viens no labākajiem Dienas komentētājiem ar dziļu demokrātisku pārliecību. Lai cik sulīga būtu Aivara Ozoliņa vai Askolda Rodina valoda, lai cik sociāli sāpīgs Lailas Pakalniņas lietu redzējums, Dimantam līdzvērtīgu sabiedriski politiskās analīzes spēju Diena saglabāja vēl Paula Raudsepa personā, taču komentētāju redaktors diemžēl regulāri saviem lasītājiem pats sāka rakstīt ekonomisko apstākļu spiediena rezultātā tikai šogad.

1998.gada vēlēšanu politisko izvēli, kas pārsniedza tradicionālo priekšvēlēšanu ieteikumu apjomu, argumentēt vienīgi ar Latvijai liktenīgu izvēli starp Austrumiem un Rietumiem man šķiet pārāk vienkārši. Tāpat kā turpmākajos gados jūtamo tuvību ar TP. Iepriekšējās attiecības ar Latvijas ceļu man verbālās ideoloģijas līmenī (liberāls ar liberālu) šķiet saprotamākas, lai gan neņemos tās vērtēt savu tolaik pārāk mazo gadu dēļ. Tāpat jāatzīst, ka šāda “tuvība” nekad nepārsniedza “kvalitatīvas žurnālistikas” pieklājības robežas, taču par profesionālajai ētikai atbilstošu un nepieciešamu distanci to nosaukt var, tikai ļoti izvērsti un niansēti argumentējot. Lai cik svarīga man bija Diena kopumā, šī bilde man ļoti, ļoti nepatika. Un es – tieši kā lasītājs – to neesmu varējis izprast līdz pat šim brīdim.

Attiecības ar TP un Šķēli nebija ne pirmais, ne vienīgais jautājums, ko uzdot savai avīzei, taču visi starplaika jautājumi man nav ar tādu svaru kā pēdējais par “lietussargu revolūciju”. Delna bija iniciatore pirmajai demonstrācijai pie Saeimas pirms diezgan precīzi diviem gadiem. Akcijas rezonanse virknei piketēt mazāk pieradušu “sabiedrībā pazīstamu” cilvēku deva drosmi aicināt jau uz nākamo demonstrāciju, kas palielinātu spiedienu uz Kalvīša valdību. Lai arī es personiski biju vienīgais juridiski atbildīgais tautas sapulces rīkotājs, 3.novembris Doma laukumā nekad nebūtu noticis bez Ēlertes un Dienas. Visupirms jau publicitātes dēļ, bet – un tas ir daudz svarīgāk – kultūras elites personisko, uzticības un atkarības saišu dēļ ar Sarmīti Ēlerti un Dienu. Dienai bija izšķiroša loma faktā, ka lietussargu revolūcija sākās, un ne mazākā mērā arī tajā, kā un ka tā izčākstēja.

Slapjajā sniegā izmircis līdz apakškreklam un pārsalis kā vēl nekad dzīvē, kopā ar kolēģiem personiskās sarunās ar sanākušajiem cilvēkiem panācis, lai tautas sapulce tomēr nepārvēršas Saeimas logu dauzīšanā vai Zatlera nomētāšanā (lai gan gribētāju netrūka, un tie visi bija latvieši), cerēju uz pārmaiņām, kas nebija manos spēkos. Tikai pirms pāris nedēļām tepat politika.lv uzzināju, kāpēc pārmaiņas neiestājās. Sarmītei Ēlertei tautas sapulce likās dibināta “reakcija uz ārkārtas situāciju” jeb “tiesiskās sistēmas demontāžu”, bet kopumā, viņasprāt, “nav racionāli staigāt pa ielām katru dienu ar lietussargiem rokās”. Tā lielākā Latvijas laikraksta redaktore apraksta savas sajūtas pēc prettiesiskām, jo nopirktām vēlēšanām, pēc gadiem ilgušas pastāvīgas valsts izzagšanas, politiski un ekonomiski bezatbildīgās “gāzēšanas”, ilglaicīgas un sistemātiskas tiesiskās sistēmas demontāžas, pēc sabiedrisko mediju pakļaušanas un organizētas pilsoniskās sabiedrības iedīgļu ideoloģiskas iznīcināšanas?

3.novembris man personiski bija ceturtā reize 2007.gadā, kad ar plakātiņu rokās stāvēju uz ielas ar sajūtu, ka valsts brūk, jo to iznes pa gabaliņam. Kopā ar kolēģiem un domubiedriem ielās savācām tūkstošiem parakstu, kas izrietēja no politiska niknuma un pārmaiņu ilgām. Bet pēc 2006.gada apvērsuma LTV un vēlāk arī Latvijas radio nebija mediju, kas ne tikai formulē šo sabiedrības sajūtu un kanalizē to demokrātiskā procesā. Bija vēl trakāk – nebija mediju, ieskaitot Dienu, kas tiešām zinātu, gribētu zināt, ko domā, ko jūt un kas sāp “tantei Bauskā”. Manā vērtējumā vienīgais iemesls, kāpēc Lietussargu revolūcija beidzās bez dziļākām sabiedriskām un politiskām pārmaiņām, bija apstāklis, ka Sarmīte Ēlerte personiski noticēja Godmaņa “labajiem nodomiem”. Lai nu paliek Kalvīša krišana kā panākums. Taču kā Dienas lasītājs es par laikraksta izvēles motīviem nekad neko neuzzināju.

Klusējoša lietussargu aizvēršana, kad “tante Bauskā” bija savu laiku Doma laukumā un slapjā sniegā nostāvējusi, man personiski bija emocionāls lūzums. Tas atvēra acis uz deklaratīvu principiālismu savienojumā ar establišmenta (Vitas Matīsas terminiem runājot:) kliķu sabiedrību, kuru raksturo daudzās Latvijas pēdējas vietas sociālās nošķirtības reitingos. Vairums cilvēku uz skatuves Tautas sapulcē pat neapjauta, kā dzīvo un ko īsti grib tantes un onkuļi skatuves priekšā. Viņu loma bija būt masai, kas palīdz panākt noteiktas “upper middle class” grupas politiskā redzējuma īstenošanos. Patiesa sajūdze ar “vidusmēra pilsoņa” vajadzībām un gaidām nebūt nebija vajadzīga. Latvija ir pierādījusi, ka šāds sajūdzes trūkums vēl strādā nopirktā politikā, bet Diena pierādīja, ka tas tomēr nestrādā mediju biznesā. Diena jau labu laiku nepelnīja.

Banāli, bet brīvā tirgū “balsojums ar maciņu” ir, lai arī tikai viens no, bet tomēr nozīmīgs kritērijs, lai noteiktu, cik daudz un cik lielā mērā esi vajadzīgs savā sabiedrībā un vidē. Izpaliekoša nauda nav iemesls likt domāt savādāk, tā nemaina personisko pārliecību. Bet tā tomēr ierobežo rīcības brīvību un ir vienlaikus ne tikai akla, bet arī ledusauksta bezemociju temīda, kas bez apelācijas iespējām spriež, vai esi vai neesi vajadzīgs savai sabiedrībai veidā, kādā to esi iedomājies. Šādu vērtējumu personiski saņēmu Delnā. Ne viens vien Latvijā tādu ir saņēmis, biznesā bankrotējot. Dienai šāds spriedums bija 1,4 milj. latu zaudējumu formā 2008.gadā. Tāpēc Bonnier izvēle uzņēmumu pārdot bija tikai daļēji pārsteidzoša. Šogad Dienai draudēja bankrots, par ko zināja gan redakcija, gan menedžments. Finanšu rezulātu slikto atzīmi papildināja ievērojams lasītāju skaita kritums un strauja avīzes autoritātes krišanās politiskajā, sabiedriskajā un biznesa vidē. Un tas viss aizsākās labu laiku pirms slavenā š.g. 3.jūlija ar Aleksandra Tralmaka uzrašanos.

“Upper middle class presei”, kuru prestiža vai ieraduma dēļ pasūta plašāks lasītāju loks ir savas priekšrocības. Kultūras sadaļa Dienā ir veiksmīgs paraugs: sleju noteikti neizlasītu tik daudz cilvēku, ja tā iznāktu atsevišķā izdevumā. Bet plastmasas bumbuļkrelles 280 Ls vērtībā Dienas stila pielikuma lapās ir medaļas otra puse, kas, lai cik arī gaumīgi noformēta, neveikli pārslīd takta sajūtas robežām un liek jautāt, vai Dienas komanda tiešām zina, kam vēl raksta un kādā valstī dzīvo. To pašu var teikt par politikas sadaļu, kad man kā lasītājam arvien vairāk sāka šķist, ka ziņas un komentāri vairs nav adresēti man, bet gan tajos aprakstītajiem personāžiem ar personiskiem mājieniem, savām simpātijām un antipātijām, kas ietvertas gandrīz vai slepenos kodos.

Tieši šādos kodos es redzu Dienas melno piektdienu ar daļas komandas aiziešanu. Man kā lasītājam bija zināms tikai tas, ka Dienā kā tās jaunais īpašnieks ir ieradies tās iepriekšējais direktors, kurš lasītājiem nezināmu iemeslu dēļ kādus gadus atpakaļ bija izdevniecību pametis. Tad es vēl no savas avīzes uzzināju, ka Tralmaks neatzīstas tajā, kas tieši viņam šim pirkumam devis naudu, bet žurnālisti viņam to, ultimatīvi nosakot termiņus, prasa atklāt. Jaunais īpašnieks, savukārt, tikmēr veidoja mītus ap darījumu, netieši pasakot, ka viņam tā īsti prātā nenāk naudas devējus atklāt. Bet Bonnier, kas no redakcijas puses tika deklarēts par Dienas ilgās neatkarības garantu un ideāla īpašnieka iemiesojumu, arī savu darījumu pēc būtības nepaskaidroja: it kā negribot vairs vispār turēt īpašumā drukāto presi Austrumeiropā, bet nepilnu mēnesi pēc Dienas pārdošanas iegādājās avīzi Rumānijā, savukārt, jau septembrī sūdzējās par to, ka Latvijā viņiem nekad neesot bijis jēdzīgu partneru…

Līdz 10.oktobrim tiktāl viss. Todien Tralmaks (ar nedēļas novēlošanos) paziņoja, ka īpašnieki ir Roulendi no Lielbritānijas. Tikmēr redakcijas vadība – ka Tralmaks nav pieņēmis piedāvājumu pārdot avīzi Nellijai Ločmelei, Anitai Braunai un Paulam Raudsepam. Bet ne tāpēc redakcija aizejot, patiesais iemesls esot neticība, vai Tralmaks šoreiz sakot patiesību. Tikmēr patiesību par naudu, kas bija tapusi pieejama redaktoriem, lai pirktu Dienu, mums vairs neesot pamata zināt. Esot gan arī citādas redakcionālas domu atšķirības. Un ļoti pamatotā kritika par neadekvāti rupjo attieksmi, pārtraucot darba attiecības.

Tagad (starp 30 un 170) tūkstošiem Dienas lasītāju no vienas puses varētu šķist tikai loģiski, ka īpašnieku maiņas gadījumā un uz laikraksta bankrota robežas, kad redakcijas vadošais sastāvs ir izteicis pirkuma piedāvājumu savam izdevējam, kuru viņš nav pieņēmis, viņi nu nekādā veidā redakcijā palikt nevar. Bet kāpēc nepaskaidrot, kas tieši ir izdevēja un redakcijas domstarpības? Kādi viedokļi valda redakcijas ietvaros? Kāpēc tomēr nepagaidīt kādu Roulendu parakstītu lapu (varbūt arī nesagaidīt, bet tomēr)? Kas tieši ir tik nepieņemams Tralmaka laikraksta attīstības redzējumā? Ar ko tik ļoti tagad atšķirsies Diena no CitasDienas.lv? Mēs, lasītāji, varam mēģināt tikai nojaust, kas patiesībā īsti notika. Bet nav pamata priecāties, ka tas viss ir sanācis tik “kūli”, lai var par to pasmieties.

Šobrīd redzu atkal Latvijai tik klasisku solidaritātes trūkumu. Diskusijas, kas sniegtu atbildes uz manis uzskaitītajiem jautājumiem, izrādās, nav notikušas pat redakcijas iekšienē. Nellijai Ločmelei neesot ļauts izklāstīt lietas būtību pēc (!) atlūguma iesniegšanas Tralmakam. Katrs “aizgājējs” nu tiek vai celebrēts kā jauna uzvara lasītājam pilnīgi mīklainā cīņā. Kāpēc man jātic Ločmelei, Braunai un Raudsepam, ja arī viņi pieļāva, ka Latvijā vairs tikai diviem medijiem ir zināmi īpašnieki: valsts īpašumā esošajai TV un radio. Šie paši cilvēki izlikās nemanām, kad viņu profesionālās cunftes vadību, pārstāvniecību un ētisko uzraudzību uzņēmās mediju paraugprostitūta Paiders. Un vēl, un vēl, un vēl. 2009.gada Latvijā ar caur un cauri pērkamu žurnālistiku es kā lasītājs vispār nesaprotu, kas tad īsti piektdien notika un kāpēc visi ir tik ļoti satraukušies!

Redzu, ka man gan tagad jānotic, ka Tralmaks tiešām ir vai pats sātana iemiesojums. Viņa reputācija šobrīd ir atbilstoši sabojāta. Tikai (cerams tikai) viņa rokās ir iespējas šo ainu mainīt. To viņš var izdarīt ne tikai pierādot Dienas piederību Roulendu fondam, bet arī lasītājiem izklāstot savu pozīciju par medija nākotni. Nedomāju, ka viņam te obligāti būtu jāpakļaujas Latvijas nedefinētajai un izslēdzošajai “kvalitatīvās žurnālistikas” terminoloģijai. Arī žurnālistiska prostitūta var būt tīri profesionāla. NRA & Co. to ļoti labi pierāda jau gadiem. Runājot mediju kvalitātes kategorijās, tad Dienas produkts nebūt ne vienmēr bija kvalitatīvs, lai arī var teikt, ka tas bieži bija labākais tirgū, parasti virs vidusmēra, tā sakot. Diena atšķīrās ar to, ka vienīgi tās lasītāji varēja būt puslīdz droši par redakcijas viedokļa tapšanu bez tiešas ietekmes no ārpuses. Tāpat mēs ticējām, ka dieniešiem nevar samaksāt par komplimentāru rakstu ne “uz rokas”, ne caur redakcijas kasi vai avīzes reklāmas daļu. Par Dienu netika slēgti trešo personu līgumi partiju priekšvēlēšanu intervijām un Dienā nebija zvanu, diktējot jautājumus “inesītēm”. Diena bija vienīgā avīze Latvijā, kas “treknajos gados” atteicās no žurnālistus ne tikai pazemojošās, bet viņiem brīvību atņemošās daļas algas izmaksas honorāru veidā. Tas bija cienījami. Un patiesībā ļoti daudz Latvijas mediju vidē. Taču tas vienalga nenovērsa saiknes zušanu ar savu lasītāju.

Lietussargu revolūcija Dienas vadībā bija apbrīnas vērts, bet ne žurnālistiskas dabas fenomens un ne medija kvalitātes zīme. Vācijā folklorizējies “Wir sind Papst” (mēs esam pāvests) apliecina medija profesionalitāti. Tāds bija lielās bulvāravīzes Bild-Zeitung virsraksts pēc vācu kardināla Racingera ievēlēšanas pāvesta amatā. Diena savulaik mēģināja iekāpt šajā, manuprāt, joprojām brīvajā Latvijas mediju tirgus nišā. Runa ir par augsti kvalitatīvu bulvārpresi, kas spētu apvienot masu pieprasījumu pēc informatīvas izklaides apvienojumā ar spēju arī izzināt un formulēt sabiedrības politisko gribu. Diena padzeltēja, zaudējot savu kvalitātes oreolu un ar to daļas lasītāju uzticību. Bet pie jaunā lasītāja tā arī nenonāca. Roulendi esot konservatīvu uzskatu ģimene un rietumos bulvārprese vairāk pieskaitāma labējam galam. Formāli tas būtu 180 grādu manevrs Dienai, lai gan vidusmēra konservatīvs brits varētu šķist par liberālu pat daļai Latvijas liberāļu. Tomēr jaunais politiskās ideoloģijas virziens būtu nākamais jautājums aiz īpašnieku tiesību apliecinājuma, kuru Aleksandram Tralmakam derētu jau pavisam drīz atbildēt saviem lasītājiem, īpaši ņemot vērā tieši pēc gada gaidāmās Saeimas vēlēšanas. Tomēr spēcīga, finansiāli neatkarīga, politiski acīga un profesionāli augstvērtīga bulvāravīze Diena Latvijai 2009.gadā būtu tikpat liela vērtība kā Diena 1990.gadā. Ļoti gribētu pēc nākamajiem 19 gadiem pateikt Aleksandram par to paldies.

Bilde no Diena.lv.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!