Raksts

Mana demokrātiskā balss


Datums:
19. augusts, 2012


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: whatmegsaid

Veicināt sabiedrības līdzdalības iespējas caur internetu ir apsveicami. Taču vienlaikus līdzdalība izpaužas arī kā spriedze starp varas vēlmi uzturēt kārtību un pilsoņu tieksmi pēc brīvības.

Mēs dzīvojam laikā, kad demokrātija ir kļuvusi par normu. Jebkurš cienījams politiķis sevi sauc par demokrātu un pauž atbalstu sabiedrības līdzdalībai demokrātiskajā lēmumu pieņemšanas procesā. Tomēr demokrātija tieši šīs vispārpieņemtības dēļ zaudē saturu un jēgu. Iespēja nobalsot vēlēšanās vai referendumos pilsoņiem ir, taču tas nebūt vēl nenozīmē reālu ietekmi. Kā norāda politikas teorētiķe Kristīna Rosa (Kristin Ross), pārstāvnieciskā demokrātija rietumvalstīs ir deģenerējusies, un „pārstāvniecību veic mazākums, kuram kā kuratoriem vai aizgādņiem tiek piešķirta atbildība par kopīgām lietām”. Konsenss un varas leģitimitāte šādā sistēmā tiek nodrošināta ar vēlēšanām, kurās, „ierobežojot pieejamās alternatīvas, praktiski tiek sargāta vidusšķiras un augstākās šķiras ietekme.”[ 1 ] Izklausās pēc konspirācijas teorijas? Būsim godīgi — valstī, kuras parlamentā nav nevienas reālas kreisā spārna partijas, pilsoņu izvēle ir spēcīgi ierobežota.

Bailes no masas

Tādi pēdējo gadu laikā izveidoti interneta rīki kā sabiedrības iniciatīvu platforma manabalss.lv[ 2 ] teorētiski šo ietekmes deficītu varētu mazināt. Taču kā ir realitātē? Latvijas medijos bieži vien caur dažādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku mutēm tiek tiražēts uzskats, ka „tauta ir stulba” un attiecīgi spēj ievēlēt tikai nekompetentus politiķus, kuri pieņem nekvalitatīvus lēmumus.[ 3 ] It kā pienāktos secināt — ja šādam pilsoņu kopumam dod iespēju virzīt jautājumus izskatīšanai uz Saeimu pa tiešo, tad nekas labs tur nav gaidāms. Taču diezin vai šāds skatījums tiešām atspoguļo Latvijas sabiedrības mentālās attīstības pakāpi. Šādas ciniskas atziņas drīzāk sakņojas iracionālās bailēs no „masas”. Tieši tādās bailēs, kādās kādreiz balstījās pretestība vispārējām vēlēšanu tiesībām.

Ciniskas atziņas, ka „tauta ir stulba”, drīzāk sakņojas iracionālās bailēs no „masas”.

Kā piemēri vidusmēra vēlētāja nepietiekamajai kompetencei nereti tiek piedāvātas tādas manabalss.lv iniciatīvas kā ierosinājums nomainīt valsts himnu uz „Saule, pērkons, Daugava”.[ 4 ] Lūk, raugiet — aktualizēts pseidojautājums, par kuru diskutēt ir tikpat saprātīgi kā par to, vai zemeslode ir apaļa! Protams, šai iniciatīvai nav lielu iespēju savākt nepieciešamos 10 000 parakstu. Taču šādu priekšlikumu pastāvēšana pati par sevi padara leģitīmu jautājumu par to kvalitāti. Ne jau juridiskā nozīmē — ar priekšlikumu likumisku formulēšanu un pieslīpēšanu var strādāt Saeimas komisijas. Runa ir par ideoloģisko kvalitāti. Proti, cik daudz cilvēku apzinās, ko viņu priekšlikumi nozīmē un ar kādām konsekvencēm to īstenošanas gadījumā ir jārēķinās.

Ja tauta vēlas nāvessodu…

Brīvības un solidaritātes fonda jūlijā rīkotajā forumā par sabiedrības līdzdalības iespējām[ 5 ] Saskaņas centra deputāts Boriss Cilevičs retoriski vaicāja, kas notiks, ja manabalss.lv tiks savākti 10 000 parakstu par nāvessoda atjaunošanu Latvijā. Šādu hipotētisku situāciju var izmantot kā argumentu pret plašāku sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Te gan der atgādināt, ka Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā nemaz nepieļauj nāvessoda atjaunošanu.[ 6 ] Tāpēc šis retoriskais jautājums ir nekorekts jau pašā saknē. Ir jāvaicā kas pavisam cits un nepavisam ne retoriskā manierē. Proti — kā iespējams noskaidrot nevis vienkārši to, ko „tauta vēlas”, bet gan to, ko tauta izvēlētos, ja cilvēkiem būtu laiks un iespējas nopietni iedziļināties izskatāmajos jautājumos un rūpīgi apsvērt visas alternatīvas un konsekvences.

Noreducēt rīcībpolitiku uz aklu sekošanu sabiedriskās domas aptaujām nav ne iespējams, ne arī vēlams.

Diezin vai būtu prātīgi censties apstrīdēt acīmredzamo — visi cilvēki var reizi pa reizei iedziļināties dažos jautājumos, taču visiem cilvēkiem nekad nebūs laika un pacietības piedalīties lemšanā par visiem jautājumiem. Taču tas nav arguments pret tiešās demokrātijas metodēm kā tādām. Tas ir tikai un vienīgi atgādinājums, ka visus politiskos lēmumus valstī nav jāpieņem pēc pilsoņu pašrocīgas iniciatīvas. Un jebkurā gadījumā noreducēt rīcībpolitiku uz aklu sekošanu sabiedriskās domas aptaujām nav ne iespējams, ne arī vēlams.

Demokrātijas bieds — „kolektīvais stulbums”

Vai manabalss.lv pārlieku nelīdzinās tieši sabiedriskās domas aptaujai? Šeit nav jāsteidzas atbildēt ar kategorisku „jā” vai „nē”, taču jautājums ir nenoliedzami nopietni apsverams. Valstij, kura cenšas būt demokrātiska, nav nekā bīstamāka par „kolektīvu stulbumu”. Nereti pietiek pat tikai ar varaskāras elites uzburtu „kolektīvā stulbuma” ilūziju, lai demokrātija tiktu iznīcināta vai arī dramatiski ierobežota, protams, it kā pašas demokrātijas vārdā.[ 7 ] Centienus „no augšas” ierobežot pilsoņu iespējas ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu šādi attaisnot, protams, nevar. Šāda pieeja balstās neizpratnē par demokrātiskā procesa formas un satura savstarpējo atkarību. Ja mēs liekam vienādības zīmi starp nereflektējošu, mehānisku balsošanu un demokrātiju, tad rezultāta kvalitāte visdrīzāk būs pat ļoti apšaubāma.

Centienus „no augšas” ierobežot pilsoņu iespējas ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu, protams, nevar attaisnot.

1994. gadā Anglijā tika veikts sekojošs eksperiments. No visas valsts iedzīvotājiem tika atlasīta reprezentatīva grupa, un šos cilvēkus nointervēja, lai noskaidrotu viņu uzskatus par kriminalitāti. Trešā daļa no aptaujātajiem piekrita piedalīties pilsoniskā forumā Mančestrā, kur dalībniekiem vispirms ļāva iepazīties ar objektīvu informāciju par pieaugošo noziedzību valstī un kā ar to varētu cīnīties. Pēc tam trīs dienu garumā dalībnieki varēja iztaujāt politiķus un ekspertus, kā arī diskutēt grupās. Visbeidzot viņi vēlreiz atbildēja uz tiem pašiem sākotnējo interviju jautājumiem. Kā jau nojaušat, atbildes atšķīrās. Cilvēki bija kļuvuši skeptiskāki pret cietumsodiem, toties pozitīvāki skatījumā uz cīņu ar noziedzības sociālajiem cēloņiem, kā arī daudz vairāk uzsvēra nepieciešamību ievērot apsūdzēto tiesības.

Demokrātijas kritika demokrātijas vārdā

No minētā piemēra ir skaidri saprotams, kāds ir tādu interneta rīku kā manabalss.lv lielākais trūkums. Kaut arī tie piedāvā iespēju īsi un kodolīgi noformulēt kādu priekšlikumu, kā arī ļoti ērti un ātri par to nobalsot, tomēr to ir iespējams izdarīt bez dziļiem apsvērumiem, diskusijām un analīzes. Tāpēc šādus rīkus var arī ļoti efektīvi izmantot populistisku jautājumu virzīšanai uz Saeimu un — vismaz teorētiski — arī antidemokrātisku vai cilvēktiesības graujošu priekšlikumu iesniegšanai parlamentā. Šāds secinājums nav jāinterpretē kā attiecīgo platformu noliegums. Demokrātijas kritika automātiski nenozīmē „padošanos oportūnisma vai antidemokrāta cinismam, kurš slēpj savas kārtis”, bet gan „bezgalīgas tiesības uzdot jautājumus, kritizēt, dekonstruēt”[ 8 ]. Jo demokrātija, lai kā mēs to formulētu, ir un paliek „neparādāma koncepcija”.[ 9 ] Tai ir jāmainās, jāattīstās un attiecīgi jāļaujas zināmai kritikas devai.

Izpratne par demokrātiju, cieņa pret cilvēktiesībām un vēlme iesaistīties jēgpilnās diskusijās gan politiķiem, gan pilsoņiem ir tas pamats, bez kura ilgtermiņā nespēj darboties demokrātijas instrumenti.

Veicināt sabiedrības līdzdalības iespējas vai nu caur internetu, vai kā citādi ir apsveicama rīcība. Jo plašākas ir pilsoņu iespējas noteikt politikas dienaskārtību, ietekmēt lēmumu pieņemšanas gaitu, nodrošināt vairākuma atbalstītā īstenošanu, jo veselīgāka ir demokrātija. Taču šis process vienmēr ietvers sevī spriedzi starp varas vēlmi uzturēt kārtību (ko pilsoņi uztver kā kontroli) un pilsoņu tieksmi pēc brīvības (ko vara uztver kā tendenci uz haosu). Pārmērīga nosliekšanās uz vienu vai otru pusi ne tikai neveicina demokrātiju, bet grauj tās pamatus. Ne manabalss.lv, ne citi līdzīgi priekšlikumu virzīšanu un balsošanu atvieglojoši rīki (piemēram, elektroniskā balsošana vai balsošana pa pastu) šo spriedzi neizdzēš. Tie ir pozitīva komponente demokrātiskā lēmumu pieņemšanas procesā, taču nebūt ne vienīgā un ne noteicošā. Izpratne par demokrātiju, cieņa pret cilvēktiesībām un vēlme iesaistīties jēgpilnās diskusijās, uzklausot sev līdz šim nezināmus faktus un netīkamus viedokļus, gan politiķiem, gan pilsoņiem ir tas pamats, bez kura ilgtermiņā nespēj darboties ne tiešās, ne pārstāvnieciskās demokrātijas instrumenti.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!