Raksts

Man pašam par 20% lemt


Datums:
17. marts, 2009


Autori

Māris Jurušs


Foto: Becky Striepe

Nodokļu sloga palielināšana, nepalielinot nodokļu atlaides, novedīs pie iedzīvotāju nepakļaušanās „labprātīgai” nodokļu maksāšanai.

Tāpat kā mūsu personīgo, arī valsts budžetu veido ieņēmumi un izdevumi, taču atšķirībā no personīgā budžeta, kuru kontrolējam paši, valsts budžeta pārvaldīšanu un tērēšanu mēs uzticam mūsu ievēlētajiem varas pārstāvjiem — parlamentam un valdībai. Parasti, jo lielāka ir valsts ekonomika, jo lielāks ir arī valsts budžets, taču jautājums vienmēr bijis — cik lielu daļu līdzekļu sabiedrība vēlas „atdot” varai un uzticēt tai sadalīt. Turklāt sabiedrība vienmēr cer, ka vara tiešām šo naudu sadalīs sabiedrības interesēs. Turpretī varas lielākais izaicinājums vienmēr ir bijis — cik daudz naudas „iegūt” no sabiedrības un kā tērēt iegūtos līdzekļus.

Galvenais, kas veido valsts budžetu jeb — ko „dod” un „iegūst” —, ir nodokļi. Tie ir tikpat seni kā pati cilvēce. Jau sen senos laikos kāds kādam kaut ko maksāja vai kāds kādam kaut ko atņēma. Arī baznīca tradicionāli mums prasījusi desmito tiesu. Mūsdienu ekonomikā, kā to pierāda statistika, vara no mums prasa pat vairāk. Proti, ekonomiski attīstītajās valstīs nodokļi veido ap 30% no sabiedrības kopējiem ieņēmumiem (IKP). Ir valstis, kur šis rādītājs ir krietni augstāks, piemēram, skandināvu valstīs nodokļi veido pat līdz 50% no IKP, tādējādi tās tiek klasiski uzskatītas par sociālās politika valstīm, kur sabiedrība ir gatava maksāt lielus nodokļus, pretī saņemot daudz valsts pakalpojumu vai atbalstu.

Problēma ir tā, ka sabiedrība vienmēr domās, ka vara naudu nesadala tās interesēs, un tai vienmēr gribēsies maksāt mazāk, toties pretī saņemt vairāk valsts sniegtos pakalpojumus vai atbalstu. Tas laikam ir cilvēciski. Turpretī vara vienmēr domās, ka tā labāk zina, kā sadalīt tai uzticēto naudu, turklāt vara rada tieksmi arī pēc naudas varas — tieksmi tērēt līdzekļus, kuru pārvaldīšanai tai ir dotas pilnvaras.

Iespēja pašiem sadalīt nodokļus

Diemžēl pašreizējos ekonomiskajos apstākļos Latvijā pie absolūtas varas uzticības krīzes sabiedrība vairs nevēlas uzticēt varai pārdalīt savu naudu. Tādēļ ekonomisko grūtību laikā varbūt pašiem jāķeras klāt pie naudas sadales, proti, pašiem jālemj par nodokļu maksāšanu. Tas zināmā mērā saskan ar ASV tā dēvēto brīvprātīgo nodokļu maksāšanas principu, kura pamatā tiek uzskatīts, ka ienākuma nodokļa maksāšana no saviem ienākumiem ir brīvprātīga. Diemžēl vecajā pasaulē, arī Latvijā, tādas sistēmas nav un diez vai būs tuvākajā laikā, jo brīvprātīga nodokļu maksāšana Latvijā var novest pie pilnīga haosa — maz ticams, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos kāds vispār gribētu maksāt nodokļus brīvprātīgi. Pie mums drīzāk pastāv labprātīga nodokļu maksāšana, kas izpaužas tādējādi, ka par spīti ekonomiskajām grūtībām cilvēki tomēr vēl maksā nodokļus.

Kāds risinājums derētu Latvijai? Iespējams pakāpeniska pāreja no labprātīgas uz brīvprātīgu maksāšanu, ieviešot normas, kas atļautu mums pašiem izlemt, kam novirzīt daļu — piemēram 20% — no mūsu maksātajiem nodokļiem. Lai arī varbūt šī doma šķiet utopiska, ņemot vērā arī valdības tendences arvien vairāk palielināt nodokļu slogu, tā īpaši skarot personas ar zemākiem ienākumiem, tomēr faktiski jau šobrīd pastāv neliela iespēja tā darīt, — izmantojot nodokļu atlaides.

Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs var saņemt atlaides par līdzekļiem, kas ziedoti sabiedriskā labuma organizācijām vai budžeta iestādēm, novirzīti pensiju fondos vai apdrošināšanai, izglītībai vai medicīnai. Problēma ir tāda, ka minētās atlaides ir nelielas un ieguvums no tām — faktiski nožēlojams. Piemēram, lai arī no 2009.gada, piemēram, limitu par izglītību palielināja uz 3000 latiem, faktiski nav tādas augstskolas, kurā par šādu summu var mācīties, turklāt no šīs summas nodokļa maksātājs atgūst tikai 23% jeb 69 latus. Kāpēc gan arī uz izglītību nevarētu attiecināt normu, kāda ir ieguldījumiem privātajos pensiju fondos? Tas ir — attaisnotajos izdevumos 20% no apliekamā ienākuma atļaut ieskaitīt arī līdzekļus, kas novirzīti izglītībai. Turklāt to attiecināt ne tikai uz maksājumiem par augstāko izglītību, bet uz jebkādām izglītības, kultūras vai sporta aktivitātēm, piemēram, par svešvalodas apguvi, ārpusskolas sporta nodarbībām, koriem, dejošanām utt.

Jāatzīmē, ka vienlaicīgi būtu jāatceļ atsevišķas uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, piemēram, par ziedojumiem. Faktiski lēmumu ziedot pieņem uzņēmuma vadība, nevis indivīds, tātad indivīds „nelemj” par naudas sadali. Turklāt šādu atlaidi bieži izmanto arī valsts uzņēmumi, kuros lēmumus, tajā skaitā arī — kam ziedot, pieņem valde jeb Latvijā — partiju pārstāvji. Tātad arī šeit par naudas sadali faktiski lemj vara nevis indivīds.

Pagaidām — ziedošana

Ekonomikas problēmu iespaidā pašreizējos apstākļos finansiālās grūtībās nonākušas daudzas budžeta iestādes. Ja par daļu no tām — parlamentu, valdību, dažādām aģentūrām — diez vai mēs uztraucamies, tad daudzas, piemēram, policija, mums ir ļoti nepieciešamas. Ko mēs varam darīt lietas labā? Viens variants — nedarīt neko un klausīties kārtējos valdības paziņojumus par vispārīgu 15% samazinājumu visām valsts un pašvaldības iestādēm, cerot, ka policija, skolotāji, medicīnas darbinieki un citi kaut kā izdzīvos. Vai tāpat cerot, ka naudas samazinājums attiecas arī uz īpaši izveidotajām valsts aģentūrām, ostu un citām valdēm, kurās, pieļauju, algu samazinājums arī par 50% atstātu to saņēmēju rīcībā būtiskus ieņēmumus, kas tāpat krietni pārsniegtu privāta sektora laba vadītāja/speciālista darba samaksu.

Taču, mums ir vēl viena iespēja. Mēs varam ziedot budžeta iestādēm. Ziedot, saņemot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides. Lai arī mums iet grūti, mēs nereti naudu tērējam neiedomājām lietām, piemēram, balsojot par Eirovīzijas dziesmām, mēs iztērējam 30 santīmus par vienu zvanu. Vietējā Eirovīzijas finālā balsoja vairāk nekā 100 000 skatītāju. Iedomāsimies — ja katrs no viņiem šos 30 santīmus ziedotu policijai, sanāktu ap 30 00 latu. Saskaņā ar likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli, pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek atskaitīti maksātāja izdevumi — summas, kas ziedojuma vai dāvinājuma veidā nodotas budžeta iestādēm. Tādējādi nodokļa maksātājs atgūst 23% no ziedotās vai dāvinātās summas. Jāatceras gan, ka maksātāja attaisnotie izdevumi, arī par ziedojumu, kopā nedrīkst pārsniegt 20 % no maksātāja apliekamā ienākuma lieluma.

Nākotnes risinājums

Taču nākotnē vēl efektīvāks risinājums būtu, ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanu jeb nodokļa atlaides veidotu tā, ka par daļu no maksājamā nodokļa pats maksātājs brīvprātīgi varētu izlemt, kam to novirzīt — izglītības, kultūras, sociālām, militārām, pensijas, bibliotēkas, pašvaldības, slimnīcu, saeimas, policijas vai citām vajadzībām. Turklāt, lai arī šī raksta autors ir pret partiju finansēšanu no valsts budžeta, ja tomēr tādu ievieš, tad arī to varētu veidot tādējādi, ka nodokļa maksātājs „lemj”, vai un kurai partijai novirzīt daļu no viņa nodokļiem. Šāda sistēma no vienas puses palielinātu līdzpilsoņu atbildību un viņi nevarētu vainu par nepareizu naudas sadali uzvelt tikai varai. No otras puses, šāda kārtība valsts un pašvaldības pārvaldei un citām valsts struktūrām liktu konkurēt un „cīnīties” par naudas piesaisti sev.

Piemēram, šobrīd ir noteikts, ka 83% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek novirzīti pašvaldību budžetiem, bet 17% — valsts budžetam. Arī turpmāk varētu pašvaldībām novirzīt garantētos 80—83%, savukārt atlikušos 17—20% — valstij, ja vien nodokļa maksātājs „nelemj” citādi. Proti, varētu paredzēt, ka šo daļu nodokļa maksātājs, deklarējot savus ienākumus, var novirzīt noteiktiem individuāliem mērķiem, piemēram, izglītībai, ziedojumiem, ieguldījumiem, apdrošināšanai pret darba zaudējumu u.c, vai arī noteiktiem sabiedrības kopīgiem mērķiem — bibliotēkai, slimnīcām, policijai, partijām u.c.

Kā galvenais arguments, ko vara, visticamāk, minētu pret lielākām nodokļu atlaidēm, protams, būtu budžeta resursu trūkums. Kā jau raksta sākumā teikts, vara vienmēr domā, ka tā pati labāk zina, kā sadalīt naudu. Arī valdība noteikti būtu pret piedāvātajām izmaiņām, turklāt aizbildinoties arī ar Starptautiskā Valūtas fonda prasībām, kuras gan sabiedrības lielākā daļa nemaz nezina. Taču vēl lielāks resursu trūkums ir visiem pavalstniekiem. Ir jāsaprot, ka valsti veido tās iedzīvotāji, nevis valdība. Nodokļu sloga palielināšana, nepalielinot nodokļu atlaides, novedīs pie nepakļaušanās „labprātīgai” nodokļu maksāšanai. Un galu galā — ar šo priekšlikumu nauda jau nepazūd, piemēram, bankās, sindicētos kredītos, galvojumos, aģentūrās, bet gluži pretēji — tā tieši aiziet sabiedrības mērķiem. Atļaujiet mums pašiem izlemt, kā tērēt mūsu naudu, nu vismaz par 20% procentiem!


Raksts ir sagatavots projekta ‘Informēta sabiedrības līdzdalība vides aizsardzībā un ilgtspējīgā attīstībā’ ietvaros. Projekts tiek realizēts ar Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta un valsts budžeta finansiālu atbalstu. Rakstā izteiktie viedokļi nevar tikt uzskatīti par Eiropas Savienības viedokli.


Likums par ienākumu nodokli


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!