Raksts

Man jākļūst par pareizo krievu


Datums:
20. aprīlis, 2011


Autori

Dmitrijs Petrenko


Foto: Andrea

Iespējams, pienācis laiks vairs nestāstīt pasakas par atvērto sabiedrību, viedokļu daudzveidību un kultūru dažādību, bet drosmīgi pateikt, ka liberālās vērtības Latvijai vairs neder, jo valstsnācija izmirst.

Kultūras ministrijā top Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes, kuru izstrādē piedalās Konsultatīvā padome, kurā piedalīties esmu piekritis arī es. Pagaidām ir uzrakstīts pamatnostādņu ievads, kas tagad nodots sabiedrības apriešanai. Formāli teksts vismaz cenšas būt pieklājīgs — tajā kā Latvijas vērtība vairākkārt pieminētas mazākumtautības un liberālā pieeja integrācijai: atbildība un līdzdalība. Bet šāda pieklājība ir arī galvenā problēma ne tikai šim konkrētajam tekstam, bet vispār — visai Latvijas integrācijas politikai. Pietrūkst drosmes pateikt precīzi to, ko var izlasīt starp rindām: integrācija ir tad, kad krievi kolektīvi ilgtermiņā mainās, bet latvieši kolektīvi ilgtermiņā paliek par latviešiem.

Izredzētie

Pamatnostādņu ievads ir mēģinājums spēlēt visai negodīgu spēli — it kā piedāvājot liberālās vērtības kā vadmotīvu, tomēr ļoti ierobežojot mazākumtautību līdzdalību un iespēju ar savu pienesumu veidot nacionālo identitāti. Lūk, piemērs: “Latvijā, tāpat kā katrā Eiropas valstī, ir valstsnācija, kas nosaka valsts nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, kā arī mazākumtautības un imigranti. Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Latviskā identitāte — latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa — ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saista kopā visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu.”

Būtībā sanāk, ka pastāv “valstsnācija” un visi pārējie — mazākumtautības, imigranti, kas no “valstnācijas” ir izslēgti. Šāds kategorisks sadalījums arī aptuveni paskaidro, kam tad ir tiesības atrasties priviliģētajā grupiņā un kāds ir “latviskuma” kritērijs: latvietis ir “cilvēks, kurš pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem (it sevišķi valoda, arī izcelsme, kultūra) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgo.”

No vienas puses teksts it kā pasaka, ka visi cilvēki Latvijai ir svarīgi, bet no otras — ka ir tomēr kāds paraugs, uz kuru pārējiem būtu jātiecas.

Jautājums ir arī par priviliģēto statusu. No vienas puses teksts it kā pasaka, ka visi cilvēki Latvijai ir svarīgi, bet no otras — ka ir tomēr kāds paraugs, uz kuru pārējiem būtu jātiecas. Sanāk, ka šis paraugs ir “valstsnācija”, kas kopā ar visiem veido abstrakto “tautu”. Kļūt par “tautu” var tikai tas, kurš spēj tiekties pēc “valstsnācijas”. Tieši tiekties, jo ne katrs “objektīvo” (kā teikts tekstā) iemeslu dēļ spēj to sasniegt. Tas nozīmē, ka piedalīties diskusijās par nacionālo identitāti un vērtībām var tikai izredzētie.

Kad visi runās latviešu valodā…

Tekstā ir arī visai skaidra norāde, kā tad tiek izprasta sabiedrības integrācija. No vienas puses pamatnostādņu autori uzskata, ka integrācija ir “visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušana sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju.” Tajā pašā tekstā parādās arī pilnīgi pretēja ideja: “Valstsnācija attiecīgajā nacionālajā valstī nosaka tās nacionāli-kulturālo identitāti. Latvieši ir valstsnācija Latvijā.”

Tātad mēs atkal nonākam pie tā, ka nacionālās identitātes saturu nosaka tikai un vienīgi latvieši. Kas tiek prasīts no pārējiem? “Latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa”. Par kultūru būtu vērts runāt atsevišķā rakstā, jo ar kultūrtelpu dokumentā tiek apzīmēts itin viss — tradīcijas, simboli, vēsturiskie notikumi, vēstures personāži, kopīgie priekšstati, svinamās dienas u.t.t. Savukārt, par sociālo atmiņu ļoti trāpīgi izteikusies kolēģe Sanita Upleja savā rakstā Latvietis pareizais. Taču par valodu vēlos izteikt vienu svarīgu piezīmi.

Latvijas pieredze rāda, ka valodas zināšanas vēl nenozīmē vēlmi lietot valodu publiskajā telpā.

Es negribu apšaubīt, ka valsts valodas zināšanas atvieglo integrācijas procesu. Taču, manuprāt, ir aplami valodu uzskatīt par integrācijas pamatu. Nenoliedzami, ka attieksme pret valsts valodas zināšanām mainījusies uz pozitīvo pusi. Varu kaut vai salīdzināt to, kāda bija skolēnu attieksme pirms gadiem desmit un tagad. Vismaz novērojuma līmenī, kā arī pēc sarunām ar skolotājiem varu teikt, ka mazākumtautību skolēni pašlaik krietni retāk apšauba nepieciešamību zināt latviešu valodu. Taču tas ir tikai viens solis. Latvijas pieredze rāda, ka valodas zināšanas vēl nenozīmē vēlmi lietot valodu publiskajā telpā. Valodas zināšanas vēl nenozīmē apzināties atbildību par savu valsti un gatavību aizstāvēt tās intereses. Valodas zināšanas nestiprina saikni ar Latviju, vismaz ar tādu Latviju, kādu to vēlētos redzēt latvieši.

Cerēt, ka integrācijas problēmas atrisināsies, kad visi runās latviski, ir vismaz naivi.

Vecāki, kam deviņdesmito gadu sākumā tika liegta politiskā līdzdalība, nodod aizvainojumu saviem bērniem. Bērni, kas protestēja pret skolu reformu un netika pat uzklausīti, kas redzēja, kā meloja viņu skolotāji par “gatavību reformai”, atceras šo savu pieredzi ar valsti. Viņi priecājas par fašisma sagrāvi un negrib domāt par okupāciju. Tāpēc cerēt, ka integrācijas problēmas atrisināsies, kad visi runās latviski, ir vismaz naivi. Tikpat naivi kā gaidīt, ka problēmas atrisināsies, paaudzēm nomainoties.

Attieksme pret valodu kā pret integrācijas instrumentu atgādina to, kā deviņdesmitajos gados valsts ķērās pie pilsonības kā pie līdzīga instrumenta, jo cerēja, ka naturalizācijas process ļaus atsijāt “nepareizos pilsoņus”, kas varētu balsot par Rubiku un ar nostaļģiju atcerētos Padomju laikus. Taču pilsonības kandidāti saņēmās, sazubrījās, pat himnu no galvas iekala, bet dainas nez kāpēc mājās viens otram neskaita.

Būsim drosmīgi!

Ko darīt ar simtiem tūkstošiem cilvēku, kas savos uzskatos paliks “nepareizi”?

Mēģināšu formulēt secinājumus. Ļoti personiski. Lai to izdarītu, man faktiski ir jāatbild uz jautājumu, kādu lomu valsts dzīvē man piedāvā integrācijas pamatnostādnes pie nosacījuma, ka esmu Latvijas pilsonis, kas sevi identificē ar Latvijas nāciju. Nevis ar šauri etnisko, bet pilsonisko nāciju, taču tajā pašā laikā valodas un kultūras identitātē sevi apzīmē par krievu. Atbilde sanāk gluži vienkārša — KM man piedāvā kļūt par “tautu” ar nosacījumu, ka manas vērtības, uzskati, sociālā atmiņa atbilst latviešu ekspektācijām.
ziedot

Tātad, kā jau minēju, tādiem kā es ir jākļūst par „pareizajiem krieviem”. Sanāk, ka tikai šādu pienesumu attiecīgi varētu uzskatīt par “neatņemamo Latvijas daļu” un tikai šādas mazākumtautības var veicināt “sabiedrības atvērtību”. Tikai rodas jautājums — ko darīt ar simtiem tūkstošiem cilvēku, kas savos uzskatos paliks “nepareizi”? Ja atbilde ir — integrēt, tad, iespējams, integrācijas pamatnostādņu vietā KM ir jāķeras pie jauna likuma rakstīšanas. Tas varētu saukties Likums par uzskatiem, kur būtu konkrētāk aprakstītas norādes, kā ir jādomā Latvijas “tautai”, jo, kā mēs atceramies, integrācijas pamatnostādņu ievadā tieši “tauta” ir iekļaujošs jēdziens, tātad — latvieši + mazākumtautības.

Integrācijas pamatnostādņu vietā KM ir jāķeras pie jauna likuma rakstīšanas. Tas varētu saukties Likums par uzskatiem.

Jo ilgāk vēroju integrācijas procesus Latvijā, jo vairāk manī dzimst ļoti radikāls piedāvājums valstij. Iespējams, ir pienācis laiks politikas veidotājiem pateikt, ka liberālās vērtības Latvijai vairs neder, jo nācija jeb, lietojot pamatnostādņu ievada terminoloģiju, valstsnācija izmirst, ir apdraudēta valoda un kultūra arī. Līdz ar to ir jānāk klājā ar piedāvājumu nomainīt politisko režīmu un sakārtot visas šīs problēmas autoritārā ceļā, un vairs nestāstīt pasakas par atvērto sabiedrību, viedokļu daudzveidību un kultūru dažādību Latvijā. Tas vismaz būtu godīgi — iezīmēt spēles noteikumus, lai tādi kā es (ne tikai krievi, bet arī latvieši, kam cilvēktiesības un brīvība ir svarīgākas par nacionālas identitātes aizsardzību) varētu attiecīgi izlemt, vai palikt dzīvot šādā valstī.


Integrācija politiķus neinteresē

Nacionālās identitātes un integrācijas valsts programmas ievada projekts Kultūras ministrija

Neirotiskā integrācija

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!