Mainīt viedokli ir cilvēcīgi. Būtu dīvaini, ja es kā domājošs cilvēks dogmatiski turētos pie kāda no maniem apgalvojumiem, ja mani oponenti būtu mani iepriekš pārliecinājuši par manas tēzes neatbilstību patiesībai.

Man ir šaubas par Sāras Peilinas kandidatūras piemērotbu ASV viceprezidenta amatam.

Tomēr ļaujiet man paskaidrot, ka mani absolūti nepārliecināja visi žurnālistisko „raganu medību” argumenti par to, ka Peilina ir liekule, jo viņa esot konservatīvā („Peilina neatbalsta tiesības uz abortu, tādēļ viņa ir sieviešu tiesību pretiniece!”). So what – arī sievietes var būt konservatīvas un uzskatīt, ka aborts ir nevis tiesības novērst savas bezatbildības sekas, bet gan galēja iejaukšanās, lai glābtu mātes dzīvību. Vai vēl apšaubāmāks arguments, ka viņa būtu liekule tādēļ, ka viņas meita stājās tuvās attiecībās ar savu saderināto un kļuva grūta („Peilinai un viņas ģimenei vajadzētu rādīt priekšzīmi tajā, kas attiecas uz seksuālo morāli!”), jo man šķiet dīvains uztvērums, ka meita ir atbildīga par mātes politiskajiem uzskatiem vai – vēl trakāk – ir to ilustrācija.

Tāpat man nešķiet, ka atbalstīt ieroču nēsāšanas brīvību vai pašam doties medībās ir kaut kas nožēlojams, vulgārs vai brutāls – daži no maniem paziņām Ziemeļzviedrijā dodas medībās un es neesmu pamanījis, ka viņi būtu nožēlojamāki, vulgārāki vai brutālāki nekā medību pretinieki.

Mani knapi aizkustināja pārprastie secinājumi, ka sociāli konservatīvā Peilina esot kareivīga neo-konservatīvās ārpolitikas kursa aizstāve. Sociāli konservatīvie republikāņi nav tas pats, kas neo-konservatīvās ārpolitikas kursa aizstāvji. Daži neo-konservatīvie ir konservatīvi sociālajos jautājumos, bet tas lielākoties ir izņēmums, kas apstiprina likumu, ka neo-konservatīvie ir sākotnēji bijuši demokrāti, kuri vīlās savas partijas prezidentu īstenotajā ārpolitikā. Atklāti sakot man šķiet, ka viņas līdzšinējie izteikumi man neļauj pārliecināties par to, kādi ir viņas uzskati – šķiet, ka viņa ārpolitiku ar lielāko prieku atstātu Džona Makkeina rokās, kas gan ir visai bēdīga pozīcija sievietei, kura kandidē uz viceprezidenta amatu.

Man līdz šim ir bijis svarīgi, ka nākamais prezidents varētu savaldīt ekonomikas lejupeju. Tādā gadījumā man uzticību vieš fiskāli konservatīvie (Eiropā saukti par klasiskajiem liberāļiem, kuri kreisajos medijos tiek lamāti par „neoliberālas” ekonomiskās politikas īstenošanu) vai vismaz pragmatiski fleksibli politiķi, bet nekādā gadījumā ne populists, ne Nikolaja Nosova Nezinītis.

Otrkārt man šķiet, ka liels izaicinājums ir saliedēt NATO koalīciju un nodrošināt ASV līderību arī nākotnē. Šis uzdevums ir cieši saistīts ar imperatīvu saglabāt demokrātijas un tiesiskuma hegemoniju starptautiskās politikas diskursā. Nedod Dievs, ka Krievijai vai Ķīnai izdodas uzspiest ideju, ka diktatūra ir pieņemama valsts pārvaldes forma, tādējādi leģitimējot, piemēram, žurnālistu un disidentu vajāšanu, cilvēktiesību jēdziena nonivelēšanu līdz apgalvojumam, ka „sociālās cilvēktiesības ir tikpat svarīgas kā politiskās” (lasi: „pilns vēders” ir labāks nekā vārda brīvība).

Ja es vēl varu iedomāties, ka Peilina varētu mēģināt sapurināt NATO paplukušo godību, tad man absolūti nav pārliecības par viņas spējām makroekonomiskās politikas veidošanā. Diemžēl, pēdējā laikā publicētais vieš šaubas, vai Peilina izprot valsts ekonomikas vadības principus. Viņa nudien nav fiskālais konservatīvais, kā to savā rakstā lieliski ilustrē Maikls Kinslijs. Gluži pretēji – viņas vadītais štats līdz šim ir izcēlies ar ārkārtgi „dīvainu” ekonomisko politiku. Veca gudrība liecina, ka bez pietiekamas ekonomiskās bāzes lielvalsts nevar saglabāt savu pasaules līderību. Lielisks piemērs ir Pola Kenedija klasiskais vēsturiskais pētījuma tēze – milzīgs budžeta deficīts var ieskandināt prelūdiju lielvalsts norietam.