„Man ir bail“ ir mana atbilde Valda Zatlera video ziņai „man ir piegriezies”.

Turpinot slengu, atzīšos, ka pēdējās nedēļās „darba bija līdz rīklei” (kas labi) un Minhenes vēlēšanu iecirkņa noorganizēšana „izbesīja” (v.tml…). Tāpēc īsti nesanāca sekot līdzi ne Zatlera partijas dibināšanai, ne politiskajām noskaņām kopumā. Taču nedomāju, ka manām bailēm pamats ir tikai visu šo norišu, interneta tekstu un video apsekošana īsi koncentrētā formā. Nē, man tiešām ir bail, ka man 17.septembrī atkal nebūs, par ko balsot. Bet tā ir tikai viena no bažām. Vienkārši nevaru atrast neko, par ko varētu teikt, ka Zatlers un viņa domubiedri pēdējās divās nedēļās būtu izdarījuši tiešām pareizi. OK, izņemot faktu, ka viņi starplaikā ir nodibinājuši partiju. Ja tā turpināsies vēl divus mēnešus, tad manas bažas draud piepildīties. Par laiku pēc 17.septembra tad labāk vispār nedomāt, jo principiāla līmeņa pretrunu jau šodien ir daudz par daudz.

1.pretruna. Izejas pozīcija: ētiski apšaubāms solis ieiešanai aktīvajā politikā ar rīkojumu nr. 2, pārstāvot ētiski augstu pozīciju „mēs par godīgu, jaunu, no noziedzīgām interesēm brīvu politiku”. Kas, manuprāt, būtu bijis pareizi jādara?

Visos ētiski – morālos jautājumos nākt ar iespējamu augstu latiņu un lielu, jo lielu piesardzību. Faktiski tas nozīmētu rādīt priekšzīmi, uz sevi attiecinot visaugstāko ētisko mērauklu visos iespējamos jautājumos. Sākums tam būtu ne tikai 10 punktu „manifests”, bet arī skaidri (rakstiski definēti) ētiski principi politiskajai darbībai. Loģiska konsekvence tam būtu arī tāda, ka, piemēram, vārds „Zatlers” noteikti neparādās partijas nosaukumā.

Te tikai jājautā, vai tiešām Zatlera komanda pretēji pašas izteikumiem tomēr tautu tur par tik stulbu, lai tā vēlēšanu dienā neapjēgtu, kuru saraksta lapiņu izvēlēties, ja šī vārda nosaukumā nebūs? Nu kādi vēl citi apsvērumi varētu būt par labu tam? Katrā gadījumā no ZRP tādi apsvērumi nav izskanējuši, gluži pretēji Valdis Zatlers tādā KP sekretāra stilā saka, ka nu komanda tā demokrātiski esot izlēmusi un viņam tam esot bijis jāpiekrīt. Ja jau tas viss tiešām ir tik demokrātiski, tad vēl jo vairāk nākas prasīt, ko Zatlera vārdam meklēt partijas nosaukumā, kas ir pieteikusi sevi kā tāda, kura aktivizēs plašas tautas masas lielā tautas kustībā par demokrātiskām vērtībām?

Ētiski eksplozīvs ir arī viena cilvēka šovs, kurš, jau vairākus gadus faktiski būdams politiķis, mēģina tēlot neatkarīgu zinātnieku. Tāda loma šādam „māksliniekam” ir personiski ļoti izdevīga, jo garantē varu, bet neuzliek atbildību. Un vienīgais, kam tā ir izdevīga, ir pats „ziepju vārītājs”, kurš Zatleru ar visu viņa partiju katrā laikā varēs „uzmest”, tiklīdz viņam liksies, varas par maz, ka ne tādas ziepes savārītas vai vienkārši apniks. Varu saderēt uz šampanieti, ka Ķīļa vārda partijas vēlēšanu listē nebūs. Kāpēc tik neskaidrs lomu sadalījums Zatleram ir vajadzīgs, tālāk par personiskās uzticēšanās (lasi: atkarības), man nav saprotams, bet strupceļš tas gan, manuprāt, ir.

Rakstiski formulēti, skaidri politiskās darbības principi ar skaidru iedzīvināšanas mehānismu ētikas komisiju, publiskuma un caurskatāmības formā ir arī neatņemams pamats partijas ilgstspējīgai darbībai. Pretēji pirmais iespaids ir populistisks viendienītis, kas no šodienas mušas izmēra 17.septembrī jau varētu būt izaudzis par brangu zilonēnu. Jāpatur prātā, cik daudzi barotāji tam būs tuvākajos mēnešos. Attiecīgi ZRP sev aši pašiem nesasiet rokas ar ētikas vadlīnijām ir ļoti, ļoti bīstama un tuvredzīga izvēle.

2.pretruna. Izejas pozīcija: ZRP plaša sabiedrības iesaistīšana politiskā līdzdalība kā politisks mērķis (viens nor retajiem ideoloģiskajiem ZRP mērķiem, kas tiešām ir skaidri definēts). Bet faktiski tam pretī eksistē pilnīgi neskaidrs personāla kodols, bez skdairda kompetenču un atbildības šadalījuma, kas pieņem kaut kādus ideoloģiskus lēmumus šaurā grupā. Šie lēmumi mums tikšot kaut kad darīti zināmi, jo vēl neesot viss pilnībā izdomāts. Visticamāk, ka „manifests”, kas jaunu ideju trūkuma dēļ gan par tādu īsti nav īsti nosaucams, pat varētu būt viena cilvēka autordarbs. Arī pats Zatlers, neskatoties uz savu vārdu nosaukumā, izvairās no skaidra viedokļa virknē jautājumu.

Ko, manuprāt, bija jādara savādāk? Principā Zatlers mēģināja tā darīt, kamēr (un tas pamatoti) „aplauzās” ar Sudrabu, Egli un Maizīti. ZRP tagad ir nostājusies pozīcijā, kad pašiem ir sajūta par brīnišķīgu „startapu”, kas pats par sevi jau ir vareni, attiecīgi visiem citiem tas ir jānovērtē un pašiem jānāk kā sajūsmas pilniem atbalstītājiem. Tas ir kārtējais strupceļš. Cilvēki, kuriem ir prāts, zināšanas un talanti, neskrien uz interneta anketām kā mušas uz mušpapīru. Viņi ir jāpārliecina, viņiem ir jāpiedāvā skaidras lomas, scenāriji un uzdevumi. Zatleram bija jāprognozē minēto personību reakcija, jāizvērtē atteikuma iemesli un jāturpina meklēt.

Kad Edmunds Sprūdžs ZRP vārdā saka, ka partijā nebūs „pamelu andersonu” viņu var saprast tiktāl, ciktāl tas ir vienkārši fakts, jo, ja ne andersones, tad sudrabas jau ZRP ir paspējušas iedot kurvīti. Īsts efekts no defekta nesanāk. Sprūdža „politiskā rekorda” trūkums var būt viņa personisks pluss, bet politiskās vides prognozējamības vārdā, gan Zatleram personiski, gan ZRP kā partijai būtu paškritiski un steidzami jājautā, kāpēc Sudrabas & Co vietā partijas dibināšanā ir viens liels kokteilis no caurkritušiem politiķiem līdz laimes meklētājiem miljonāriem. Kāpēc man ir jāpaļaujas uz to, ka jauns uzņēmējs būs labs politiķis, ja cilvēki, kas sabiedriski politiskā vidē ar savu darbu ir pierādījuši savas vērtības un principus, ZRP atsaka aktīvu līdzdalību? Kāpēc man noticēt cienījama ekonomista, kāds ir Vjačeslavs Dombrovskis, politiskajām (!) ambīcijām, strādājot pie partijas programmas, ja viņš pats netaisās likt savu vārdu partijas listē un attiecīgi faktiski atsakās no politiskās atbildības par savu priekšlikumu īstenošanu?

Tā vietā ZRP ir iespēja aktīvi diskutēt gan ar pamelām andersonēm, gan tanti Bauskā! Kādu iemelsu dēļ, piemēram, nevarētu atvērtas interneta platformas formā rosināt publisku diskusiju par programatiskiem jautājumiem? Kāpēc nevarētu programmu rakstīt kolektīvi līdz pat tās iesniegšanas brīdim CVK? Kāpēc neiesaistīt to pašu Sudrabu domu apmaiņā, labprāt arī publiski? Es kā vēlētājos nevēlos kaut kādu viedo tehnokrātu sacerētu programmu, kuru bez viņiem tāpat neviens nelasīs! Šis ne par matu neatšķiras no visu līdzšinējo partiju dibināšanas, izņemot apstākli, ka šoreiz to faktiski sāka veidot vēl amatā esoša valsts galva.

3.pretruna. Izejas pozīcija: Zatlers ar atkarību no oligarhiem pašreizējai politiskajai elitei pārmet ideju un principu trūkumu. Attiecīgi, manuprāt, mums no Zatlera (personiski!) bija jāsagaida aktīva pozīcija un idejas vismaz pretkorupcijas, partiju finansēšana, labas pārvaldības un demokrātijas uzlabošanas jautājumos.

Taču pretī mēs esam saņēmuši pilnīgu nekonkrētību vai vēl sliktāk – lavierēšanu –faktiski visos jautājumos. Kā attaisnojums izskan laika trūkums, tomēr divi mēneši kontekstā ar tādu soli kā Saeimas atlaišana tomēr ir gaismas gads. Zatlera sabiedriskās attiecības šajā periodā gan saistībā ar pagaidu dzīvokli, gan partijas dibināšanu un ideoloģisko virzību ir nosaucamas par mazākais neveiklām. Šobrīd vēl šķiet, ka pīrādziņš, cerams, tomēr tik tiešām ir pīrādziņš, bet, šādi turpinot, Zatleram ir milzīgs risks līdz 17.septembrim no pīrādziņa pārvērsties par to, ko kā tas (varbūt) ir ticis taisīts. Un, ak vai, cik daudzi viņam tagad centīsies palīdzēt par tādu pārtapt! Lai tas nenotiktu, gan Zatleram kā politiķim, ZRP kā institūcijai, ir jānāk ar priekšlikumiem un idejām, par kurām likt diskutēt visai viņa uzšūmētajai politiskajai elitei. Taču te mēs nonākam pie

4.pretrunas jeb problēmas pašas par sevi, kas ir Zatlera līdzšinējais PR.

Jāpiekrīt, ka izejas pozīcija tiešām ir ārkārtīgi grūta. Mediju vide ir manipulējama, liela daļa mediju un žurnālistu nav neatkarīgi, personiski lielai daļai pret Zatleru arī prezidentūras laikā nav izveidojies pietiekams respekts, mediju vidē valdošs ir iedzīvojies profesionāls cinisms un cilvēcisks „pofigisms”.

Attiecīgi pastāv divi scenāriji, kā rīkoties šādā vidē. Pirmais no tiem ir Zatlera līdz šim izvēlētais – censties „neapsmērēties” ar kaut kādu pozīciju, turēt slapju īkšķi gaisā un locīties pa vējam. Ja paskatās uz Zatlera PR komandu, tad ir šāda izvēle ir izskaidrojama. Ir milzīga atšķirība starp lielu institūciju vai valsts galvas PR un politiķi, kurš dodas vēlēšanu kampaņā. Bet to vispirms ir jāsaprot. Šobrīd Zatlers zaudē prezidenta amata spozmi, lēnām pārtopot par vienkāršu bezprofila politiķi. Atlikušajā gaismas gadā līdz 17.septembrim šī defensīvā pozīcija var attīstīties ģeometriskā progresijā, kas nedod cerēt, ka 17,5% tiešām noturēsies kā uzticīgi vēlētāji.

Otrs scenārijs būtu noteikt politisko dienaskārtību, medijus un sabiedrību konfrontējot ar vērtībām un idejām. Rīkojums nr. 2 sabiedrisko attiecību nozīmē bija šāds solis, bet tālākie nesekoja. Zatlers sāk šļūkt tieši pa to pašu taktu, kuru iestaigāja Ingrīda Ūdre, čakli mij Solvita Āboltiņa & Co.

Kāpēc!? Kā vārdā?! Arī es joprojām personiski ticu, ka Zatleram ir patiesi mērķi pozitīvi mainīt Latvijas sabiedrību. Viņa publiskās uzstāšanās šīs emocijas atklāj ticamā veidā. Bet tad kāda iemesla dēļ lavierēt savam potenciālajam vēlētājam, piemēram, jautājumā par koalīciju ar SC. Nu kāpēc nepateikt, ka Vienotība būtu ideoloģiski tuvāka, bet atkarībā no balsu skaita ar SC arī varētu veidot valdību? Kas tagad tik šausmīgs notiktu, ja atzītos acīmredzamajā? Kāpēc LTV 100.pantā ļaut, lai žurnālisti ciniski ņirdz sejā tūkstošu auditorijas priekšā, tā vietā, lai beigtu locīties un vienkārši pateiktu, „kā ir”? Kāpēc neatzīt (ja jau to ieliek nosaukumā), ka Zatlera vārda iekļaušana partijas nosaukumā tik tiešām ir ētiska problēma, bet, ņemot vērā šauro laika ietvaru, ir šķitis svarīgi vēlētājam dot iespēju izdarīt precīzāku izvēli (v.tml.)? Kas ļauns notiktu?

Un šie diemžēl nav vienīgie atvērtie jautājumi, kas rada iespaidu, ka, lai arī aiz Zatlera nav polittehnologu-shēmotāju, tad katrā no ZRP jaunajām runājošajām galvām pa vienam tādam mazam jau iekšā sēž. Ceru, ka kļūdos, bet nezinu, vai arī tad man būtu mazāks iemesls baidīties.