Foto: David Shapinsky
Tas, ka „vecajās” ES valstīs paredzamais mūža ilgums ir garāks nekā pie mums, ļauj apgalvot, ka daudzas nāves Latvijā ir iespējams attālināt, uzlabojot veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu.
Plašsaziņas līdzekļos samērā bieži min dažādus uzlabojumus, kas būtu nepieciešami Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Runā, ka būtu jāmaina gan veselības aprūpes finansēšana, gan medicīnisko pakalpojumu apmaksas kārtība, gan pakalpojumu sniegšanas organizēšana. Piemin arī medicīnisko pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, bet daudz retāk runā par to, kāpēc tas viss būtu jāmaina un kā šīs izmaiņas ietekmēs veselības aprūpes sistēmas pamata funkcijas — nodrošināt sabiedrības veselību, iedzīvotāju aizsardzību no finansiālajiem riskiem un sabiedrības apmierinātību ar veselības aprūpi. Gandrīz nemaz nerunā par sabiedrības veselības nozīmi valsts politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanā.
Šajā rakstā netiks detalizēti analizēts, vai ir jāmaina un kas ir jāmaina veselības aprūpes pašreizējā finansēšanā, medicīnisko pakalpojumu apmaksas kārtībā vai pakalpojumu sniegšanas organizēšanā. Manuprāt, pirms diskutēt par līdzekļiem, ir jāapzinās, kā mūsu veselības aprūpes sistēma pašreiz tiek galā ar savām pamata funkcijām un vai ir pazīmes, kas liecinātu par veselības politikas veidotāju gribu uzlabot tās darbību nākotnē.
Īsāks mūžs
Pasaules Veselības Organizācija (PVO) 2000.gadā publicēja apjomīgu pētījumu, kurā tika apskatīta veselības aprūpes sistēma 191 valstī. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt, kā veselības aprūpes sistēmas attiecīgajās valstīs veic augstāk pieminētās pamata funkcijas[1]. Kopumā, balstoties uz 1997.gada aplēsēm, Latvija šajā pētījumā tika ierindota 105. vietā. Sabiedrības veselības ziņā, kas tika vērtēta, balstoties uz paredzamo veselīga mūža ilgumu (angliski — disability-adjusted life expectancy), Latvija tika ierindota 82. vietā. Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums, kas arī raksturo sabiedrības veselību, Latvijā laika posmā no 1980. līdz 2005. gadam ir pieaudzis par aptuveni diviem gadiem[2]. Tajā pašā laikā tā dēvētās „vecās” Eiropas Savienības (ES) valstis ir „ieguvušas” gandrīz piecus gadus.
Mēs sevi nedaudz varam mierināt, ka „jaunās” ES valstis šajā laika posmā ir “ieguvušas tikai” četrus gadus. Mēs varam būt apmierinātāki, ja salīdzinām sevi ar tā dēvēto EUR-B+C[3] valstu grupu, kurā ir tādas valstis kā Azerbaidžāna, Albānija, Baltkrievija un Turcija. Tajā jaundzimušo paredzamais mūža ilgums pieaudzis tikai nedaudz vairāk par gadu. Mēs varam būt ļoti apmierināti, ja vēlamies sevi salīdzināt ar Neatkarīgo Valstu Savienību, jo tur šis pats rādītājs samazinājies par vienu gadu. Tomēr, ja mēs lūkojamies uz paredzamā mūža ilgumu Latvijā salīdzinājumā ar ES, tad tendence nav iepriecinoša — 1980. gadā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja 4 gadus mazāk nekā vidēji ES; 2005. gadā, četrpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, — 7 gadus mazāk. Ja Latvijas iedzīvotāji dzīvo īsāku mūžu, tas nozīmē, ka arī laiks, kurā tie var strādāt un sniegt savu ieguldījumu ekonomikas attīstībā, ir īsāks.
Lai gan paredzamais mūža ilgums raksturo sabiedrības veselību kopumā, veselības aprūpes sistēmu vislabāk atspoguļo rādītāji par periodu, kad iedzīvotāji ir visvairāk atkarīgi no šīs sistēmas. Šādi indikatori ir zīdaiņu mirstība un cilvēku paredzamais dzīves ilgums 65 gadu vecumā. Lai gan attiecībā uz šiem rādītājiem ir vērojama pozitīva tendence, mēs joprojām ievērojami atpaliekam no vidējiem rādītājiem ES.
Dārgāka aprūpe
Otra būtiska veselības aprūpes sistēmas funkcija ir iedzīvotāju aizsardzība no finansiāliem riskiem. Šādu aizsardzību uzskata par labu, ja iedzīvotāji nenokļūst nabadzībā veselības aprūpes sistēmas izmantošanas rezultātā un ja personas materiālais stāvoklis nav šķērslis veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanai. Aizsardzību no šiem riskiem mēra, nosakot mājsaimniecību daudzumu, kuras saskaras ar „katastrofāla” apmēra veselības aprūpes izdevumiem vai kuras nokļūst nabadzībā veselības izdevumu rezultātā[4]. Lai gan manā rīcībā nav aptauju datu par šo tematu Latvijā, mēs varam spriest par aizsardzību no finanšu riskiem netieši, proti, izvērtējot ienākumu nevienlīdzību un privāto maksājumu īpatsvaru veselības aprūpē. Jo lielāka ienākumu nevienlīdzība, jo būtiskāks ir valsts atbalsts veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā. 2002. gadā 16% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja relatīvā nabadzībā[5]. Savukārt EUR-A[6] valstu grupā, kurā ietilpst galvenokārt Rietumeiropas valstis, šis rādītājs bija 14 %. Kāds šajā laikā ir bijis valsts atbalsts veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā? Laika posmā no 1998.–2004. gadam Latvijas iedzīvotāji no savas kabatas maksājuši 40–48%, savukārt EUR-A valstu pilsoņi tikai ap 16 % no visiem veselības izdevumiem2. Ņemot vērā, ka šie skaitļi, visticamāk, neatspoguļo tā dēvētos neoficiālos maksājumus mūsu valstī, tad privāto maksājumu īpatsvars Latvijā, iespējams, ir bijis vēl lielāks. Veselības sistēmas būtiska atkarība no privātajiem maksājumiem nekādi neveicina ne iedzīvotāju aizsardzību pret finansiāliem riskiem, nedz arī vienlīdzību medicīnisko pakalpojumu saņemšanā. To apstiprina arī apvienības Sustento dati[7], kuri liecina, ka „78% cilvēku, kam draud invaliditāte, aptaujā atbildējuši, ka viņiem nepietiek naudas medicīniskajai aprūpei”. PVO pētījums, kas publicēts 2000. gadā, Latviju ierindoja 164.-165. vietā (no 191 valsts) attiecībā uz iedzīvotāju aizsardzību no finansiāliem riskiem[1].
Attiecībā uz trešo veselības aprūpes sistēmas funkciju, proti, nodrošināt sabiedrības apmierinātību ar veselības aprūpi, jau minētais PVO pētījums Latviju ierindoja 69.-72. vietā. Tirgus pētījumu kompānijas TNS aptaujā, kas veikta 2005. gadā, 25% no aptaujātajiem min veselības aprūpi starp divām svarīgākajām valsts problēmām[8]. Savukārt tirgus pētījumu kompānijas GFK aptauja, kas publicēta šā gada martā un atspoguļo iedzīvotāju viedokli par dalību ES, liecina, ka „vērtējot veselības aprūpes situāciju Latvijā, 35% aptaujāto uzskata, ka tā kļuvusi sliktāka, vēl trešdaļa uzskata, ka nekas nav mainījies, un tikai 20% apgalvo, ka sistēma ir kaut nedaudz, bet uzlabojusies.”[9] Lai gan minētās aptaujas ir veidotas atšķirīgi un tāpēc nav tieši salīdzināmas, tās tomēr sniedz ieskatu sabiedrības uzskatos par veselības aprūpes sistēmu.
Ieguldījums cilvēkkapitālā
Tātad mēs Latvijā slimojam vairāk un mirstam ātrāk nekā „vecajās” ES valstīs, esam sliktāk aizsargāti no finansiālajiem riskiem un neesam tā īsti apmierināti ar veselības aprūpes sistēmu. Līdz ar to ir pamats nopietnai diskusijai par to, kādi līdzekļi mūs tuvinātu tiem mērķiem, kurus izvirzām veselības aprūpes sistēmai. Tomēr jebkuras reformas būtiskākā sastāvdaļa ir politiskā griba reformu ieviest. Vai bez tā, ka veselības aprūpi pasludina par prioritāti un ka politiķi plaši pauž atbalstu veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai, ir arī kādi objektīvi indikatori, kas liecinātu par politisko gribu būtiski uzlabot sabiedrības veselību? Pasaules Banka (PB) domā, ka sabiedrības veselības stāvoklis ir atkarīgs no ieguldījuma veselības aprūpē[10]. Tātad ir pamatoti uzskatīt, ka ir pozitīva korelācija starp ieguldījumu veselības aprūpē un gribu uzlabot sabiedrības veselību.
Saskaņā ar VM informāciju[11], valsts ieguldījums veselības aprūpē no 1997. līdz 2006. gadam nekad nav pārsniedzis 4 % no iekšzemes kopprodukta (IK). Tiesa, augstā privāto maksājumu īpatsvara dēļ kopējie izdevumi veselības aprūpei laika posmā no 1998. līdz 2004. gadam bijuši augstāki: 6–7 % no IKP2. Salīdzinājumam: tajā pašā laika posmā šis ieguldījums „vecajās” ES dalībvalstīs pārsniedza 9 % un Vācijā sasniedza gandrīz 11 %. Turklāt šis ieguldījums pamatā nācis no valsts līdzekļiem. Vai, piemēram, Vācija iegulda vairāk veselībā tāpēc, ka ir bagātāka, vai arī tā ir bagātāka tāpēc, ka ir ieguldījusi vairāk savu iedzīvotāju veselībā? Daudzi pētījumi, ko veikušas tādas starptautiskas organizācijas kā PB un PVO, norāda uz tiešu saistību starp veselības stāvokļa uzlabošanu un ekonomisko uzplaukumu. Pētījumi liecina, ka mūsdienu sabiedrībā ekonomisko izaugsmi visvairāk ietekmē ieguldījumi tā dēvētajā cilvēkkapitālā — izglītībā un veselībā. Veseli cilvēki dzīvo un strādā ilgāk, un viņu darbs ir produktīvāks. Tādējādi viņi rada lielākus ienākumus gan sev, gan valstij kopumā.
Domāju, ka nav pamata uzskatīt, ka uz Latviju neattiecas starptautiski pierādīta saistība starp veselību un ekonomisko attīstību. Šīs saistības pieņemšana palīdzētu apzināties, ka veselības aprūpes jautājumi nav tikai Veselības ministrijas, kašķīgu pacientu vai neapmierinātu ārstu problēma, bet gan ir līdzeklis valsts ekonomisko un politisko mērķu sasniegšanai. Tas stiprinātu politisko gribu ieguldīt iedzīvotāju veselības aprūpē.
Tomēr neatkarīgi no tā, cik liela būs šī griba un tai atbilstošais ieguldījums veselības aprūpē nākotnē, jau šodien ir būtiski nodrošināt, ka ierobežotie resursi veselības aprūpei tiek izmantoti lietderīgi. Tāpēc, pieņemot lēmumus par līdzekļu izlietojumu, ir būtiski izmantot ekonomiskās analīzes metodes, tai skaitā izmaksu efektivitātes analīzi. Turklāt to var un arī vajadzētu lietot ne tikai attiecībā uz atsevišķiem medikamentiem vai tehnoloģijām, bet arī izvērtējot plašas veselības aprūpes programmas. Lai gan izmaksu efektivitātes analīze nav izmantojama izolēti no citiem apsvērumiem un ir noderīga lēmumu pieņemšanai sabiedrības, nevis individuāla pacienta līmenī, tā veselības politikas veidotājiem nodrošina strukturētu, racionālu pieeju efektīvai veselības aprūpes resursu izlietošanai un vienotu platformu diskusijai.
Pieņēmumu par nāves nenovēršamību nevar apstrīdēt mūsu pašreizējo zināšanu ietvaros. Taču tas, ka „vecajās” ES valstīs paredzamais mūža ilgums ir garāks nekā pie mums, ļauj apgalvot, ka daudzas nāves Latvijā ir iespējams attālināt un palielināt Latvijas ekonomisko potenciālu, uzlabojot veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu. Kad tas notiks, ir atkarīgs no tā, cik ātri veselības aprūpe kļūs par prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos, kas atspoguļotos ieguldījumā un efektīvā līdzekļu izmantošanā veselības aprūpē.
________________________
[1] http://www.who.int/whr/2000/en/annex01_en.pdf
[2] European health for all database, http://data.euro.who.int/hfadb
[3] Valstis ar zemu bērnu mirstību un zemu vai augstu pieaugušo mirstību, PVO
[4] WHO, Approaching health financing policy in the WHO European Region
[5] http://www.euro.who.int/document/e88741.pdf, Highlights of Health in Latvia
[6] Valstis ar ļoti zemu bērnu mirstību un ļoti zemu pieaugušo mirstību, PVO
[7] http://www.lv.lv/?fp_izdevums=493&menu_left=TEMA&mode=TEMA&action=1 &id=162260&PHPSESSID=54775e5596c68d810e79cc0ee05c3482
[8] http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=2208
[9] http://www.gfk.lv/index.php?1&7&view=news-detail&news_id=11&print=yes
[10] http://siteresources.worldbank.org/DATASTATISTICS/Resources/WDI07section2-intro.pdf