Foto: Foto - G. Dieziņš © AFI
Atsaucoties uz personu datu aizsardzības likumu, Valsts kase nepublisko informāciju par maksājumiem, kuru saņēmēji ir fiziskas personas, tā radot “melno caurumu” kopējā ainā un tikai daļēji pildot premjera rezolūciju par maksājumu informācijas publiskumu.
Valsts kase šā gada janvāra beigās savā mājas lapā sākusi publicēt informāciju par valsts iestāžu veiktajiem maksājumiem, tā pildot Ministru prezidenta Einara Repšes rezolūciju[1] par šādas informācijas publiskošanu. Tomēr informācija tiek publicēta ar ievērojamiem iztrūkumiem.
Atsaucoties uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu, Valsts kase (VK) nepublicē informāciju par tiem maksājumiem, kuru saņēmēji ir fiziskas personas. Šis likums patiešām stingri reglamentē personas datu apstrādi (tajā skaitā – datu publicēšanu), taču VK ir ievērojami pārspīlējusi šī likuma prasības un mākslīgi sašaurinājusi publiskojamās informācijas apjomu. VK ne tikai neatklāj informāciju par konkrētām fiziskām personām, kurām veikti maksājumi, bet vispār nepublicē nekādu informāciju par šiem maksājumiem, radot „melno caurumu” kopējā maksājumu informācijā. Tādējādi premjera rezolūcija par maksājumu informācijas publicēšanu ir izpildīta tikai daļēji.
Pildot datu aizsardzības likuma prasības, no informācijas par maksājumu VK būtu jādzēš vienīgi personas dati (vārds, personas kods un bankas konta numurs), taču pārējo informāciju par maksājumu jāpublicē bez ierobežojumiem, pat ja šis maksājums veikts fiziskai personai. Likums neaizliedz publicēt šādu informāciju, ja vien tiek ievērota prasība, lai personu nebūtu iespējams identificēt.
Minētais paņēmiens nodrošinātu fizisko personu datu formālu un tehnisku aizsardzību, vienlaikus padarot pieejamu ievērojami plašāku informāciju par valsts iestāžu veiktajiem maksājumiem. Jāņem vērā, ka datu aizsardzības likums, ar kuru VK pamato publiskās informācijas ierobežošanu, nosaka ne tikai personu tiesības uz viņu datu aizsardzību, bet arī sabiedrības intereses šo datu saņemšanā.
Likums nosaka, kādos gadījumos personas datu apstrāde (šajā gadījumā datu publicēšana) ir pieļaujama, un viens no šādiem gadījumiem ir sekojošs – personas datu apstrāde ir atļauta, ja datu apstrāde nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības interešu ievērošanu (7. panta 5. punkts). Tas ir pietiekošs pamatojums, lai VK varētu publicēt pilnīgi visu informāciju par valsts iestāžu veiktajiem maksājumiem – gan juridiskām, gan fiziskām personām, un bez jebkādiem ierobežojumiem personu datu izpaušanā.
Gribētos cerēt, ka VK neizmanto likumu, lai apšaubāmā veidā piesegtu daļu maksājumu, kurus nevēlas publiskot. Tomēr, kādēļ VK šajā gadījumā nav saskatījusi sabiedrības intereses – tas ir jautājums, uz kuru nav viegli atbildēt.
Kopš datu aizsardzības likums ir pieņemts, daudzām valsts iestādēm tas ir kļuvis par bubuli. Valsts iestāžu vidū ir ļoti izplatīts uzskats – ja informācija ietver personas datus, tad nerādīsim neko. Taču tā gluži likums nenosaka – datu apstrāde nav aizliegta vispār, bet tikai ielikta noteiktos rāmjos. Protams, likumu var izmantot arī kā ērtu aizbildinājumu, lai datus nepublicētu, un varbūt te parādās darba lauks Datu valsts inspekcijai, kas varētu veikt “audzinošo darbu” un skaidrot valsts iestādēm (un ne tikai tām), kā sniegt sabiedrībai svarīgu un nepieciešamu informāciju un darīt to saskaņā ar datu aizsardzības likumu.
______________________
[1] Rezolūcija Nr. 111-1/39, izdota 04.12.2002.