Nedēļas nogale bija nudien aizraujoša – pilnīgs pārsteigums bija Džona Makkeina izraudzītā viceprezidenta kandidāte. Tomēr neteikšu, ka mani tā apbēdina. Un atzīšos, ka nebūt nepiekrītu Kārlim Streipam, kurš savā blogā izteicies, ka Makkeina izvēle

”visvairāk demonstrē Republikāņu partijas vieglprātīgo attieksmi pret valsts pārvaldīšanu. Jā, tas ir inčīgs triks, konservatīvajiem republikāņiem izvēlēties sievieti. Taču šī ir sieviete, kuras pieredze izpildvarā saucas nepilni divi gadi gubernatores krēslā vienā no vismazāk apdzīvotajiem ASV štatiem, pirms tam viņa bija domes priekšsēdētāja ciematā ar tikai pāris tūkstošiem iedzīvotāju. Lieki teikt, ar ārpolitiku un drošības politiku šī dāma nav nekad nodarbojusies. Turklāt viņa ir arī ļoti konservatīva amerikāņu politikas nozīmē — nekādi aborti, pieci bērni, viņai patīk ņemt rokā šauteni un bliezt pa pūkainiem zvēriņiem, un dabas aizsardzība viņas Aļaskā ir mazāk svarīga par naftas urbšanu visur, kur vien tas ir iespējams. Ņemot vērā to, ka Džons Makkeins ir 72 gadus vecs, tā nudien ir vieglprātīga attieksme no republikāņu puses. Ļoti ceru, ka vēlētāji neuzķersies.”

Pirmkārt, par pieredzi. Jā, Sārai Peilinai ir ārkārtīgi maza pieredze nacionālajā politikā. Principā, varētu piekrist, ka augstam izpildvaras postenim ar iespējamu stāšanos prezidenta vietā vai pārstāvot ASV starptautiski būtu nepieciešama līdzvērtīga pieredze. Peilina līdz šim ir bijusi Aļaskas štata gubernatore (tikai) divus gadus. (Tikai) divas reizes viņa tika ievēlēta par Vassilas (maz-)pilsētas mēru. (Nezinu, kā Jums bet man viņas veikums liekas iespaidīgs – samazināt vietējo īpašuma nodokli par 40% nav pa dūšai visiem politiķiem. Vēl mazāk pa dūšai ir samazināt pašiem savu – tas ir, mēra – algu, kā Peilina to paveica. Ja mums Latvijā būtu šādi politiķi, kas labprātīgi samazinātu savu algu!) Atgriežoties pie Peilina pieredzes jautājuma – manuprāt nevajadzētu īpaši piesieties, ka Peilina savulaik vadīja mazpilsētas domi. Arī Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons savulaik bija mazpilsētas (Katrineholmas) domes vadītājs. Tomēr viņš, kā Finansu ministrs, ne tikai nostabilizēja 1990-tajos gados katastrofālās Zviedrijas finanses, bet ātri adaptējoties varas postenim, kļuva par premjeru un sabija tā krēslā veselus desmit gadus.

Otrkārt, par naftas urbšanu es nudien neesmu informēts, tāpat ar neko nezinu par Peilinas kundzes lomu tajā. Peilina savulaik vienu gadu vadīja Aļaskas Naftas un gāzes saglabāšanas komisiju, kuras galvenais mērķis ir saskaņā ar tās mājaslapu:

”The Commission acts to prevent waste, protect correlative rights, improve ultimate recovery and protect underground freshwater. It administers the Underground Injection Control (UIC) program for enhanced oil recovery and underground disposal of oil field waste in Alaska. It serves as an adjudicatory forum for resolving certain oil and gas disputes between owners, including the state. The Commission carries forth statutory mandates consistent with the protection of health, safety and the environment. It strives for cooperation with industry, while maintaining well-defined and essential regulatory requirements.”

Mēs, protams, varam līdz bezgalībai diskutēt, kas īsti ir tie „skaidri definētie un būtiskie regulatoriskie nosacījumi”, bet es nudien neticu sazvērestības teorijām, ka visu republikāņu mērķis ir tikai sagrābties riekšavām naudu, nedomājot par vides aizsardzību un saviem līdzcilvēkiem. Jā, tādi indivdi eksistē, bet nelieši nav mazums arī citās partijās. Tas, ko Streipa kungs nepieminēja ir, ka Peilina savulaik centās šinī Komisijā ieviest ētisku kārtību, kā rezultātā viņa sanaidojās ar Aļaskas štata Republikāņu partijas bosiem. Izrādījās, ka viņi bija strādājuši to kompāniju labā, kuras viņiem bija jauzrauga – viņiem tika piespriests bargs naudas sods. Manuprāt, Peilina ar šādu soli ne tikai demonstrēja savu neiecietību pret korupciju, bet arī, ka viņai patiesi rūpēja, ka Komisija strādā tautas labā.

Treškārt, Peilina tika ievēlēta par Aļaskas gubernatori tieši uz pretkorupcijas platformas pretstatot sevi Republikāņu partijas „establišmentam”. Man tas neizsakāmi simpatizē. Ne tikai tādēļ, ka Republikāņu partija bieži vien ir izrādījusies korupcijas saēsta, kā to atklāja lobijista Džeka Abramova skandāls 2005. – 2006. gadā. Man privāti simpatizē cilvēki, kuri stāv par saviem uzskatiem un principiem, lai cik strikti un neierasti kādā noteiktā profesionālā vidē tie šķistu. Man ir pretīgs viņas atbalsts nāvessodam. Man ir žēl, ka viņa ir atļāvusi urbt naftu vietējā rezervātā. Tāpat es absolūti nepiekrītu Peilinas uzskatiem par viendzimuma laulībām. Bet es viņu „nenorakstu” tādēļ kā „nederīgu”. Man šķiet, ka šobrīd ASV un pasaulē ir daudz svarīgāki izaicinājumi nekā amerikāņu „kultūras kari”. Kaut vai Gruzijas krīze. Ekonomiskā recesija. Godīgs politiķis, ar stingru raksturu un noteiktiem (pat ja dīvainiem un personīgi nepieņemamiem), prognozējamiem uzskatiem un principiem, var krīzes gadījumos izrādīties daudz lielāka vērtība nekā visus apburošs, šarmants un līdz pilnībai politiski korekts senators, kurš ar Martina Lutera Kinga cienīgām runas dāvanām visiem klāsta par cerības spēku, bet nav pat vadījis mazpilsētas domi pat vienu termiņu, nemaz nerunājot par vismaz diviem gadiem vadot pavalsti.

Ceturtkārt, runājot par „pūkaino radījumu” šaušanu, pagājušo svētdien es lasīju Zviedrijas dienas avīzi „Dagens Nyheter”, kur žurnālists vēstīja par kādas Umeo jurisprudences studentes medību guvumu. Bildē ar trofeju – nogalināto lāci – bija redzama jauna, smaidoša meitene ar šauteni rokās, kas stāstīja, ka viņa ir piepildījusi savu mūža sapni. Tas notika „progresīvajā Zviedrijā”, nevis „mežonīgajos Rietumos”. Atklāti sakot, man atkārās žoklis. Kā vēlāk uzzināju – ne tikai man vienīgajam. Bet neskatoties uz to, tādi nu ir Ziemeļzviedrijas tikumi. Medības Ziemeļos savulaik bija nevis aristokrātisks sporta veids, bet cīņa par izdzīvošanu – šādā perspektīvā man paša „morālais” sašutums šķita vienkārši liekulīgs. (Galu galā Dālarnā aitu fermeri katru gadu šauj desmitiem vilkus, jo viņi baidās par savu ganāmpulku likteni, lai arī nedomāju, ka tas ir viņu paaudzes “mūža sapnis”.) Ja Peilina šauj lāčus, visu cieņu – ja likumi viņai to neliedz, es viņai arī to neliedzu. Tas gan nenozīmē, ka es tagad posīšos uz mežu ar plinti rokās.

Piektkārt un noslēgumā – manuprāt, Peilinas izvēle par viceprezidenta kandidāti ir jāskata nevis kā Republikāņu partijas kā saliedēta aktiera solis, bet kā Makkeina kampaņas taktisks un stratēģisks solis. Makkeins nav „debesu dāvana” tik dažādajai un šobrīd iekšējo strīdu sašķeltajai partijai. Viņš ir ne tikai „izlecējs”, kas kašķējies ar Republikāņu vadību, bet ar visnotaļ sociāli liberāls politiķis, kurš neatbilst klasiskajam sociāli konservatīvā tēlam. Peilina ir Makkeina konservatīvais alter ego, kura tāpat kā Makkeins ir centusies vienmēr distancēties no republikāņu „establišmenta”. Ļaujiet man nepiekrist Streipa kungam, lai nu kāds, bet „vieglprātīgs”, šis solis nebūt nebija.