Foto: AFI
Būsim reālisti - ne jau kukuļu devēji vai advokāti būs tie, kas cīnīsies par tiesu "tīrību", tāpēc arī pašiem tiesnešiem jāiesaistās savas neatkarības stiprināšanā, izvirzot pamatotas aizdomas par korupciju, ziņojot par ietekmēšanas gadījumiem, skaidrojot sabiedrībai tiesu nolēmumus.
Latvijas politiskā un sociālā vide nav labvēlīga neatkarīgas tiesu varas attīstībai. Šāds vispārējs vērtējums ir lasāms Atvērtās sabiedrības institūta pētījumā “Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: tiesu varas neatkarība Latvijā”. Pētījuma autori ir apzinājuši daudzus faktorus – izpildvaras iejaukšanos, nepietiekamu finansējumu, tiesnešu iecelšanu uz ierobežotu laiku u.c. -, kas kaitē tiesnešu neatkarībai. Gandrīz pilnīgi piekrītot autoru viedoklim, domāju, ka ir uzdevumi, kurus paši tiesneši varētu veikt savas neatkarības stiprināšanai. Ir jāpieprasa resursi un respekts no likumdevējvaras un izpildvaras, bet arī pašai tiesu varai jāpadara “mājas darbi”.
Tiesnešu pašattīrīšanās
Pašiem tiesnešiem būtu jārūpējas par to, lai ar savu rīcību – godaprātu, likumu taisnīgu un tiesisku piemērošanu un prasīgumu pret kolēģiem – sabiedrības acīs pamatotu savas pretenzijas uz lielāku finansējumu un neatkarības garantijām. Tiesu priekšsēdētājiem būtu jākontrolē savu tiesu darbs, kā tas ir noteikts likumā “Par tiesu varu”. Nevaru piekrist Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna teiktajam: “Protams, ka tiesneši par tādām aizdomām (par korupciju – V.K.) neziņo, jo tas nav pat tiesneša cienīgi.” Bet tieši paši tiesneši un, it īpaši, tiesu priekšsēdētāji ilgstošā laikā var vislabāk iepazīt savu kolēģu darbu un atsevišķos gadījumos nonākt pie pamatotām aizdomām par korupciju. Būsim reālisti – ne jau kukuļu devēji vai, piemēram, advokāti būs tie, kas cīnīsies par tiesnešu “tīrību”.
Spiedienam jāpretojas
Atsevišķos gadījumos tiesneša neatkarība ir atkarīga no viņa paša gribas to aizstāvēt. Krimināllikuma 295. pants “Iejaukšanās lietu izskatīšanā” nosaka atbildību par tiesneša vai tiesas piesēdētāja jebkādu ietekmēšanu nolūkā likt šķēršļus vispusīgai, pilnīgai un objektīvai lietas iztiesāšanai vai panākt nelikumīga sprieduma vai lēmuma pieņemšanu un pasludināšanu. Varam tikai minēt, kāpēc atjaunotajā Latvijas Republikā nav bijis nevienas krimināllietas, kas ierosināta pēc Krimināllikuma 295. panta vai agrāk pēc attiecīgā Latvijas Kriminālkodeksa panta. Viens izskaidrojums var būt, ka neviena persona nav mēģinājusi nelikumīgi ietekmēt nevienu tiesnesi. Taču otrs un, iespējams, ticamāks izskaidrojums ir, ka neviens tiesnesis nav saņēmies, lai ziņotu par šādu ietekmēšanu. Vismaz atsevišķi tiesneši intervijās stāsta par ietekmēšanas gadījumiem no citu amatpersonu puses.
Atskaitīšanās sabiedrībai
Joprojām ir atsevišķi gadījumi, kad tiesneši bez likumīga pamata, aizbildinoties ar birokrātiskām un pseidojuridiskām atrunām, atsakās nodot atklātībai, piemēram, publiski pasludināta sprieduma tekstu. Protams, nepietiekama atklātība atsevišķās tiesās nav pamatojums, lai ierobežotu tiesnešu neatkarību un atteiktu tiesām nepieciešamos materiālos resursus. Tomēr, lai sabiedrībai pamatotu savas vajadzības, tiesnešiem jābūt gataviem publiski atskaitīties par savu darbu tik lielā apjomā, cik iespējams, lai būtiski neaizskartu atsevišķu personu likumīgās intereses vai tiesneša neatkarību tiesas spriešanā. Tāpēc arī pašiem tiesnešiem vai tiesu preses sekretāriem (tādus būtu labi ieviest vismaz atsevišķās tiesās) vajadzētu skaidrot plašākai sabiedrībai tiesu nolēmumus, kas vismaz pirmajā acu uzmetienā izraisa neizpratni.
Vajadzīgi konstruktīvi priekšlikumi
Tiesu varas amatpersonām būtu aktīvāk jāpiedāvā konkrēti risinājumi savas neatkarības nostiprināšanai un citu problēmu risināšanai. Zinu, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir sūtījis Saeimas Juridiskās komisijas vadītājam konkrētu Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma grozījumu projektu. Iespējams, ir arī citi šādi piemēri. Šī pieeja ir pozitīva, jo apliecina tiesu varas spēju piedāvāt konstruktīvus risinājums. Ja, teiksim, trūkst sistēmas, pēc kuras atlasāmi tiesnešu kandidāti, paši tiesneši varētu formulēt un aizstāvēt priekšlikumus, kā situāciju uzlabot. Diemžēl vispārīga sūkstīšanās par tiesu varas finansiālo atstāšanu novārtā visticamāk nebūs rezultatīva. Protams, tiesu materiālais stāvoklis daudzējādā ziņā ir nožēlojams, taču tikpat finansiāli aizmirstas jūtas arī daudzas citas nozares – izpildvarai piederošā policija, medicīna, izglītība utt.
Šeit teiktais nemazina likumdevējvaras un izpildvaras atbildību par tiesu varas neatkarības un efektivitātes nodrošināšanu. Tikai visu šo valsts varas atzaru sadarbība un patiesa apņēmība var uzlabot tiesu stāvokli.
Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: tiesu varas neatkarība