Raksts

Māja liela, jēga – maza


Datums:
09. novembris, 2010


Autori

Sanita Upleja


Foto: Greg Peverill-Conti

Latvijā ir būtiski nepieciešama kvalitatīva un neatliekama diskusija par sabiedriskā medija saturu, nevis māju. Tā pēc būtības ir saruna par mūsu sabiedrības nākotnes saturu, un ar to nevajadzētu vilcināties.

Kā klasiskā piemērā no drāmas teorijas Latvijas sabiedriskās televīzijas agonija savu kulmināciju sasniedza priekšvēlēšanu diskusiju laikā. Teorijas, ka, ja lugas sākumā pie sienas karājas bise, tad kulminācijā tā tiks likta lietā, zinātājiem tas nebija nekāds pārsteigums. Sava veida bise uz skatuves bija Latvijas televīzijas (LTV) vadības paziņojums pavasarī, ka finansējuma trūkuma dēļ tradicionālo Milžu cīņu šoreiz nebūs. Priekšvēlēšanu laikā pielādētā bise parādīja, ko spēja. Sabiedriskajam medijam nespējot veikt savu tiešo funkciju informētas demokrātijas nodrošināšanā, lielākais zaudētājs ir sabiedrība kopumā. Minētais piemērs ir tikai viens no daudzajiem, kas raksturo ainu sabiedriskajā televīzijā.

Daži Latvijas plašsaziņas līdzekļi un eksperti LTV ieilgušo radošo krīzi un stabilo skatītāju skaita sarukumu ir pamanījuši un publiski par to runājuši, taču sabiedrisko televīziju pārraugošā institūcija — Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) — no letarģiskā miega attiecībā uz LTV satura problēmām nebija pamodināma pat ar šo bises šāvienu. Ziņas no LTV iekšienes vēsta, ka arī darbinieki nav apmierināti ar medijā notiekošo, savukārt vadības publiskā atbilde liecināja par tās ieilgušo pašapmierināto snaudu līdzīgi kā uzraugošajā organizācijā.

Jaunajam Saeimas sastāvam un droši vien arī valdībai neizbēgami agrāk vai vēlāk būs jālemj par pašreizējo sabiedrisko mediju — televīzijas un radio — nākotni, visticamāk, tos apvienojot vienā sabiedriskajā medijā ar jaunām iespējām un funkcijām. Iepriekšējais Saeimas sastāvs šajā ziņā bija nepiedodami gauss un negribīgs. Gliemeža cienīgā gaitā šajā virzienā kustas arī NEPLP, kuras priekšsēdis Ābrams Kleckins oktobra nogalē biznesa portālam Nozare.lv atzinis, ka patlaban runāt par vienota sabiedriskā medija izveidi Latvijā esot pāragri. Padome gan vēlas piesaistīt no Eiropas Savienības struktūrfondiem aptuveni 50 miljonus latu, lai izveidotu vienotu sabiedrisko mediju un uzbūvētu jaunu ēku. Tā ir daļa no Latvijas priekšlikumiem par attīstību līdz 2018. gadam. Ā.Kleckins sacījis, ka tagad jāsāk darbs, lai jaunu, vienotu sabiedrisko mediju izveidotu pēc pieciem vai vairākiem gadiem.

No nepareizā gala

Vai Latvijas sabiedrība ar tās līdzšinējo demokrātijas brieduma pakāpi un sabiedrisko TV tādu, kāda tā patlaban ir, var atļauties gaidīt piecus gadus, ir cits jautājums, un atbilde uz to būtu jādod 10.Saeimai. Taču mans mērķis šajā rakstā ir norādīt uz to, ka jauna sabiedriskā medija veidošanu, šķiet, esam sākuši no nepareizā gala, domājot vispirms par māju un finansiālo ietvaru, nevis par saturu, kas sabiedriskā medija gadījumā ir absolūti izšķirošs. Ar tādu pieeju varam nonākt atkal līdzīgā situācijā kā tagad, kad LTV mokās ar Zaķusalas monstrozo būvi, diviem vāji piepildītiem kanāliem un mūžīgi trūkstošiem miljoniem, kuri aiziet melnā caurumā.

Vispirms atbildot uz jautājumu, kādam ir jābūt mazas, ienākumu ziņā pieticīgas, nacionālas ES dalībvalsts vienotam sabiedriskajam medijam 21.gadsimtā, iespējams, ka jauna ēka nemaz nav jābūvē, jo var piemeklēt telpas no jau sabiedrības īpašumā esošajām, savukārt miljonus ieguldīt tieši saturiskās puses stiprināšanā. Tiem laikiem, kad par valsts varenību sprieda pēc centrālās televīzijas ēkas diženuma un translācijas torņa augstuma, vajadzētu būt aizgājušiem uz neatgriešanos. Saturs un nekas cits, ir vienīgais, kas atšķir sabiedrisko mediju no privātajiem.

Mainoties tehnoloģijām un to pieejamībai, neatgriezeniskas un plašas pārmaiņas skārušas tradicionālos plašsaziņas līdzekļus un to pieejamību. Atbildes reakcija uz laikmeta nestajām izmaiņām bijusi dažāda — avīzes izpletušās internetā un tēmē uz video lauciņu, radio vienkārši atražo sevi internetā, kamēr televīzijām interneta mājas lapas kalpo galvenokārt kā mārketinga rīki, bet satura ziņā vienīgais tehnoloģiskais jauninājums vien ir interaktīvās aptaujas un operatīvāka skatītāju iespēja reaģēt uz TV piedāvāto saturu. Pārsvarā tradicionālie mediji jauno tehnoloģiju piedāvātās iespējas ir saskatījuši tikai kā papildus tehniskas ierīces sava esošā satura tālāknodošanai patērētājam. Saturiskā pieeja lielākoties ir palikusi nemainīga, lai gan tieši tajā slēpjas mediju ainavas lielo tektonisko pārmaiņu būtība.

Tektoniskās izmaiņas

Cilvēces vēsturē notiekot kārtējam tehnoloģiskajam atklājumam, vienmēr kādam no esošajiem cilvēka iekšējās domu pasaules atspoguļotājiem ir prognozēts pāragrs gals. Tomēr nedz kino nokāva teātri, nedz foto — tēlotāja mākslu, nedz TV — kino. Arī visvarenais internets nav nokāvis nevienu no iepriekš minētajiem un, visticamāk, ka tiešā veidā arī nenokaus. Tas, kas parasti ir noticis šādos gadījumos, — ātrāk vai vēlāk tehnoloģisko jauninājumu iespaidā ir mainījies jau esošo mākslas veidu saturs, un tieši tas ir bijis noteicošs to izdzīvošanai. Virs apvāršņa parādoties foto un kino iespējām, tēlotāja māksla no realitāti iemūžinošas un dokumentējošas pakāpeniski un neatgriezeniski kļuvusi par arvien vairāk abstraktu un cilvēka iekšējās pasaules izzināšanas virzienā vērstu. Līdzīgi attīstās teātris, kino, mūzika.

Vadoties pēc šīs līdzības, interneta un virtuālās saziņas vides attīstības iespaidā tagad pienācis laiks saturiski būtiski mainīties arī tradicionālajiem medijiem, jo vēsturiskais dalījums, ka radio ziņo par to, kas ir noticis, TV parāda, kā ir noticis, bet avīzes uzraksta, kāpēc tā ir noticis, ir izgaisis. Internetā tiešsaistes režīmā vienā mirklī varam iegūt atbildes uz visiem trim jautājumiem. Tas, protams, nekādā gadījumā nenozīmē vajadzību TV atteikties no ziņām kā tādām, taču tas gan nozīmē jaunu izteiksmes un satura veidu aktīvu meklēšanu.

Lai arī sabiedriskie mediji pēc sava statusa un likumā noteiktajiem pienākumiem ir citādi nekā privātā īpašumā esošie plašsaziņas līdzekļi, to attīstību jāskata kopējās Latvijas mediju telpas kontekstā, ko lielā mērā raksturo sadalījums pēc valodas principa, īpašnieku un patērētāju nišas intereses, un līdz ar to Latvijā ir salīdzinoši daudz mazietekmīgu mediju. Tās ir auditorijas ziņā salīdzinoši mazas dienas avīzes, vietējā mērogā iecienītas, bet žurnālistiski vājākas reģionālās avīzes, kā arī atsevišķi nišas produkti — žurnāli vai TV raidījumi ar pieteikumu uz kvalitatīvu žurnālistiku. Tās ir privātās TV un radio stacijas, kas koncentrējušās uz izklaidi vai īpašnieku pasūtījuma izpildi, kā arī auditorijas ziņā visietekmīgākie — interneta ziņu portāli, kuru galvenais uzdevums tomēr ir cīņa par reklāmas tirgu nevis skaidri definētu sabiedrības interešu pārstāvēšana. No sabiedriskajiem medijiem savas tiešās funkcijas radio veic labāk nekā TV, ko arī rāda to attiecīga popularitāte skatītāju un klausītāju vidū.

Sabiedriski pienākumi

Meklējot sabiedrisko mediju jeb vienota medija īsto vietu Latvijas plašsaziņas līdzekļu vidē pašreizējā sabiedrības un tehnoloģiju attīstības posmā un ņemot vērā mūsu mediju tirgus izmēru un struktūru, sabiedrības kultūru un valodu sajaukumu un demokrātijas briedumu, apstākļi būtībā rada pienākumu sabiedriskajam medijam kļūt par ziņu kvalitātes standartu un žurnālistikas kvalitātes atskaites punktu. Tas nozīmē kvalitatīvu ziņu žurnālistiku, sabiedrības interesēm kalpojošu pētniecisku žurnālistiku, kā arī sabiedrībā un valstī notiekošo procesu objektīvu un dziļu analīzi. Būtībā sabiedriskajam medijam primārajai darbībai ir jābūt klasiskās funkcijas — preses kā sabiedrības sargsuņa pienākumu — pildīšanai. Neviens privātais medijs Latvijā to nevar īsti atļauties nepieciešamajā apmērā, taču tas ir izšķiroši demokrātiskas valsts un sabiedrības pastāvēšanai Latvijā. Kvalitāte ir salīdzinoši dārgs prieks, taču tā kalpo, pirmkārt, sabiedrības kopīgajām ilgtermiņa interesēm, tādēļ par sabiedrības kopīgajiem līdzekļiem tā ir jāuztur spēkā.

Otrs absolūti neapstrīdams sabiedriskā medija pienākums ir rūpes par nacionālo kultūru šī jēdziena visplašākajā nozīmē (kas Latvijas gadījumā, starp citu, nenozīmē tikai to kopienu un kultūrtelpu, kas funkcionē latviešu valodā) un latviešu valodas kā valsts valodas saglabāšanu un kopšanu. Nedomāju, ka šie pieminētie pienākumi ir pretrunā ar saistībām, ko sabiedriskajam medijam uzliek dalība atbilstošajās Eiropas organizācijās vai Latvijas kā ES dalībvalsts statuss.

Kā tieši īstenot un atspoguļot TV vai radio saturā augstāk minētās divas funkcijas, ir jau attiecīgās jomas ekspertu darbs, taču skaidrs ir arī tas, ka sabiedriskajai TV mūsdienās nav jākalpo vienlaikus trim tradicionālajiem kungiem — informācijai, izklaidei un izglītībai, kā tas bija TV pirmsākumos. Kopš ir attīstījusies kabeļtelevīzija, nišas produkti un privātie mediji, sabiedriskais medijs var lielā mērā iztikt bez sporta un izklaides. Vairāki piemēri Latvijas praksē pierāda, ka ar sporta un izklaides programmām labi tiek galā privātie kanāli, kuriem tad arī būtu jābarojas no reklāmas tirgus, kamēr sabiedriskais medijs kā absolūta nepieciešamība jāuztur par kopīgiem sabiedrības līdzekļiem, vienlaikus prasot lielāku caurskatāmību nekā patlaban, par to izmantošanas lietderību.

Man nav gatavas atbildes uz jautājumu, kādai jābūt moderna sabiedriska medija TV, radio un interneta kanāla programmai rīt, un tādas arī vienam cilvēkam nevar būt neatkarīgi no tā, vai viņš ir TV skatītājs, vadītājs vai uzraugs. Taču domāju, ka Latvijā ir būtiski nepieciešama kvalitatīva un neatliekama visu ieinteresēto pušu diskusija par sabiedriskā medija saturu, nevis māju. Sarunai jābūt godīgai attiecībā uz mūsu iespējām un sabiedrības vajadzībām. Tā pēc būtības ir saruna par mūsu sabiedrības nākotnes saturu, un ar to nevajadzētu vilcināties.


Trekno gadu kārnie mediji

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!