Foto: Greta PPP
Mēs pārcietīsim jebkuras grūtības, ja mūs vada tik izcili ļaudis! Skumjas uzdzen tikai šās situāciju komēdijas paredzamais rezultāts — proti, vecā, ierastā un visiem labi pazīstamā depresija.
Nu, būtu tā kā sagaidījuši. Vecgada vakarā mūsu valsts augstākās amatpersonas mūs kā ik gadus aicināja uz gaišām domām. Kā lojāli savas valsts pilsoņi mēs nevaram šo aicinājumu ignorēt. Tādēļ mēģināsim šajā sniegotajā laikā domāt ja ne par kaut ko ļoti gaišu, tad par kaut ko tādu, kas vismaz neuzdzen drebuļus. Nav taisnība tiem, kas raugās nākotnē ar nedalītu pesimismu. Ir, ir mums iemesls no nākamā gada gaidīt labu! Vai — kaut ko jautru un pamācošu jau nu noteikti. Tiesa, ja gribam domāt tikai gaišas domas, mums labāk ir neļauties kārdinājumam domāt par vairākām lietām. Labāk nedomāsim par tautsaimniecību. Ja tā atveseļosies, tad šī atveseļošanās visdrīzāk notiks neatkarīgi no valdības rūpēm. Ja tā neatveseļosies, valdība varēs tikai stingām acīm aicināt uz kārtējo jostu savilkšanu. Eksporta un rūpniecības pieaugums šodien ļauj runāt par izaugsmi. Tomēr šai izaugsmei ir ļoti noteiktas robežas. Ar nodokļiem pārslogotais darbaspēks nedarīs Latviju diez ko pievilcīgu investoriem, savukārt šeit mītošie arvien mazāk gribēs strādāt par šejienes apcirptajām algām. Kā savulaik dziedāja Kaspars Dimiters: „Uz Frankfurti drīz būs aizlidojuši visi” — nākamgad tā vairs nebūs metafora, jo Vācija maijā ver vaļā savu darba tirgu. Ja pavērojam, kas pašlaik notiek eirozonā, tad pat muļķim kļūs skaidrs: vismazāk mēs šodien drīkstam atļauties domāt par monetāro politiku. Te turpināsies burvīgā situācija, kad mums nāksies izbaudīt visas no eirozonas nākošās nepatikšanas, vienlaikus nebaudot neko no eiro sniegtajām priekšrocībām. Ave, Cēzar, uz eirozonu ejošie tevi sveicina!
Nedomāsim arī par medijiem. Iepriekšējā gadā tika sperti vairāki būtiski soļi mediju feodalizācijas virzienā, un to augļus mēs baudīsim arī nākamgad. Ir aizgājuši nebūtībā laiki, kad laba daļa Latvijas mediju piederēja konkrētiem oligarhiem. Tagad tie visi ir piemērojušies brīvā tirgus apstākļiem un uzņemsies smadzeņu skalošanu par labu jebkuram maksātspējīgam indivīdam. Nedomāsim arī par likuma varu. „Ventspils amatpersonu” lieta nākamgad rūpēsies par nebeidzamu zākāšanos ap tiesu un prokuratūru, bez kādiem rezultātiem, protams. Visbeidzot, nedomāsim par nacionālo jautājumu. 10. Saeima ir nostrādājusi knapi mēnesi, taču jau šodien ar pārliecību varam teikt, ka Molotova un Ribentropa idejas te dzīvo un uzvar. Abās pusēs ir vērojama ļoti konstruktīva vēlme radīt par sevi ienaidnieka tēlu — gan tajos, kuriem latviskās identitātes kopšana nozīmē pašaizliedzīgu riebšanu krieviem, gan tajos, kam šķiet, ka Latvijas Saeimas deputātiem ir pieļaujams nezināt latviešu valodu un vēl brūķēt par to muti.
Īsi sakot, klausīsim Zatlera padomam un par šīm lietām labāk nedomāsim. Tā vietā padomāsim par dažām tām lietām, kuras Latvijas politikas feinšmekeriem nākamgad sagādās jautrus mirkļus. Izcilu talantu plejāde, milzīgs intelektuālās enerģijas izvirdums ne reizi vien nākamgad pildīs mūsu sirdis ar patriotisku jūsmu par mūsu vēlētajiem priekšstāvjiem. Galu galā, vai tad naudā vien ir laime? Mēs pārcietīsim jebkuras grūtības, ja mūs vada tik izcili ļaudis! Var jau būt, ka nākamgad daudziem no mums būs grūti savilkt kopā galus. Taču daudz svarīgāks ir prieks par politiķiem, un „nu gan dod!” saucieni noteikti atskanēs līdz ar dažiem notikumiem mūsu publiskajā politikā.
Partija un valdība
Viktors Stepanovičs Černomirdins, lai viņam vieglas smiltis, savulaik izmeta frāzi, kura visnotaļ pareizi izklausās arī Latvijas apstākļos. Proti: lai kādu partiju pie mums nedibinātu, beigu beigās vienmēr sanāk PSKP. Taču šodien Latvijā notiek kas neparasts. Kādai ietekmīgai apvienībai ir radušies šķēršļi ceļā uz tapšanu par pilnvērtīgu PSKP — ar savu varas vertikāli, savu politbiroju, saviem lojālajiem pogu spaidītājiem un lojālu nomenklatūru. Runa ir par partiju apvienību Vienotība, kuras apvienošanās vienā partijā esot gaidāma nākamajā gadā. Apvienošanās process visdrīzāk būs atšķirīgs no ierastajām partiju tapšanas norisēm. Līdz šim ļaudis visbiežāk stājās partijās uz skaidriem noteikumiem, proti, cerot uz amatiem vai rentēm. Vienotības partijas tapšana turpretī noteikti būs aizraujošāka. Vispirms, apvienības politiķi pagaidām piecieš viens otru, un asāki vārdi pasprūk tikai pa retam. Taču atmosfēra ir visai nervoza. Kopīgais ienaidnieks Par labu Latviju! (PLL!) un Saskaņas centra (SC) personā šimbrīžam it kā ir neitralizēts. Taču tieši lielais vēlētāju mandāts pats par sevi ir uztraucošs. Vienotības politiķi šobrīd neuzticīgi skatās viens uz otru, nespēdami skaidri atzīties savā kopīgajā grēkā. Proti: mēs apvienojāmies ar nolūku ietikt Saeimā, un tādēļ simulējām vienprātību. Taču tagad, kad esam dabūjuši kārotos mandātus un ministru krēslus, mēs tā kā būtu brīvi cilvēki un varētu šeftēt pēc sirds patikas. Un tomēr kaut kāds rūgtumiņš sirdī ir palicis. Proti, neviens no mums īsti nesaprot, par ko tieši ir balsojis vēlētājs. Par Urbanoviča un krievu nelaišanu pie varas? Tad kādēļ neņēmām pulkā galvenos „patriotus” no VL!-TB/LNNK? Par Jaunā laika Dombrovski? Bet, atvainojiet, kāds Dombrovskim sakars ar ideoloģiju? Par Sabiedrības citai politikai koķetēriju ar liberālismu? Taču liela daļa Vienotības biedru šo liberālismu vislabprātāk redzētu zārkā. Un tā tālāk, un tā bez gala.
Būs aizraujoši vērot, kā Vienotības politiķi sāks runāt par šiem jautājumiem, kurus vajadzēja izrunāt vismaz līdz pagājušā gada martam. Sākums ir dikti daudzsološs. Solvita Āboltiņa, nu jau Saeimas priekšsēdētāja, solās vadīt procesu, pret kuru principiāli ir nostājies Ģirts Valdis Kristovskis, nu jau ārlietu ministrs, kuram it kā aiz muguras kaut ko esot izlēmusi Vienotības valde. Turpinājums droši vien nebūs mazāk saistošs, un lielu lomu tajā spēlēs personālijas. Ja reiz apvienošanās process tiks uzsākts, Vienotībai beidzot nāksies izrunāt sev sāpīgus jautājumus. Pazīstot personālijas, sarunu procesā noteikti netrūks tādu, kas saplēsīs uz krūtīm savu pēdējo Armani kreklu un sauks: „nekad un nemūžam!” Tomēr, iespējams, viss vēl var beigties labi un Vienotība paliks daudz maz vienota. Galu galā Vienotības politiķi ir paši iešāvuši sev kājā, aizliedzot Saeimas deputātu staigāšanu un jaunu frakciju dibināšanu. Taču tikpat ticami ir, ka no apvienības tiks izstumti citādi domājošie, un Vienotība beidzot pārtaps par normālu labēji nacionālu PSKP bez īpašām inovācijām. Galu galā, arī „Zvaigznīšu brīža” veterāns Roberts Zīle noteikti nerunāja tukšu, kad kongresā aicināja savus partijas biedrus plašā nacionālo spēku apvienībā. Ne jau kuram katram Dievs ir devis tik labu degunu kā viņam.
Prezidenta vēlēšanas
Lai Latvijas politisko procesu varētu izbaudīt pilnībā, cilvēkam laiku pa laikam ir nepieciešama atmiņas amputācija. Lielisku apliecinājumu tam šogad sniegs Zatlera pārvēlēšana jūnijā. Iedomāsimies nabaga lētticīgo vēlētāju ar neamputētu atmiņu, kurš 2007. gada 31. maijā bija atnācis pie Saeimas. Viņš, lāga dvēsele, patiešām noticēja, ka no oligarhu cepures izvilktais aplokšņu dakteris Valdis Zatlers nav cienīgs ieņemt šo augsto posteni. Jo īpaši šajā pārliecībā viņu stiprināja Jaunā laika un Saskaņas centra kategoriskā opozīcija šim kandidātam par labu bijušajam Satversmes tiesas tiesnesim Aivaram Endziņam, kurš gan it kā bija godīgāks, gan arī kaut ko drusku sajēdza no politikas.
Taču nepagāja ne četri gadi, kad nu jau Vienotībā pārtapušais Jaunais laiks ieraudzīja neglītajā pīlēnā savu gulbi. Vēl vairāk: Zatlers ir izrādījies esam tāds prezidents, par kādu visi demokrātiskie spēki ir varējuši tikai sapņot. Bijušie „oligarhu apkarotāji” no Vienotības Saeimas frakcijas jau ir gatavi mesties Zatleram pie kājām, vēl pat nesagaidījuši viņa (vai vismaz viņa sievas) piekrišanu kandidēt. Turklāt savu 2007. gada politisko homunkulu no jauna ir sācis slavēt arī Andris Šķēle, kurš vēl nesen veldzēja sirdi, savu pabērnu zākādams. Tādējādi starp Vienotību un PLL veidojas savdabīga sāncensība oziannas dziedāšanā Zatleram. Patiesi, cik ļoti Latvijai tomēr ir noveicies ar prezidentu, — kas to būtu domājis! Taču tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. 2011. gadā arī Vienotība beidzot apjautīs Zatlerā apslēptus tos izcilos talantus, kurus viedais Šķēle spēja saskatīt jau 2007. gadā, un fanfarām skanot, pārvēlēs viņu par prezidentu. Tāda principialitāte ir ko vērta, vai ne?
Kopumā jau Valdis Zatlers patiesi ir demokrātisks prezidents. Demokrātisks ne tajā nozīmē, ka spētu uzrunāt cilvēkus un braukātu bez bākugunīm. Zatlers ir demokrātisks prezidents tādēļ, ka demokrātijā par prezidentu var kļūt kurš katrs. Tas būs neaizmirstams skats, kā Vienotība ar putām uz lūpām šo „kuru katru” iedabūs amatā vēl uz otro termiņu. Degam nepacietībā.
Sveika, depresija!
Starp citu, ja reiz runājam par autoritātēm. Šajā sakarā nāk prātā kāda veca anekdote, tā teikt, vēl no vēsturiskā materiālisma laikiem. Vilks skrien pa mežu, satiek zaķīti un saka viņam: „Tu man būsi rīt brokastīs. Es pierakstu.” Skrienot tālāk, vilks satiek alni un saka viņam: „Tu man rīt būsi pusdienās. Es pierakstu.” Visbeidzot, skriedams tālāk un satikdams vārnu, vilks saka: „Vārna, tu man būsi rīt vakariņās. Es pierakstu.” Taču vārna viņam atcērt: „Ej tu pie velna, pelēkais kranci!” Uz ko vilks uzreiz atbild: „Sapratu. Tevi izsvītrojam.”
Tas, tā teikt — par līderību un valdības rīcībspēju strukturālo reformu sakarā. Vārnas cienīgu atbildi mēs jau pagājušogad dzirdējām no Augusta Brigmaņa, kurš pavisam skaidri norādīja, ko Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) domā par strukturālajām reformām: „aizmirstiet!” Vienotība, kas savā dāsnumā gan izglītības un zinātnes, gan veselības ministru portfeļus atdeva koalīcijas partneriem, varēs tīri mierīgi pārlaist grūtos laikus. Kas par to, ka sūrajos nodokļos ievāktā un no SVF aizlienētā naudiņa aiziet nereformētās izglītības un veselības sistēmās, ja paši varam ar glanci pašeftēties pa kultūru, aizsardzību vai ārlietām, kur nekādas dižās reformas nav jāveic? Nevienam taču no tā gabals nenokritīs, vai ne?
Tomēr dzīve nav rožu dārzs, un gan jau nākamajā gadā atkal kāda reforma tomēr sāks spiest kurpi. Tad jau atkal varēsim novērot šo pašu scenāriju, kad kādam izlēmīgākam solim būs vajadzīgs „koalīcijas partneru” atbalsts. Jau atkal pēc brašas dūru vicināšanas sekos bikla atkāpšanās ar nolaistu asti. Arī tas būs interesants un pamācošs skats, kā Vienotības politiķi, vārdos kaldami brašus plānus teju vai par Saules pilsētu, darbos sekos nemitīgiem kompromisiem ar „partneriem” no ZZS. Šiem, pēdējiem, dzīvē ir pavisam skaidras vērtības un viens skaidrs orientieris, un viņus, atšķirībā no viena otra Vienotībā, nemulsina Latvijas globālā atpalicība nākotnē. Tādēļ šī koalīcija vēl mums sagādās dažu labu kuriozu. Skumjas uzdzen tikai šās situāciju komēdijas paredzamais rezultāts — proti, vecā, ierastā un visiem labi pazīstamā depresija.
Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I
Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II