Foto: Dan Morelle
Aktīva nodarbinātības politika ir galvenais instruments labklājības nodrošināšanai, un nodarbinātības veicināšana visiem iespējamajiem līdzekļiem iemieso sevī arī izeju no krīzes situācijas.
Lisabonas stratēģija ir Eiropas sociālekonomiskās politikas centrs un mugurkauls pēdējos astoņus gadus. Tomēr jau Lisabonas procesa pusceļā Eiropas līderiem bija skaidrs, ka nospraustos tā sauktos Lisabonas mērķus — līdz 2010. gadam kļūt par dinamiskāko un konkurētspējīgāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē — Eiropai sasniegt neizdosies. Tāpēc 2005. gadā Eiropas politiķi atteicās no plašajiem sākotnējiem uzstādījumiem, koncentrējoties uz ekonomisko izaugsmi un attīstību kā svarīgākajiem mērķiem.
Ir daudz apspriesti iemesli, kas kavē mērķu sasniegšanu, un šeit varētu atcerēties tādus kavēkļus kā Eiropas ekonomikas un izglītības telpas sadrumstalotība, smagā sociālā sistēma un valstu savstarpējā konkurence, kā arī fakts, ka eiropieši vidēji strādā mazāk stundu nekā ASV un Āzijas nodarbinātie. Šajās jomās ir sperti nedaudzi soļi, piemēram, virzība uz vienotu izglītības un zinātnes telpu (attiecīgi tā saucamie Boloņas un Ļubļanas procesi), ekonomiskā integrācija, tomēr šīs izmaiņas prasa laiku, un rezultāti būs redzami tikai ilgtermiņā. Salīdzinoši lēno virzību, kāda bija novērojama līdz 2008. gadam, pavisam pārtraukusi un pat pretējā virzienā pavērsusi pasaules ekonomiskā un finanšu krīze. Decembrī ražošana Eiropas Savienībā (ES) samazinājās par 2,3% salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi, un pieaugošais bezdarba līmenis šobrīd jau ir sasniedzis 7,4%.
Jau tā pēdējos gados īstenotās ekonomikas politikas iniciatīvas nav bijušas pārāk efektīvas, bet pasaules ekonomikas krīze rādītājus ir atsviedusi vēl vairākus gadus atpakaļ, liekot valdībām sociālās politikas un nodarbinātības jomā atkal risināt uzdevumus, kas jau uzskatīti par padarītiem. Turklāt šī situācija aicina meklēt radikāli jaunus risinājumus un piegājienu, kā pierasts stabilas un augošas ekonomikas apstākļos.
Bez jau pierastajiem izaicinājumiem — globalizācijas vidē konkurēt ar ASV un Āzijas valstīm, tiekties uz ilgtspējīgu attīstību dabas resursu izmantošanā un cīnīties ar Eiropas demogrāfisko novecošanos — Eiropa saskaras ar virkni jaunu problēmu. Kā atbildi uz izveidojušos situāciju Eiropas Komisija (EK) 2008. gada decembrī pieņēma Eiropas Ekonomikas atjaunošanas plānu (European Economic Recovery Plan), kas paredz strukturālo reformu paātrināšanu Lisabonas stratēģijas kontekstā, lai stimulētu ekonomiku un veicinātu ES izaugsmes potenciālu, īpaši pārejot uz zināšanās balstītu ekonomiku.
Nodarbinātība
Līdz šim labvēlīgā ekonomikas vide ir pozitīvi ietekmējusi Eiropas darba tirgu. 2006. gadā pirmoreiz gandrīz pēdējās desmitgades laikā notika strauja izaugsme nodarbinātības jomā. Tātad varētu uzskatīt, ka Lisabonas stratēģijas mudinātā Eiropas nodarbinātības stratēģija ir devusi rezultātus. Tomēr joprojām līdz galam neatrisināta ir daļa darbaspēka tirgus problēmu: jauniešu nodarbinātība un priekšlaicīga izglītības iestāžu pamešana, strukturālais bezdarbs un nevienmērīga visu grupu iekļaušanās darba tirgū.
Eiropas nodarbinātības politika — for more and better jobs — ir viens no atslēgas instrumentiem Lisabonas stratēģijas ieviešanai, un saskaņā ar EK nodarbinātības vadlīnijām 2008.–2010. gadam prioritātes ir sociālās aizsardzības sistēmu modernizācija, darbaspēka piedāvājuma palielināšana, labāka saskaņa starp darbinieku piedāvātajām un darba devēju pieprasītajām prasmēm un investīciju palielināšana cilvēkkapitālā. Šīs vadlīnijas izstrādātas 2007. gadā, tātad — augstas nodarbinātības apstākļos, un ļoti koncentrējas uz sociāli vājāk aizsargātajām sabiedrības grupām: cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, vecāka gadagājuma darbiniekiem, imigrantiem un citiem, kam ir problēmas integrēties darba tirgū.
Mūžizglītībai ir centrālā loma ES nodarbinātības politikā, tomēr laikposmā no 2005. gada līdz 2006. gadam līdzdalība mūžizglītībā ES palielinājās minimāli, patiesībā pusē no dalībvalstīm tā pat samazinājās, un pieaugušo izglītība aizvien ir nevienmērīgi izplatīta. Jaunas prasmes ir kritiski svarīgas ekonomikas izaugsmei un produktivitātei. Tomēr ES publiskais finansējums izglītībai 2005.-2007. gadā ir samazinājies no 5,2% līdz 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Pētniecība un attīstība
Saskaņā ar pēdējo EK ziņojumu par progresu Lisabonas procesa īstenošanā 2009. gada februārī, lielākā daļa ES dalībvalstu investīcijas pētniecībā un attīstībā (R&D) un inovācijās joprojām uzskata par galveno izaicinājumu nākamajiem gadiem, tomēr finansējuma pieaugums šajās jomās praktiski nav novērojams. Izdevumi R&D saglabājas stabili — 1,84% no IKP, kas galvenokārt ir dēļ stagnējošām investīcijām četrās lielākajās ES dalībvalstīs — Vācijā, Francijā, Lielbritānijā un Itālijā. Austrija ir zīmīgi palielinājusi investīcijas šajā jomā līdz 2,6% no IKP, līdz ar to visvairāk pietuvojoties noteiktajam 3% mērķim. Tikai Zviedrija un Somija pamanījušās pārsniegt noteikto mērķi ar attiecīgi 3,5% un 3,6% no IKP investīcijās R&D un inovācijās.
Savukārt Skandināvijas valstis kopā ar Vāciju un Lielbritāniju arī ir vienīgās, kuru inovāciju līmenis ir salīdzināms ar ASV un Japānu. Latvijā pretēji 2004.–2006. gada tendencēm 2007. gadā ieguldījumi pētniecībā un attīstībā pat samazinājās līdz 0,63% no IKP, un maz ticams, ka tiks sasniegts iecerētais mērķis — 1,1% 2008. gadā un 1,5% 2010. gadā.
Gaidāmās korekcijas nodarbinātībā
Nodarbinātības politikas jautājumi prasa īpašu uzmanību. Ik dienu mūs sasniedz ziņas par uzņēmumu maksātnespēju, darbinieku atlaišanu, algu samazināšanu — visu, kas vistiešākajā veidā saistīts ar darba tirgu. 2009. gada IKP pieauguma (samazinājuma) prognozes mainās pa dienām. Šī raksta tapšanas brīdī oficiālās FM prognozes paredz 12% IKP kritumu, bet pesimistiskākie ekspertu scenāriji min pat 20—25% IKP kritumu. Kā uz burvja mājienu ir mainījies arī darba tirgus.
Pirmkārt, darbaspēka pieprasījums vairs nepārsniedz piedāvājumu, Latvijā vairs nav pilnas nodarbinātības situācija, kāda bija vērojama strauji augošās ekonomikas apstākļos, kad ir nodarbināti visi, kas ir spējīgi un vēlas strādāt. Saspringtais darba tirgus ir atslābis, un darba ņēmēji vairs nav vienīgie situācijas noteicēji. Darba devējiem ir iespējas izvēlēties un atlasīt piemērotākos un produktīvākos darbiniekus par atlīdzību, kas ir pieejama un kas salīdzināma ar darbinieku produktivitāti. Bet zemāk kvalificētie darbinieki ir kļuvuši nevajadzīgi, tātad bezdarbnieku rindas papildinās ar darbaspēku, kas ir ar zemākām prasmēm, vai ko nodarbināt ir vairāk vai mazāk problemātiski. Šādā situācijā ārpus darba pirmkārt paliek sociāli mazāk aizsargātās cilvēku grupas — invalīdi, gados vecāki darbinieki, jaunieši, sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, kā arī cilvēki ar zemāku izglītības līmeni, tādējādi anulējot nesenā pagātnē sasniegtos uzlabojumus darba tirgū.
Otrkārt, attiecīgo sektoru sašaurināšanās rezultātā palielinās bezdarbnieku skaits, turklāt bez darba paliek arī speciālisti ar augstu izglītības līmeni un zināšanām, kas nebūt nav novecojušas.
Bezdarbnieku skaits Latvijā pēc izglītības līmeņa (% no kopējā bezdarbnieku skaita)
Avots: NVA
Saskaņā ar Nodarbinātības Valsts Aģentūras (NVA) datiem oficiāli reģistrējušos bezdarbnieku skaits Latvijā šī gada janvārī ir sasniedzis 90 000, un vēl turpina palielināties. NVA prognozē, ka bezdarba līmenis gada beigās būs 11%, bet ekspertu minētā sliktākā scenārija gadījumā tas varētu sasniegt arī 20% un vairāk. Tātad, iespējams, mēs runājam par 200 000 bezdarbnieku gada beigās. Turklāt bezdarbnieku skaits pieaug visiem izglītības līmeņiem proporcionāli. Darba meklētāju skaits ar augstāko izglītību Latvijā ir gandrīz 11 000, un turpat 35 000 — ar profesionālo izglītību.
Šīs izmaiņas ievieš korekcijas NVA mācību plānos un programmu pieprasījumā. Darba meklētājiem ar augstāko izglītību ir nepieciešamas augstāka līmeņa mācības vai kvalifikācijas celšanas programmas, jo kursi datorzinībās, CV rakstīšanā, celtniecībā, friziermākslā, nagu kopšanas jomā bezdarbniekiem ar augstāko izglītību nav interesanti. Turklāt pieprasījums pēc šīm specialitātēm ir samazinājies. Jautājums kļūst aktuāls par NVA kapacitāti un resursiem apkalpot reģistrēto bezdarbnieku tūkstošus.
Treškārt, līdz šim izmantotā alternatīvā darba nolūkos emigrēt uz bagātākām Eiropas valstīm vairs nav tik pievilcīga kā līdz šim. Īrija, Lielbritānija un Vācija, tāpat kā pārējā Eiropa, saskaras ar tādām pašām recesijas problēmām un darbinieku atlaišanu. Kā ierasts, no ārvalstu darbiniekiem atbrīvoties ir morāli un vietām arī finansiāli izdevīgāk, tātad Latvijas emigrējušais darbaspēks, kas palicis bez darba emigrācijas valstīs, iespējams, sāks atgriezties, radot papildus slogu valsts sociālajai sistēmai. Pētnieki norāda uz pazīmēm, kas arvien vairāk liecina par atbraukušo emigrantu skaita pieaugumu.
Visbeidzot — nelegālās nodarbinātības un aplokšņu algu atkārtots pieaugums. Lai gan pagaidām nav statistiska pamatojuma šim apgalvojumam, pēc analoģijas varētu spriest un sagaidīt, ka nelegālās nodarbinātības apjoms palielināsies, uzņēmējiem mēģinot taupīt un samazināt izmaksas. Novērojumi liecina, ka šādā veidā izdevumi jau tiek samazināti, piemēram, namu apsaimniekošanas sektorā, viesnīcu un restorānu sektorā, būvniecībā.
Stimulēt, subsidēt, mūžizglītot
Augstāk minētie faktori rada papildus izaicinājumus darba tirgum Latvijā, un nodarbinātības politikas jomā steidzami nepieciešama aktīva rīcība. Iespējams, šos nevarētu nosaukt par jauniem risinājumiem, bet pašreizējos apstākļos būtu efektīvas sekojošas darba tirgus iniciatīvas:
1. Pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības stimulēšana.
Kā iepriekš teikts, ar bezdarbnieku apmācību arodprasmēs vien nebūs līdzēts, jo tā veic tikai nelielas korekcijas darba tirgus piedāvājuma prasmēs. Turpretī, stimulējot pašnodarbinātību gan ar apmācību uzņēmējdarbībā, gan ar finanšu un konsultāciju instrumentu palīdzību, tiek kvalitatīvi mainīts darba tirgus. Pētījumi liecina, ka 2007. gadā 15% gadījumos uzņēmējdarbības uzsākšanu motivēja tieši nepieciešamība pēc nodarbošanās, bet 2008. gadā šis skaitlis palielinājās jau līdz 21%, turklāt šai motivācijai ir tendence pieaugt visā ES[1]. Starp NVA instrumentiem eksistē atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai, tomēr tā izmantošana būtu paplašināma, jo tas potenciāli būtu konstruktīvs attīstības ceļš. Neapgalvojot, ka ar to vien pietiek, lai mainītu ekonomikas izaugsmes tempus, tomēr, ekonomikai uzņemot apriezienus, cilvēki ar uzņēmējdarbības prasmēm un inovatīvu domāšanu kļūtu par darba devējiem.
2. Subsidētas darba vietas.
Jau šobrīd darba devēji valdībai ir piedāvājuši risinājumu, lai situācijā, kad pieprasījums pēc ražošanas produkcijas ir samazinājies, saglabātu cilvēkus darbā un īslaicīgi sniegtu atbalstu pārstrukturēties. Līdz šim šis instruments tika pielietots, vienīgi nodarbinot noteiktas personu grupas, bet pašreizējos apstākļos subsīdijas darbinieku saglabāšanai valstij varētu izmaksāt lētāk nekā bezdarbnieka pabalsta izmaksa un darba iemaņu zudums dīkstāves apstākļos.
3. Mūžizglītība.
Izglītība mūža garumā Eiropas politikas nostādnēs tiek nesaraujami saistīta ar nodarbinātības politiku. Straujā tehnoloģiju attīstības ritma un apstākļu maiņas dēļ zināšanas strauji noveco, un tas liek cilvēkam nepātraukti mācīties, lai spētu aktīvi līdzdarboties darba tirgū.
4. Darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma sabalansēšana.
Tā arvien uzskatāma par būtisku, tāpēc šim mērķim ir nepieciešami profesionāli un zinātniski pamatoti darba tirgus pētījumi, lai prognozētu pieprasījumu nākotnē.
Minētie instrumenti, protams, nav vienīgie, kas būtu izmantojami. Tomēr der atcerēties, ka tieši aktīva nodarbinātības politika ir galvenais instruments Lisabonas mērķu sasniegšanai un labklājības nodrošināšanai. Esošajā situācijā nodarbinātības veicināšana visiem iespējamajiem līdzekļiem iemieso sevī arī izeju no krīzes situācijas.
____________________________
[1] Uzņēmējdarbības Globālais monitorings, Latvijas ziņojums 2007
Projekts ‘Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi’ tiek realizēts ar valsts aģentūras “Eiropas Savienības informācijas aģentūra” atbalstu.