Foto: WSDOT

Vai Latvijā būs jauns sabiedriskais medijs? Trīs svarīgi soļi vasaras vidū liek domāt, ka nu jau uz šo jautājumu var atbildēt ar apņēmīgu “jā”! Tāpēc ļoti svarīgi ir uzdot nākamo – vai tas būs vajadzīgs Latvijas sabiedrībai?

Šonedēļ beidzies NEPLP izsudinātais konkurss, kura rezultāts būs jaunradīta sabiedriskā medija saturiskā un menedžmenta struktūra. Pirms Jāņiem valdība piešķīra 80 000 latu koncepcijas detalizētai izstrādei.[1] Pieņemts lēmums veikt nepieciešamos labojumus mediju darbu regulējošos tiesību aktos – novecojušajā likumā par “Presi un citiem masu saziņas līdzekļiem”[2] un jaunajā “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā”.[3] Tās ir sistēmiskas pārmaiņas. Turklāt Latvija nav vienīgā, kuras sabiedriskie mediji piedzīvo transformācijas procesu.

Ideāla modeļa nav!

Lai arī sabiedriskie mediji ir vitāli nozīmīga Eiropas Savienības politikas daļa, realitātē daudzu valstu sabiedrisko mediju nākotne ir diezgan neskaidra. ES jauno dalībvalstu sabiedrisko mediju problēmu uzskaitījums dažādos pētījumos jau atgādina apnicīgu refrēnu, jo situācija nemainās vairāk nekā desmit gadus. Latvija atbilst sabiedrisko mediju tipisko problēmu komplektam – nepietiekams, politiķu netieši ietekmēts finansējums, politisko spēku mēģinājumi ietekmēt saturu, auditorijas vienaldzība un samazināšanās, sabiedrības neticība šāda no valsts puses atbalstīta medija nepieciešamībai…

Pētījumi, kuros ilgākā laikā analizētas sabiedriskos mediju problēmas, tomēr pierāda, ka finansēšanas sistēma un tiesiskais ietvars ne vienmēr nosaka sabiedriskā medija kvalitāti. Viens no pētījumiem[4] labi parāda, ka kvalitatīvi un nekvalitatīvi darboties var gan no valsts budžeta, gan ar abonēšanas maksu palīdzību finansēts sabiedriskais medijs, tāpat auditorijas respekts pret sabiedriskā medija saturu nav atkarīgs no tā darbības pamatiem – struktūras, tiesiskā pamata, regulatora. Tā kā sabiedriskos medijus savu pilsoņu interesēs attīsta valstis, tad to situācija ir ļoti atkarīga nevis no tā darbībai izvēlētā modeļa, bet gan no tiem “kas kontrolē valsti”.[5] Tātad svarīga ir politiskā kultūra, ko atspoguļo arī mediju kultūra un konkrētās valsts mediju atbildības pakāpe. Līdzīgs secinājums izdarīts arī citā pētījumā[6], uzsverot, ka sabiedriko mediju kvalitāti nosaka sabiedrības vērtības, kas izpaužas kā politikas prioritātes demokrātijas jomā, tās var formulēt arī kā konkrētas valsts nacionālās un kultūras izvēles. Šos secinājumus apstiprina arī kaimiņvalstu sabiedrisko mediju situāciju raksturojošie dati.

Vēss skats uz kaimiņiem

Trīs Baltijas valstu sabiedrisko mediju organizācijas strukturāli darbojas salīdzināmos apstākļos: visās valstīs pastāv līdzīgs tiesiskais ietvars, sabiedrisko mediju darbu vada padomes, kuru locekļus izvirza gan partijas, gan sabiedriskas organizācijas, visu Baltijas valstu sabiedriskie mediji tiek finansēti no valsts budžeta.

Viss ir gandrīz vienādi un tomēr sabiedrisko mediju reālā situācija atšķiras. Latvijas un Lietuvas[7] sabiedrisko mediju ienākumos no 30% – 40% ienākumu veido reklāmas investīcijas, tādējādi paaugstinot to satura komercializācijas līmeni. Tomēr auditorijas līmenis samazinās, gan Latvijas, gan Lietuvas mediji dzīvo pastāvīgā trūkumā, 2009.gadā Lietuvas sabiedriskais medijs paziņoja par maksātnespējas draudiem. Latvijā un Lietuvā ir spēcīgs komerciālo mediju lobijs, kas vēlas panākt, lai sabiedriskie mediji nepiedalās reklāmas tirgū, jo mazu un ierobežoto reklāmdevēju investīciju dēļ, komercmediji nespēj iegūt finansiālu stabilitāti. Abās valstīs pēdējo desmit gadu laikā izstrādāti sabiedrisko mediju abonēšanas maksas modeļi, tomēr tie ir iesaldēti politiskās gribas trūkuma dēļ. Lietuvā ir visvairāk sabiedriskā medija darbinieku – viņiem ir Baltijā zemākās algas un mazākā auditorijas daļa (12.1%). Latvijā sabiedriskās TV abu kanālu kanālu auditorija ir 13.6%, Igaunijā – 17.4% . Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts, kurā, sabiedriskā medija pārveides projekta veidošanas laikā, pieauga tā auditorija.

Igaunijas sabiedriskais medijs ir vienīgais, kas darbojas ārpus reklāmas tirgus. Lai gan pirmais mēģinājums līdzekļus sabiedriskā medija uzturēšanai iegūt no komerciālām raidorganizācijām bija neveiksmīgs (komerckanāli nespēja savlaicīgi veikt maksājumus, tāpēc sašķobījās Igaunijas sabiedriskā medija stabilitāte), tomēr, kopš tas tiek finansēts tikai no valsts budžeta, reitingi un satura kvalitāte ir uzlabojusies. Igaunijā arī ir Baltijā vislielākais sabiedrisko mediju budžets. Tas nozīmē, ka būtisks ir nevis finansējuma modelis, bet tā apjoms. Bet ne vienmēr, jo, piemēram, Latvijas Radio gadiem saņem ļoti nelielu valsts naudas daļu (salīdzinot ar abiem kaimiņiem Baltijas valstīs), tomēr parāda visabākos auditorijas piesaistīšanas rezultātus. Jāatzīst, ka tos gan pozitīvi ietekmē populārās mūzikas kanāla LR2 fenomenālā popularitāte. Šo fenomenu var izskaidrot, analizējot žurnālistu un redaktoru profesionālās pašcieņas līmeni, kā arī organizācijas menedžmenta gatavību pildīt sabiedriskā medija misiju.

Latvijā ar lielu satraukumu uzdotais jautājums par to, vai sabiedriskajam medijam jābūt vienam uzņēmumam vai jāpastāv atsevišķi, kaimiņos jau ir atbildēts. Patiesībā atbilde nav būtiska. Proti, struktūra nenosaka sabiedriskā medija satura kvalitāti, auditorijas apjomus un sabiedrības nepieciešamību pēc tā. Lietuvas sabiedriskais medijs vienmēr darbojies kā viens uzņēmums un atrodas pastāvīgā stagnācijā. Arī šobrīd tā pārveidošanas projekts ir iesaldēts politisko lēmumu pieņemšanas līmenī. Igaunijā 2007.gadā, par spīti auditorifirmas KPMG atzinumam, ka televīzijas un radio apvienošanās nedos vajadzīgo efektu (tāds pats bija Ernst&Young secinājums par LTV un LR Latvijā), tika sākta apvienošanās. Sākums bija ļoti sarežģīts, saistīts ar sabiedriskā medija identitātes meklējumiem. Tomēr pēc pieciem gadiem Igaunijas sabiedriskā medija veselība ir viena no labākajām ne vien Baltijas valstīs,bet arī pārējo ES valstu vidū. Tomēr visu Baltijas sabiedrisko mediju lielākā problēma ir plānošana tikai viena gada perspektīvā. Tas arī rada īstermiņa saturisko vērtību. Būtiski, ka mazās valstīs sabiedriskais medijs prasa lielākus ieguldījumu uz vienu iedzīvotāju, tāpēc tā pastāvēšana ir ļoti atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas.

Latvijas iespēja. Pēdējā?

Latvijā jau kopš 2009.gada, kad tika veidots “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums” tiek runāts par “jaunu” sabiedrisko mediju.Apkopoju dažādās diskusijās dzirdētos “jaunā” sabiedriskā medija raksturojumus.
1.Tehnoloģiju orientācija – jauns medijs nozīmē tehnoloģiju konverģenci, kurā dominēs interneta un mobilās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību būs iespējams piedāvāt auditorijai sabiedriskā medija saturu daudzveidīgās tehnoloģiskās platformās. Visbiežāk tieši tehnoloģisko iespējas tiek minētas kā būtiskākā “jaunā” un esošā sabiedriskā medija atšķirība.

2.Satura orientācija – jaunais sabiedriskais medijs nozīmē kvalitatīvu lēcienu satura un žurnālistikas attīstībā, piedāvājot ne vien viedokļu un tematu daudzveidību, bet arī dažādus formātus, žanrus. Tādējādi pilnvērtīgi nodrošina sabiedriskā medija funkciju izpildi, stiprina demokrātiju, pilnvērtīgi atspoguļo nacionālās un kultūras vērtības un apvieno mediju vides sašķelto sabiedrību;

3.Finanšu resursu orientācija – jaunā sabiedriskā medija projekts ir iespēja atrisināt ieilgušās sabiedriskā medija fnansējuma problēmas. Pēc Somijā šogad apstiprinātā media tax, kas stāsies spēkā 2013.gada 1.janvārī, arī Latvijas diskusijās atgriezusies ideja par pakāpenisku pārēju uz finansējuma modeli, kas varētu būt līdzīgs modernizētam abonēšanas maksu risinājumam;

4.Tiesiskā regulējuma orientācija – jaunā medija koncepcijas izveidē būtiska ir tiesiskā regulējuma uzlabošana – precīzu likumu un noteikumu komplekts nodrošinās kvalitatīva sabiedriskās medija darbu un sabiedrības intreses atgriešanos.
Tomēr ir vairāki riski. Pašlaik ļoti sarežģīts ir jautājums par auditoriju un sabiedrības attieksmi. Lai gan kopumā Latvijas iedzīvotāji novērtējuši sabiedriskā medija svarīgumu (īpaši politisko krīžu situācijās vai īpašu notikumu kontekstā, piemēram, valsts svētkos, vēlēšnu un referendumu laikā), tomēr sabiedriskā medija nepieciešamība tiek arī apšaubīta. Tieši saturiskā kvalitāte ir šo šaubu avots, jo kvalitatīvu informāciju var iegūt arī ārpus sabiedrisko mediju vides. Tas ir reāls risks, ka daļa auditorijas apmierina savas informatīvās vajadzības ar citu valstu un citu valodu mediju satura palīdzību. Tādējādi apšaubāma kļūst sabiedrisko mediju insitūcijas efektivitāte mūsdienu apstākļos. Arī patērētājsabiedrības vērtības, utilitārisma vadīts skatījums un individuālisma diskurss ir ļoti parocīgs, lai atbildētu noliedzoši uz jautājumu, vai mēs gribam no valsts budžeta (vai citā veidā) maksāt par medijiem, kas nav vajadzīgi, tikai reizēm ir vajadzīgi vai nepieciešami kādam citam, kādām kopīgām sabiedrības interesēm?

Latvijā (un ne tikai) nav senu demokrātiska tradīciju, tāpēc sabiedrisko mediju pozīcijas ir vājas.Gribu pieminēt otru risku – laika faktoru, iespēju nokavēt. Latvijā pašlaik ļoti enerģiski notiek sabiedriskā medija veidošana.Tas ir ļoti pozitīvi, jo pēc dažiem gadiem šis projekts var būt lieks.

Atgriežoties pie sākuma, – sabiedriskie mediji ir daļa no jautājuma par politikas kvalitāti un sabiedrības vērtībām. Gribu atgādināt, ka sabiedrisko mediju kā institūcijas ideja ir saistīta ar nacionālas valsts ideju, ar Habermasa formulēto publiskās telpas ideju un politiskās līdzdalības procesā iesaistītu pilsoņu iespējām atrisināt dažādu interešu izraisītus jautājumus, jo “demokrātijas process, ja vien tas iedzīvināts liberālā politiskā kultūrā, var kļūt par savveida parauggarantiju, lai saturētu kopā funkcionāli diferencētu sabiedrību”[8].

______________________

[1] http://www.diena.lv/latvija/zinas/valdiba-neplp-pieskir-80-000-latu-vienota-sabiedriska-elektroniska-medija-izveides-saksanai-13953394
[2] http://www.likumi.lv/doc.php?id=64879
[3] http://www.likumi.lv/doc.php?id=214039
[4] Rolland A. (2005) Establishing Public Broadcasting Monopolies: Reappraising the British and Norwegian Cases. Media History Monographs 8:1, pp.1 – 22.
[5] Ibid. P.17.
[6] VAN DIJK M., NAHUIS R and D. WAAGMEESTER (2006) ‘DOES PUBLIC SERVICE BROADCASTING SERVE THE PUBLIC?THE FUTURE OF TELEVISION IN THE CHANGING MEDIA LANDSCAPE’ De Economist, 154:251–276.
[7] Ornebring H. (2011) Lithuania. A country report for the ERC-funded project on Media and Democracy in Central and Eastern Europe. At: http://mde.politics.ox.ac.uk/images/stories/lithuania_mdcee_rev1_2011.pdf.
[8] Habermās J. (2012) Postnacionālā konstelācija un demokrātijas nākotne. Rīga: Zinātne, 53.lpp.