Foto: Aleksi Aaltonen
Savstarpēja cieņa ir viens no galvenajiem akadēmiskā godīguma principa raksturotājiem.
“Kad pasniedzējs eksāmena laikā sēž pie galda un lasa avīzes, bet cilvēki mierīgi noraksta un galu galā līdz ar foršo atzīmi dabū vēl kādu uzslavu — vai tas skaitās normāli?! Zinu vairākus gadījumus, kad students apmeklēja kādus 30% no mācībām (bet labsirdīgie kursa biedri viņu pieraksta, draugi taču), pēc tam atnāk uz eksāmenu un saņem 8-9, un pat kauns nepaliek. Es ar savu godīgumu jūtos kā muļķis! Sēžu vakarus pirms eksāmena, kaut ko lasu, konspektēju vēlreiz visu materiālu, bet iznāk, ka tam nav jēgas, jo man galu galā būs atzīme vai nu vienāda ar špikotājiem, vai pat zemāka! Tāds iespaids, ka vairākumam pasniedzēju vienkārši nospļauties uz sava priekšmeta un gala pārbaudījumu kvalitāti! Un vēl tā nejēdzīgā studiju maksa — par ko?!”, tā LU Forumā raksta students, kurš sevi identificē ar vārdu Nikns[1].
“Niknā” studiju biedri nav izņēmums. Tādu studentu, kas uzskata, ka špikošana un plaģiāts ne vien ir pieļaujama prakse, bet arī visātrākais ceļš uz panākumiem, diemžēl ir daudz. Un tādu pasniedzēju, kuri uz to piever acis, arī. Tādēļ visgrūtākais, iestājoties pret akadēmiskā godīguma principu pārkāpumiem, ir mainīt tieši attieksmi.
Cerībā spert soli attieksmes izmaiņas virzienā Akadēmiskā godīguma centrs ir izveidojis un piedāvā apspriešanai Akadēmiskā godīguma koncepciju. Tās mērķis ir definēt un skaidrot akadēmisko godīgumu un ar to saistīto rīcību. Koncepcija definē akadēmisko godīgumu kā pētnieku, mācībspēku un studentu uzvedības principu, kas paredz objektivitāti, atbildību, savstarpēju cieņu un uzticēšanos, izslēdz maldināšanu un krāpšanos un veicina Latvijas izglītības un zinātnes kvalitāti un prestižu.
Šī definīcija skaidro akadēmiski pieņemamu rīcību plašāk nekā plaģiāts un špikošana — tā liek uzsvaru uz tādam vērtībām kā objektivitāte, atbildība par savu rīcību, kā arī cieņas izrādīšana, kas ir jāievēro studentiem, pētniekiem, pasniedzējiem un augstskolu administrācijai. Ikviens students vēlas saņemt objektīvu vērtējumu, taču objektīviem ir jābūt arī studentiem, kad viņi vērtē pasniedzējus vai piedāvāto mācību kursu.
Koncepcija arī aplūko jautājumu par indivīda atbildību akadēmiskā godīguma kontekstā. Atbildība ir saistāma ar pieņemto saistību izpildi paredzētajā laikā un apjomā. Tas nozīmē, ka studentiem ir jāievēro rakstisko pārbaudes darbu iesniegšanas termiņi, kā arī noteiktie eksāmenu laiki. Nereti gadās, ka studenti mēģina piesegt savu zināšanu trūkumu eksāmenā ar dažādiem stāstiem par smagām slimībām, bez uzraudzības atstātiem bērniem, šoku pēc pārdzīvota nelaimes gadījuma vai vienkārši atsaucas uz savu svarīgo amatu kādā organizācijā ārpus augstskolas. Tāpat studentiem ir tendence attaisnot savu špikošanu ar nesamērīgām vai bezjēdzīgām prasībām no pasniedzēju puses. Taču katram pašam jāuzņemas atbildība par savu rīcību, nevis savā zināšanu trūkumā jāvaino ārēji apstākļi. Pasniedzējiem tāpat ir jābūt atbildīgiem un jāiepazīstas ar studentu iesniegtajiem rakstiskajiem darbiem un savlaicīgi tie ir jākomentē. Būt atbildīgam akadēmiskā godīguma kontekstā nozīmē iestāties pret pārkāpumu, nebaidoties no kolēģu un biedru pretestības.
Savstarpēja cieņa ir viens no galvenajiem akadēmiskā godīguma principa raksturotājiem. Cieņa, pirmkārt, izpaužas kā citu cilvēku ieguldītā darba atzīšana. Tas nozīmē savos rakstu darbos norādīt atsauces uz citu autoru viedokļiem un idejām, kā arī norādīt savu kolēģu un asistentu ieguldījumu pētījumu sagatavošanā un veikšanā. Cieņas izrādīšana nozīmē arī savlaicīga ierašanās uz lekcijām un aktīva līdzdalība tajās. Ir gadījies novērot, ka kāda kursa darba aizstāvēšanas laikā viens students auditorijas priekšā skaidro sava darba rezultātus, kamēr citi studenti ir aizņemti ar citām lietām vai sarunājas savā starpā. Šāda rīcība faktiski sabotē mācību procesu, jo pabeigt kursu nenozīmē tikai iesniegt un formāli aizstāvēt savu kursa darbu, bet arī uzklausīt un debatēt par citu paustajiem viedokļiem un idejām. Tikpat svarīgi ir, lai pasniedzēji izrādītu cieņu saviem studentiem un nopietni uzklausītu studentu idejas un priekšlikumus pētniecisko un kursa darbu tēmu formulēšanā un sniegtu studentiem savlaicīgus un objektīvu komentārus.
Gandrīz katrā augstskolā eksistē ētikas kodekss, kas ir filozofisks atziņu kopums, iekšējās kārtības normu sastāvdaļa. Taču ētikas kodekss apraksta vispārējus principus par augstskolās vēlamo uzvedību, bet nesniedz praktisku informāciju, ko darīt, ja pārkāpums ir konstatēts. Lai akadēmisko godīgumu realizētu dzīvē, būtu jāizstrādā praktiski dokumenti (nolikums par akadēmiskā godīguma ievērošanu) un jāizveido institūcijas (iekšēja ētikas komisija). Nolikums par akadēmiskā godīguma ievērošanu definē akadēmiskā godīguma normas, tā pārkāpumus un skaidri izklāsta soda sankcijas par izdarītajiem pārkāpumiem, tā realizācijas mehānismus un apelācijas kārtību. Iekšēja ētikas komisija uzrauga nolikuma izpildi un izskata ētikas pārkāpumus, akceptē un piemēro soda sankcijas un izskata apelācijas. Tā kā akadēmiskā godīguma principu pārkāpšanā var būt iesaistīti gan studenti, gan pētnieki, gan arī docētāji, ētikas komisija var izskatīt visus šos dažādos pārkāpumus un līdz ar to, kalpot kā nozīmīgs preventīvs līdzeklis.
Galvenais priekšnoteikums, lai sekmīgi mazinātu negodīgu rīcību, ir padarīt ziņošanu par pārkāpumiem maksimāli vienkāršu. Sarežģītas procedūras ziņošanai par akadēmiski negodīgu rīcību galu galā noved pie situācijas, ka ir daudz izdevīgāk „pievērt acis” uz pārkāpumiem, nevis pret tiem iestāties. Tā, piemēram, ASV nacionālais pētījums atklāja, ka 44% pasniedzēju izvēlējās neziņot par studentu pārkāpumiem augstākstāvošajām institūcijām[2]. Pasniedzējiem ir jāpatērē daudz laika, lai noteiktu, vai iesniegtais darbs ir plaģiāts, vai nē. Tāpat pasniedzējam, pieķerot studentu špikošanā un organizējot papildu eksāmenu, atkal ir jāvelta papildu laiks. Tas galu galā noved pie situācijas, kad pasniedzējs ir spiests veltīt vairāk laika „sliktajiem” studentiem un līdz ar to pārējie studenti nesaņem pietiekošu pasniedzēju uzmanību.
No otras puses, studenti vēlas, lai piemērotās soda sankcijas būtu pēc iespējas vieglākas. Studenti uzskata, ka pilnīgi pietiek, lai par pirmo pārkāpumu tiktu izteikts tikai brīdinājums bez jebkādām tālejošām sekām. Tādēļ ir svarīgi izveidot efektīvu un vienkāršu ziņošanas shēmu, lai citi pasniedzēji būtu informēti par negodīgiem studentiem. Bieži vien students visā studiju laikā pie viena pasniedzēja kārto eksāmenu tikai vienu reizi, tāpēc bez attiecīgas informācijas būs grūti noteikt, kura ir pirmā pārkāpuma reize.
Sodam par akadēmisko principu pārkāpumiem nav jābūt pašmērķim. Tam jābūt pietiekami bargam, lai pārkāpējs saprastu savu vainu, un tajā pašā laikā dotu iespēju laboties. Augstskola varētu izvēlēties vienreiz neieskaitīt atzīmi kursā, ja students ir špikojis vai iesniedzis plaģiātu, bet, ja students ir pieķerts atkārtoti ar to pašu pārkāpumu, tad žēlastībai vairs nevajadzētu būt.
Akadēmiskā godīguma koncepcija apraksta akadēmiskā godīguma principu pārkāpumus, kā arī sniedz ieteikumus par iespējamām sankcijām un sodiem. Piedāvātā koncepcija ir veidota ar mērķi skaidrot akadēmiskā godīguma jēdzienu un sniedz ieteikumus, kā augstskolā var vērsties pret akadēmiskā godīguma principu pārkāpumiem. Taču katrai augstskolai pašai ir jāizvērtē, kādi līdzekļi ir jāpiemēro, lai nodrošinātu augstskolas prestižu un piedāvātās izglītības kvalitāti.
___________________________
[1] Nikns, (11.01.2007 13:14) LU Forums, Sociālo zinātņu fakultāte, Norakstīšana http://www.lu.lv/forums/viewtopic.php?t=9739&start=0&sid=64b61b72311ed1c0570061cfd4ebd2e4
[2] Rivedal, K. (2005) Plagiarism Goes High-Tech; The Internet Has Become Supermarket For Students Who Want to Cheat, Wisconsin State Journal. Madison, Wisconsin: Oct 16, 2005. pg. D.1
Akadēmiskā godīguma koncepcija. Kā veidot godīgu akadēmisko vidi?