Kāda ir Eiropas mediju nākotne? Jautājums uz kuru mēģināja atbildēt žurnālisti un pētnieki no Eiropas un Amerikas, rodot iespējamos risinājumus arī Latvjas mediju problēmām.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka, sākoties ekonomiskajai krīzei, cietīs arī mediji. Lai arī kā tie centās spirināties pretī, vairākas mediju organizācijas tik tiešām pamatīgi trūkās. Citas, lai censtos noturēties virs ūdens, kļuva īpaši bezkaunīgas, kas vainagojās ar skarbu sabiedrības pretreakciju un slēgtām redakcijām, kuras gan vēlāk tika pārformētas. Lai vai kā, runas par žurnālistikas nākotni gaisā virmo jau daudzus gadus. Un tik tikko mums rodas kāds priekšstats par iespējamiem nākotnes scenārijiem, tā viss mainās. Rodas ar vien jaunas tehnoloģijas, jaunas iespējas, jauni risinājumi, kā likt lasītājiem/klausītājiem/skatītājiem maksāt par apkārt virmojošajiem jaunumiem, un sākas viss no gala.

Žurnālistikas nākotnes ceļš noteikti ir diezgan bedrains. Kaut vai tādēļ, ka Eiropā pašlaik valda (vismaz līdz šim valdīja) paliela neziņa, kas notiks ar Savienību. Ja Eiro bruktu, tas radītu nopietnas problēmas Eiropas medijiem (paskatīsimies kaut vai uz to, cik daudzi Latvijas mediji cieta no Latvijas banku krīzes). Bet ne jau tikai ekonomiskais aspekts noteiks Eiropas mediju nākotni. Medijiem beidzot ir jāielāgo pāris nozīmīgas mācības. Kaut vai – kā definēt Eiropas mediju telpu, kādi ir vienotas Eiropas žurnālistikas standarti, cik lielu uzmanību medijiem būtu jāpievērš self-censorship?

Viens no nelielajiem grūdieniem mediju pētniecībā pirms pāris nedēļām norisinājās Florencē, Itālijā. European University Institute un tās paspārnē esošais Centre for Media Pluralism and Media Freedom rīkoja 32 Eiropas un Amerikas žurnālistu un akadēmiķu tikšanos, lai censtos atbildēt vismaz uz pāris no līdz šim neatbildētajiem žurnālistikas jautājumiem.

Jau konferences pirmajās dienās semināru vieslektori netaupīja skarbus vārdus ES dalībvalstu mediju situācijai. Visskarbākos vārdus Eiropas kontekstā saņēma tieši Latvija, kuras mediju brīvība tika vienādota ar situāciju Azerbaidžānā. Lai gan stipri pārspīlēti, tomēr ne bez pamata. Kopš 2007. gada Latvijas mediju brīvības indekss ir nokrities par 38 pozīcijām, dalot godpilno 50. vietu ar Trinidādu un Tobāgo. Tomēr viens neliels iemesls šo rezultātu apšaubīšanai mums ir – dažās no neformālajām sarunām atklājās, ka vairākas organizācijas, kuras publicē šāda veidu datus, īsti nemaz nezin, kā notiek vērtēšana. Visbiežāk (jo tas ir arī vislētāk, protams) organizācijas nolīgst kādu ar akadēmisko pusi nesaistītu pārstāvi, kura rokās nu ir vērtēt atsevišķas valstis. Skarbi, bet Latvijas smagie kritumi noteikti nav radušies no tā, ka kāds mērķtiecīgi sprauž sprunguļus mūsu spieķos.

Vai new media ir atbilde visām mediju problēmām?

Salīdzinoši plašas diskusijas izvērsa new media apspriešana. Vai tiešām šis termins ir spējīgs nogāzt no kājām pat senus un stiprus medijus? Tom Rosenstiel, Pew Research Center, izteica viedokli, ka mēs raugāmies nepareizajā virzienā. Šajā gadījumā nav jāuztraucas par mediju pastāvēšanu, bet gan par saturu. New media ir izraisījis kutelīgu situāciju, uzskata Toms, jo pateicoties tai auditorija sāk zaudēt interesi par globāliem notikumiem. Lielais informācijas pieplūdums auditorijai ir sācis kļūt pat par apgrūtinājumu, liekot sašaurināt savu interešu loku.

Par new media līdzīgi izteicās arī Alexander Stille, Columbia Journalism School. Viņš norādīja uz new media bezspēcīgumu, izmantojot WikiLeaks piemēru. Lai WikiLeaks iegūtu plašāku auditoriju, nācās izmantot „veco” sistēmu – veidot ciešu sadarbību ar drukātajiem medijiem.

Tomēr Stille nerunāja tikai par new media, bet arī pat izteica kādu interesantu ierosinājumu, kuru varētu izmantot arī Latvijas mediji. Ir saprotams, ka ar vienu reportieri Beļģijā un vienu Krievijā īsti nepietiek. Lai izvairītos situācijas, kurā pašlaik ir ieslīgusi Latvijas mediju vide, ir jāpāriet no jaunumu iegūšanas no ziņu organizācijām uz inovatīvām metodēm. Stille ierosinājums ir vienkāršs – izmantot izcilos mediju studentus no Latvijas, kuri jau atrodas ārvalstīs. Tas ir win-win risinājumus, jo ieguvējas ir abas puses.

Vanšu tilta lietas ētiskie aspekti un citi sīkumi

Seminārā tika pārrunāta arī Latvijas Vanšu tilta lieta. Aidan White, Coalition for Ethical Journalism, uzsvēra, ka medijiem, ziņojot par šādiem gadījumiem, ir jābūt izcili piesardzīgiem. White uzskata (un viņam var tikai piekrist), ka svarīgākais ir stāsts, nevis asiņainās/traģiskās detaļas. Kā pozitīvu piemēru viņš norādīja Norvēģiju, tur šādi gadījumi netiek apskatīti tik nevajadzīgi detalizēti, jo sabiedrība no šīs informācijas neko neiegūst. “Tell the story, but do not harm,” viņš ieteica žurnālistiem un mediju organizācijām.

Mums noteikti ir vēl daudz kas, ko mācīties. Tā, piemēram, Robert Picard, Oxford University/Reuters Institute, seminārā izteica viedokli, kas mums būtu visai drīz jāpieņem par realitāti. Drukāto mediju nāve neizraisīs mediju sabrukumu, kā bieži vien pie mums uztraukti runā mediju pārstāvji. Tā ir tikai viena no platformām, un, kā uzsver Picard, ja medijs nespēj sekot līdzi laikam un investēt attīstībā, tas ir lemts pelnītai nāvei. To der likt aiz auss tiem, kuri uzskata, ka medijs internetā pelnīt nevar, jo, kā izteicās blakus sēdošā Financial Times žurnāliste, arī mazo valstu medijiem ir jāraugās uz priekšu, iespējas ir.

P.S. Diemžēl visa pasākuma laikā es nevienu igauņu žurnālistu vai mediju pētnieku nesastapu. Viņu mediju situācija, protams, ir pārāk sakārtota, lai Eiropa no tās kaut ko mācītos.