Foto: Mike Licht
Situācija LTV atgādina to, kas pirms dažiem gadiem notika ar Latvijas dzelzceļu. Arī toreiz bija diskusija, vai dzelzceļam jāuztur nerentabli maršruti un jāveic sociālā funkcija, vai varbūt vilciena vietā izdevīgāk uzturēt autobusu.
Ir trīs lietas, ko katrs latvietis uzskata, ka māk labi un noteikti — pat labāk par tiem, kas to dara, un tas ir — audzināt bērnus, vadīt valsti un taisīt televīziju.
Jāsaka, ka tā teorētiskā sabiedriskā televīzija, par ko būtu vērts runāt, nav Latvijas televīzija (LTV), kas atrodas Zaķusalas krastmalā 3. Šis gan nav domāts kā pārmetums Zaķusalai, bet tikai fakta konstatācija, jo arī sabiedrība, kuras televīzijai LTV būtu jābūt, nav ne noformējusies, ne izlēmusi, ko tai vajag, ne arī godīga. Sabiedrība nav gatava godīgi atzīt, ka tai patīk raibas izklaides, smeldzīgi seriāli, skandalozi notikumi. Ja pajautāsim jebkurai fokusgrupai, tā atbildēs, ka grib redzēt teātra izrādes, klasiskās mūzikas koncertus, vecās latviešu filmas, vārdu sakot, visu, ko, vismaz kā redzams pēc reitingiem, auditorija nemaz tik ļoti neskatās.
Virziens – valstiska TV
Lai tiešām pateiktu, vai televīzija ir sabiedriska, būtu jāsaprot, kas un kāda ir sabiedrība, kas pasūta savas televīzijas saturu. Šķiet, neviens no sabiedrības slāņiem nav īsti apmierināts ar LTV. Nemitīgi dzirdams, ka bērnu raidījumu ir par maz, ka tie nav labi, ka kultūras raidījumi nav pietiekami dziļi, ka žurnālisti ir vāji, ka Jānis Domburs ir sevi izsmēlis un, protams, grib pārāk daudz naudas, ka trūkst raidījumu par laukiem, par mežiem, par medicīnu, par teātri, par izstādēm – par visu to, par ko patiesībā skatītājs informāciju sen var iegūt nepastarpināti, ja vien būtu pamanījis, ka laiki mainījušies un televīzija vairs nav vienīgais masu informācijas līdzeklis.
Bet televīzija – tie ir cilvēki. Tikai cilvēki, kas, saņemot šādu un līdzīgu kritiku, atmet ar roku – sak’, jūs paši nezināt, ko no mums gribat, tāpēc arī mēs rādīsim to, ko uzskatām par labu esam. Un šobrīd LTV virziens ir – kļūt par valsts televīziju. Atrodas laiks, lai LTV masīvi paustu valdības viedokli brīdī, kad tas valdībai vajadzīgs, atlikušajā laikā dodot iespēju izteikties arī sabiedrības pārstāvjiem un opozīcijai, kā tas labi bija redzams abu šā gada referendumu laikā. Vārdu sakot, LTV šobrīd perfekti atspoguļo, kāds ir spēku samērs valstī.
Šajā „valstiskajā” virzībā televīziju balsta divi faktori. Viens – ar „valstiskajiem” raidījumiem LTV gūst labus reitingus, kas liecina, ka tauta grib redzēt savus vadītājus kā nekļūdīgus, izlēmīgus un atbildīgus, tādus, kādi tie ir parādīti „valstiskajos raidījumos”. Savukārt otrs faktors – vismaz kāda sabiedrības daļa uz kādu brīdi ir apmierināta ar LTV.
Situācija LTV šobrīd atgādina to, kas pirms pieciem sešiem gadiem notika ar Latvijas dzelzceļu. Atcerieties, arī toreiz bija diskusija, vai dzelzceļam jāuztur nerentabli maršruti, vai vilciena vietā nevar palaist autobusu, vai cilvēki, kas dzīvo nerentablajos rajonos, nevar pārcelties citur, kā arī – vai dzelzceļam ir jāveic sociālā funkcija? Ar LTV notiek tas pats – vadība gatavojoties LTV 1.kanālu atbrīvot no maz skatītajiem, specifiskajiem raidījumiem un uzturēt tikai rentablos, savukārt sociālo funkciju pildīt tikai tik daudz, cik tas ir izdevīgi, lai sasniegtu pietiekami augstus reitingus. Zinot, kas notika ar dzelzceļu, neredzu iemeslu, kāpēc lai kas līdzīgs nenotiktu arī ar Latvijas televīziju. Sabiedrība kā parasti kādu brīdi padusmosies, bet – pieradīs. Protams, cits (un neatbildēts) ir jautājums, vai Latvijā kāds lepojas ar dzelzceļu. Un līdzīgi arī – vai leposies ar LTV? Personīgi es ar vilcienu nebraucu. Nevajag man. Šo struktūru esmu norakstījusi zaudējumos. Taču šaubos, vai tam tā vajadzētu būt. Ideālā modelī, protams, – nē, nevajadzētu gan. Tāpēc attiecībā uz televīziju – sabiedrībai būtu jāprasa no LTV gan tāds saturs, kāds tai ir nepieciešams, gan arī vienlaikus jāļauj LTV cilvēkiem strādāt, eksperimentēt ar raidījumiem, tematiem, formātiem. Jo tikai tā beigās var kaut kas izdoties.
Ko grib sabiedrība
Taču šobrīd eksperti kritizē LTV nacionālā pasūtījuma projektu 2009. gadam. Varbūt pamatoti, jo vienmēr var kaut ko darīt labāk, taču jāatceras, ka minētais pēc ilgiem gadiem ir pirmais konceptuālais dokuments, ko LTV pati ir radījusi. Protams, šajā dokumenta projektā ir pretrunas, tas ir līdzīgs valdības deklarācijai, kur katrs gan ir pierakstījis savu daļiņu, bet kopainas diemžēl joprojām nav. Tomēr šis ir solis uz kaut kurieni. Vismaz ir pamats diskusijai, piemēram, vai nacionāla valsts ir vienota valsts, ja tajā ir divas kopienas, vai konservatīvās vērtības ir izceļamas pāri liberālajām utt. Protams, ja vien šis nacionālais pasūtījums nav vienkārši sarakstīts papīrs, kuru neviens īsti neievēros, taču tas atkarīgs gan no televīzijas, gan arī no sabiedrības.
Un te atkal aktualizējas jautājums – bet ko īsti grib sabiedrība? Reitingi rāda, ka sabiedrība grib šovus Koru kari un Latvijas princese, sabiedrība grib kriminālās informācijas raidījumu Degpunktā. Un šai atbildei seko nākošais jautājums – ja sabiedrība grib šovus un kriminālās ziņas, vai Latvijas televīzijai tas ir obligāti jārāda? Manuprāt – nē. LTV nevajag uztraukties par reitingiem vispār, kamēr vien LTV ir pārliecināta, ka tās saturs ir labs un sabiedriskajai televīzijai atbilstošs. Bet, savukārt, lai būtu pārliecība par saturu, ir jāatgriežas pie redakciju principa, jābeidz veidot programma kā feodālā saimniecība, kur katrs raidījums atsevišķi kopj savu divlauciņu sistēmu, neinteresējoties par to, kas notiek līdzās. Tāpat ir jāizveido LTV galvenā redaktora postenis, un ar šajā amatā strādājošo gan LTV darbinieki, gan plašāka sabiedrība tad arī varētu komunicēt – izteikt kritiku, ierosinājumus, un šis cilvēks tad lemtu, kā tas atbilst medija redakcionālajai nostājai. Taču šim cilvēkam noteikti būtu jābūt apveltītam ar lielu spēku un varu LTV.
Galvenais redaktors risinātu vēl vienu LTV problēmu – šobrīd trūkst personāliju, ar kurām identificēt LTV. Jānis Domburs ir klasificējams kā LTV opozicionārs, bet neviena cita autoritāte diemžēl prātā nenāk. Esošās LTV zvaigznes atrodas norieta procesā, taču jaunu nav, un nav arī indikāciju, ka LTV vadība kādam gribētu deleģēt tiesības runāt ar sabiedrību. Vai sabiedrības uzrunāšana izdosies pašai LTV vadībai pēc tik daudzām pašu pieļautajām kļūdām un apšaubāmiem un kritizējamiem lēmumiem? Kaut tikai pēc tā vienīgā – pēc „horizontālā taimkoda”? Šaubos. Tomēr Latvijas televīzijā strādājošie būtu pelnījuši, lai ar viņiem runā, jo es neticu, ka viņi grib taisīt garlaicīgus raidījumus, ko neviens neskatās.