Foto: Gareth
Kamēr politiķi būs ieinteresēti vājos sabiedriskajos medijos, tikmēr viņi neatbalstīs politiski neatkarīgu NRTVP, un tikmēr LTV neredzēt spēcīgu ģenerāldirektoru, kurš ne tikai sekmīgi vadītu televīzijas saimniecību, bet piepildītu programmu ar sabiedrībai svarīgu un interesantu saturu.
Latvijas televīzijas (LTV) galvenajam stūrmanim Jānim Holšteinam patīk sulīgi izteicieni. Piemēram, 7.septembrī PBLA konferencē par mediju lomu demokrātiskas sabiedrības veidošanā viņš teica: “Ir grūti iedomāties, ka viens LTV ģenerāldirektors, kuram iedots tukšs cilindrs, no tā izburs lielu, skaistu, sarkanbaltsarkanu zaķi.” Ļoti iespējams, LTV ģenerāldirektors pats nemaz neapzinās, cik simboliski ietilpīgu citātu radījis, jo tukšā cilindra tēlu var attiecināt ne tikai uz LTV maku, bet arī uz pašu LTV vadību, kas nav spējusi piedāvāt televīzijas attīstības un stratēģijas vīziju, tā saturiski graujot LTV programmu, bet toties (ļoti iespējams, pakļaujoties politiskajām iegribām) konsekventi vērsusies pret atsevišķiem darbiniekiem, tādējādi vājinot Ziņu dienestu. Tāpat tukšais cilindrs trāpīgi simbolizē Nacionālo radio un televīzijas padomi (NRTP), kas jau gadiem nav spējusi par LTV vadītāju izvēlēties spēcīgu menedžeri ar izpratni par žurnālistikas sūtību, kā arī nav pienācīgi aizstāvējusi LTV no politiķu uzbrukumiem. Visi šie apstākļi LTV virzījuši uz lēnu iznīcību, tā arī nedodot iespēju Latvijas skatītājiem pieredzēt un izbaudīt īstenas sabiedriskās televīzijas piedāvājumu un spēku.
Katrs ar savu vēju
Pēdējos desmit gados četri ģenerāldirektori un trīs ģenerāldirektora vietas izpildītāji nenoliedzami ir viens no apstākļiem, kas LTV izaugsmes latiņu nav cēlis uz augšu, bet tieši pretēji — gremdējis arvien zemāk un zemāk. Vispirms Olafs Pulks, pēc viņa atbrīvošanas uz laiku vietas izpildītājs Ansis Bērziņš, tad Rolands Tjarve, bet pēc viņa atlaišanas — v.i. Gundars Rēders, kam seko Uldis Grava, pēc kura aiziešanas par v.i. kļūst Edgars Kots, kuru savukārt pagaidām uz palikšanu nomaina Jānis Holšteins. Katrs no viņiem LTV mājas galvenajā krēslā iesēdušies ar savu bagāžu un vēlmēm, visi ir solījuši LTV uzplaukumu, taču solītā nepiepildīšanos vismaz retorikā skaidrojuši ar LTV mazo budžetu. Piemēram, 1999.gadā valsts dotācija LTV bija nepilni 4 miljoni latu, bet aptuveni 2,5 miljonus latu televīzija nopelnīja, pārdodot reklāmas laiku.
Meklējot ceļu uz naudas lietderīgu izmantošanu, R.Tjarve īstenoja vienu no pamatīgākajām “tīrīšanām” LTV vēsturē, atlaižot vairāk nekā simts darbinieku, taču tieši viņa laikā LTV pārgāja uz producēšanas sistēmu un naudas trūkuma dēļ žurnālisti bija spiesti paši meklēt naudu saviem raidījumiem. Savukārt U.Grava no R.Tjarves saņēma LTV ar ilgtermiņā lēti izpārdotiem reklāmas laikiem un aptuveni 0,5 miljonu latu budžeta robu. Viņš solīja pret valsts galvojumu ņemt kredītu, lai uzlabotu programmu un piesaistītu reklāmdevējus, taču, nejūtot valsts atbalstu un strādājot viņam neierastajā Latvijas mediju biznesa vidē, ātri salūza, iestājās partijā Jaunais laiks un aizgāja politikā.
Patlaban, kad televīzijā saimnieko līdz šim pozīcijas ziņā visneizteiksmīgākais vadītājs Jānis Holšteins, balstoties uz sava vietnieka Edgara Kota pretrunīgi vērtētajām idejām un darbiem, LTV kopējais budžets ir aptuveni 13,3 miljoni latu, no kuriem valsts dotācija — Ls 6,5 miljoni, bet pārējais — pašu nopelnītais. Un LTV ir sasniegusi vienu no zemākajām reputācijas un kvalitātes iegrimēm.
Noraidītās abonentmaksas
Lai kļūtu par patiesi sabiedrisku televīziju, LTV noteikti būtu jāmaina finansēšanas sistēma, lai uz visiem laikiem zustu tās atkarība no politiķu balsojumiem par budžeta piešķīrumu. Jau 1999.gadā NRTP tolaik vēl Ojāra Rubeņa vadībā Saeimai un valdībai piedāvāja Latvijas radio (LR) un LTV finansēt no abonentmaksām. Tas ne tikai dotu sabiedriskajiem medijiem neatkarīgu finansējumu, bet pakāpeniski tos atbrīvotu arī no reklāmu sloga. Laimīgi būtu skatītāji par viņu uztveres brīvlaišanu no reklāmu uzmācības, laimīga būtu LTV, kam ar sabiedriskajam medijam raksturīgajiem produktiem — kultūras, bērnu un izglītojošajiem raidījumiem — ir grūti piesaistīt reklāmdevējus, un visbeidzot laimīgas būtu arī komercraidstacijas, kas jau izsenis skaļi pauž neapmierinātību ar to, ka LTV kropļo reklāmas tirgu, jo paralēli reklāmām saņem naudu arī no valsts.
Tolaik izstrādātais projekts paredzēja diferencētu abonentmaksu — trūcīgākajām mājsaimniecībām par LTV un LR kopā būtu jāmaksā Ls 0,60 mēnesī, bet turīgākajām — Ls 1,50. Toreizējie aprēķini liecināja, ka jau 2004.gadā radio un TV kopā abonentmaksās saņemtu 17,4 miljonus latu. Tomēr abonentmaksu projekts politiķu pasivitātes dēļ neizkustējās ne no vietas, un toreizējais valdošā Latvijas ceļa deputāts un Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts ļoti atklāti atzina, ka politiķi populistisku iemeslu dēļ neatbalstīs jauna nodokļa ieviešanu, ko vēlētāji varētu nesaprast. Par abonentmaksu ieviešanu pirms gadiem četriem atsāka runāt arī Imanta Rākina vadītā NRTVP, tomēr arī šis vezums neizkustējās no vietas, joprojām sabiedriskās raidorganizācijas atstājot politiķu finansiālajā kontrolē. Vēl vairāk — aptuveni tajā pašā laikā toreizējā deputāta Edgara Jaunupa (JL) vadībā īpaša darba grupa izstrādāja jaunus radio un TV, kā arī sabiedrisko raidorganizāciju likumprojektus, kur sākotnēji abonentmaksa bija paredzēta, taču, uzsākot savu virzību Saeimā, vēlāk no likumprojekta tika svītrota, un beigās parlamenta gaiteņu līkumos aizķērās un pazuda arī paši likumprojekti.
Politizētā padome
No vēsturiskā atskata skaidri redzams, ka politiķi nav ieinteresēti sabiedrisko mediju spēkā un neatkarībā. Viņi ir tie, kas dod finansējumu LR un LTV un ar partiju ieteikumu un Saeimas balsojumu akceptē NRTP, kas, savukārt, ieceļ LR un LTV ģenerāldirektorus. No tā nākas secināt pavisam vienkāršu ķēdīti — kamēr politiķi būs ieinteresēti vājos sabiedriskajos medijos, tikmēr viņi neatbalstīs nedz raidorganizāciju sabiedrisko finansēšanu, nedz arī spēcīgu un politiski neatkarīgu NRTP. Un tikmēr LTV neredzēt spēcīgu ģenerāldirektoru, kam būtu patstāvīgām domām un darbiem brīvas rokas un kas spētu ne tikai nodrošināt LTV saimniecisko darbību, bet arī pulcinātu ap sevi komandu, kas LTV programmu pildītu ar sabiedrībai svarīgu un interesantu saturu.
Tieši NRTP ir viens no stūrakmeņiem, kas varētu pasargāt LTV no politiskā spiediena, ko, sajūtot kārtējo “krēsla šūpošanos”, publiski piesauc J.Holšteins, tālredzīgi gan nekonkretizējot, kura partija un kad uz viņu ir “spiedusi”. Kaut pati NRTP līdz šim ir noliegusi politisko zemtekstu, atsaucoties uz to, ka tās pārstāvji ir izvirzīti no dažādām partijām, NRTVP politiskums, kaut nepierādāms, tomēr ir acīm redzams. Pirmkārt, NRTP parasti tiek ievēlēti tikai valdošās koalīcijas, nevis opozīcijas izvirzītie pārstāvji, par kuriem, kā jaušams no aizkulišu sarunām, valdošās partijas jau iepriekš ir vienojušās. Otrkārt, tā kā Radio un televīzijas likums neparedz konkrētus profesionalitātes kritērijus NRTVP pretendentiem, partijas netraucēti var izvirzīt nevis patiešām mediju profesionāļus, bet vai nu partiju biedrus vai arī sev “vajadzīgus” un paklausīgus cilvēkus, kurus turēt īsā pavadā, solot, piemēram, pēc četriem gadiem pārvēlēt uz nākamo pilnvaru laiku.
Pašreizējais padomes sastāvs daiļrunīgi apliecina jau iepriekš minēto. Piemēram, NRTVP priekšsēdētājs Aivars Berķis ir aktīvs Latvijas Zemnieku savienības (LZS) biedrs, kurš vēl pavisam nesen — šā gada 18.jūnija Dienā kritizēja LTV Ziņu dienestu, jo ziņās “neatrodas vieta reportāžai par Eiropā modernākās finiera ražotnes atklāšanu Rēzeknē, (..) kur ražo pasaulē vislielākā izmēra saplāksni,” toties visvairāk raidlaika esot veltīts iekšpolitikai, ārpolitikai un starptautiskajām attiecībām, bet “rūpniecībai un lauksaimniecībai kopā Panorāma atvēl tikai 10% raidlaika”. Līdzīgi arī viņa kolēģis NRTP aktieris Imants Skrastiņš ir LZS biedrs, un viņa vienīgā saistība ar medijiem ir darbs radioteātrī. Savukārt publicistu Andri Jakubānu pirms diviem gadiem uz NRTP virzīja Latvijas Pirmā partija (LPP) pēc tam, kad viņš bija vadījis LPP 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu. Tolaik, pirms pārvēlēšanas, intervijas ar vairākiem NRTP kandidātiem lika secināt, ka viņiem ir vājš priekšstats par padomē darāmiem darbiem, kaut gan tieši tajā laikā Saeimā tika skatīti jau minētie un tagad nogremdētie radio un TV likumprojekti. Arī tagad, septembra beigās, gaidāmas jaunas NRTP vēlēšanas, taču nav gan pārliecības, ka, pieturoties pie J.Holšteina analoģijas, partijas no saviem cilindriem laukā vilks bezpartijiskus kandidātus.
Nepartejiska NRTP, kas būtu balsts, ne bieds un drauds LTV, būs iespējama tikai tad, kad pretendentus uz to pēc profesionalitātes kritērijiem izvirzīs pati pilsoniskā sabiedrība. Tad arī Latvija varēs cerēt uz sabiedrisko mediju veidošanos, bet LTV — uz politiski neietekmējamu un kompetentu ģenerāldirektoru, kurš būtu spējīgs ne tikai gausties par tukšu maku, bet piedāvāt saturisku LTV programmas attīstības vīziju, kas pildītu sabiedriskās TV misiju un lēnām iekarotu arī skatītāju uzticību. Kamēr LTV ir atkarīga no politiskās ieinteresētības, Latvijas skatītājam ir jāsamierinās ar tukšu cilindru un blāvu televizora ekrānu.