Raksts

LSDSP: Nevienam es Rīgas nedodu…


Datums:
15. februāris, 2005


Autori

Gatis Puriņš


Foto: A. Jansons

Sociāldemokrāti sola dažnedažādām Rīgas iedzīvotāju grupām dažādu pasugu zivis, taču makšķerkātu un citu zvejniecības piederumu iegādei savā uzrunā tautai vietu neatrod. Ko vērts vien ir apsolījums apdrošināt katra rīdzinieka veselību!

Drīz būs pagājuši četri gadi, kopš LSDSP ir uzņēmusies “atbildību, kļūstot par noteicošo spēku galvaspilsētas pašvaldībā”, kā lasāms partijas jaunajā priekšvēlēšanu programmā. Šie četri gadi Rīgā, “par spīti tam, ka Saeimā un valdībā valdošās labējās partijas, izmantojot to rīcībā esošo administratīvo, likumdošanas un finansu varu, ir tīši traucējušas”, bija pirmā reālā iespēja sociāldemokrātiem izjust varas kārdinājumu. Un tikai dabiski, ka viņi ir padevušies kārdinājumam un sociāldemokrātu apgalvojums “gribam šo darbu turpināt” skan pārliecinoši. Ne velti viņi, turot cieņā likumu, kas ierobežo partiju reklāmas izdevumus, ir arī apņēmušies priekšvēlēšanu kampaņā legāli tērēt visvairāk naudas.

Kā jebkurai pie varas esošai partijai – sociāldemokrātiem cīņā par vēlētāju balsīm, no vienas puses, vara ir radījusi problēmas, bet, no otras puses, ir devusi priekšrocības. Tradicionāli Rīgas mēri ir baudījuši sabiedrības simpātijas, gozējoties amatpersonu reitingu galvgalī. Ne velti politiskās partijas bijušos mērus reizēm nosauc kā savus premjera kandidātus. Šī garantētā popularitāte, kas izriet no “ūdensgalvas” Rīgas spējas turpināt dinamiski ekonomiski attīstīties neatkarīgi no tiem, kas ir pie varas, vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs stimuls cīņai par vietām Rīgas domē. Atšķirībā no Saeimas un valdības censoņiem rātskungiem popularitāti saglabāt ir nesalīdzināmi vienkāršāk, jo vairumā gadījumu pilsētnieki savās eksistenciālajās problēmās pamatoti vaino valsts līmeņa likumdevēju un izpildvaru. Kamēr valdībai un parlamentam jātaisnojas, Rīgas dome palaikam no trūcīgā pašvaldības budžeta var atmest grūtdieņiem kādu grasi, gan uzsverot savu labo gribu, kas izpaužas pildot arī Saeimas un Ministru kabineta funkcijas, bet vienlaikus novēršot pilsētnieku uzmanību no tiem jautājumiem, kas patiesi atrodas municipalitātes kompetencē. Sociāldemokrāti savā programmā aprobežojas ar apgalvojumu: “Esam izpildījuši mūsu vēlētājiem dotos solījumus,” un aicina rīdziniekus noticēt “savām acīm”, raugoties “kāda skaista, rosībā un jaunbūvēs top Rīga!”

Taču paliek jautājums, vai Rīga attīstās, pateicoties sociāldemokrātiem, vai viņu valdīšanai par spīti. Ja atskatāmies uz 2001.gada pašvaldību vēlēšanu programmu, tad redzam, ka jau tad LSDSP vēlētājiem nav solījuši neko daudz tādu, kas būtu empīriski izmērāms, aprobežojoties ar tradicionālajiem palielināt, paaugstināt, intensificēt, pagarināt, uzlabot, pastiprināt utt. Tomēr pievērsīsimies vismaz dažām lietām, kas ir tveramas pieredzē. Droši vien vispazīstamākais LSDSP solījums bija izveidot “regulāru prāmju satiksmi ar Baltijas jūras valstu pilsētām”. Kā labi zināms, pēc krietnas ņemšanās un apšaubāmi lielas nodokļu maksātāju naudas iztērēšanas, nekur daudz tālāk par nedaudz uzprišinātu Iļjiča radinieku mēs neesam tikuši. Nākamajā Domes sasaukumā sociāldemokrāti kļuvuši patriotiskāki un droši mums sola beidzot prāmi starp Vecmīlgrāvi un Bolderāju, savukārt ar Baltijas jūras valstu pilsētām regulāra prāmju satiksme “paplašināsies”.

Labāk sociāldemokrātiem ir veicies ar solījumu “saglabāsim un attīstīsim pašvaldību dzīvojamo fondu. Aizsargāsim īrniekus no jebkādas patvaļas”. Pret īrniekiem vērsto patvaļu ir izdevies iegrožot spīdoši, jo Saeimas labējie galu galā padevās Rīgas Domes pašaizliedzīgajai cīņai un saglabāja īres griestus, tādējādi arī turpmāk ekspluatatori namīpašnieki būs spiesti solidarizēties ar pārējo sabiedrību. Kā var lasīt 2005.gada programmā, sociāldemokrāti arī turpmāk sargās “īrniekus pret namsaimnieku patvaļu”. Viņi arī cīnīsies “par valsts kompensāciju denacionalizēto māju īrniekiem un īres griestu saglabāšanu līdz kompensācijas saņemšanai”.

2001.gadā LSDSP solīja sekmēt “arodbiedrību izveidošanos pilsētas uzņēmumos un koplīguma noslēgšanu”, arī nākamajos četros gados tiek solīts tas pats. No tā varam secināt, ka iepriekšējā sasaukumā iecere ar darba devēja (Rīgas Domes) iniciētām arodbiedrībām nav sekmējusies. Lai kā arī būtu veicies, te vietā ir jautājums, ko īsti nozīmētu šādas arodbiedrības – vai darba devēja vēlmi radīt mehānismu darba spēka manipulēšanai, vai arī politiskās partijas vēlmi nodrošināt sev politisku atbalstu un iegūt instrumentu politisko oponentu šantažēšanai?

Iepriekšējās vēlēšanās sociāldemokrāti solīja pašvaldības darbu veltīt rīdziniekiem, “nevis politiski ekonomisko grupējumu un ierēdņu interesēm”. Kā zināms, sociāldemokrāti, gluži kā citas politiskās partijas, bet ar patiesi revolucionāru vērienu, savu darbu sāka ar pašvaldības personāla pārveidošanu pēc sava ģīmja un līdzības. Ierēdņu skaits Rīgas pašvaldībā arī nav gājis mazumā, bet gan pieaudzis. Tā kā sociāldemokrāti “prot strādāt un lemt”, tad viņiem pienākas arī atbilstošs atalgojums. Protams, darba ņēmēju atalgojuma apmērs, atšķirībā no labēji liberālo plēsoņu negodīgajiem ienākumiem, ir slēpjams, sargājot viņu privāto dzīvi.

Lai gan četru gadu valdīšanas pieredze priekšvēlēšanu programmā ir ieviesusi zināmas izmaiņas, tomēr arī 2005.gada piedāvājumā sociāldemokrāti, kā īsteni kreisa partija, par galvenajām prioritātēm izvirzījuši sociālo bloku. Viņi sola dažnedažādām Rīgas iedzīvotāju grupām dažādu pasugu zivis, taču makšķerkātu un citu zvejniecības piederumu iegādei savā uzrunā tautai vietu neatrod. Nepievēršoties visiem sasolītajiem pabalstiem, atlaidēm, kompensācijām, dotācijām un piemaksām, ko vērts vien ir apsolījums apdrošināt katra rīdzinieka veselību! Turot cieņā klasiķus LSDSP runā ne tikai par maizi, bet arī par izpriecām, solot rīdziniekiem: “arī turpmāk nodrošināsim lielu svētku, mākslas un sporta forumu izdošanos.”

2001.gadā panākumi Rīgā LSDSP izrādījās Pirra uzvara, jo pateicoties sadarbībai ar promaskaviskajiem spēkiem tika zaudēta Saeima. Savukārt tagad uzvara Rīgā sociāldemokrātiem ir eksistenciāli svarīga, jo bez tās, visticamāk, nebūs iespējama atgriešanās lielajā politikā. Varētu domāt, ka LSDSP no šīs pieredzes ir mācījusies. Taču viens no jaunās programmas punktiem liek būt uzmanīgiem, jo sociāldemokrāti sola “sadarbībā ar ārzemju pilsētām” sekmēt “noieta tirgu Rīgas ražojumiem un pakalpojumiem”. Neskatoties uz miglaino formulējumu, šķiet, ka te joprojām ir runa par slaveno “Bojāra ārpolitiku” un tuvākie sadarbības partneri ir meklējami namā uz Marijas ielas stūra.

__________________

LSDSP vēlētāja profils

No gandrīz tūkstoša Rīgas balstiesīgajiem iedzīvotājiem gadumijā par LSDSP pašvaldību vēlēšanās bija gatavi balsot 12,6% “Latvijas Faktu” aptaujāto rīdzinieku. Spriežot pēc šīs aptaujas, visticamāk, ka 12.martā par LSDSP nobalsos:

  • vīrietis (54%),
  • vecumā no 35-44 gadiem vai arī 65 un vairāk gadus vecs rīdzinieks (23,8%),
  • latvietis (71,4%)
  • ar vidējo vai nepabeigtu augstāko izglītību (60,3%),
  • kura ģimenē ir tikai divi cilvēki (34,9%)
  • un kuram nav bērnu līdz 15 gadu vecumam (74,6%),
  • kurš dzīvo Latgales priekšpilsētā (50,8%)
  • un mēnesī nopelna no 61 līdz 80 latiem (30,8%),
  • kā arī uzskata sevi par piederīgu sabiedrības slānim zemāk par vidusšķiru (41,3%).
  • Tie rīdzinieki, kuri 12.marta pašvaldību vēlēšanās ir nolēmuši balsot par LSDSP, kā alternatīvu izvēli visbiežāk ir nosaukuši savienību “Latvijas Ceļš”, Tautas Saskaņas partiju un partiju “Jaunais centrs”. Savukārt LSDSP kā alternatīvu izvēli visbiežāk ir nosaukuši Tautas Saskaņas partijas vēlētāji.


    TB/LNNK: Gaidot brīnumu pie Daugavas


    Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

    Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!