Foto: G. Dieziņš
Nepatiesi būtu apgalvot, ka Sociālā fronte gatavojas visu tikai sadalīt par labu grūtdieņiem. Savā programmā frontinieki sola „atbalstīt un veicināt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību”.
Noslēdzot lielāko Latvijas partiju priekšvēlēšanu programmu apskatu ciklu, jāatzīst, ka šogad šis žanrs piedāvāja visai maz lasītāja sirdi un prātu ielīksmojoša. Sociāldemokrātu depresīvi kaujinieciskās televīzijas reklāmas ļāva cerēt, ka viņu programma patīkami atšķirsies no „labējo, sociāli bezatbildīgo partiju” daiļrades. Taču nācās vilties arī sociķos. Pirmkārt, Sociālās frontes kaujinieki nav papūlējušies uz 9.Saeimas vēlēšanām sagatavot izvērsto programmu. Zīmīgi, ka tā šoreiz ir vispārēja tendence – vienas partijas nav sevi apgrūtinājušas ar bezjēdzīgu opusu sacerēšanu, labākajā gadījumā iesniedzot kādu apputējušu partijas arhīvos uzietu vēsturisku dokumentu, bet citas labprāt parakstās zem savu politisko sabiedroto manifestiem.
Arī sociāldemokrātiem kā Latvijas vecākajai partijai netrūkst vēsturiski nozīmīgas lasāmvielas. Sociķi var palepoties, ka viņu rīcībā ir, šķiet, visapjomīgākais apcerējums, kas, spriežot pēc tajā minētajiem statistikas datiem un politiskajām aktualitātēm, tapis kaut kad ap 2000.gadu. Lai gan šis universālais dokuments, vismaz ar savām pretenzijām uz zinātniskumu un empīrisko faktu pārbagātību, lielā mērā atgādina PSKP programmu, tajā pacietīgs lasītājs var atrast šo to interesantu. Piemēram, visai plašajā sadaļā, kurā izklāstīta Latvijas sociāldemokrātijas vēsture, mēs uzzinām, ka Bruno Kalniņš patriotisku apsvērumu dēļ savulaik kļuvis par tā sauktās Tautas armijas poļitruku, tādējādi izglābdams Latvijas bruņotos spēkus no okupantu iecerētās iznīcināšanas un nosūtīšanas uz Turkestānu. Tajā pašā laikā sociķi noklusē, ka Ulmaņa diktatūras laikā viņu izveidotā Latvijas sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija aktīvi sadarbojās ar komunistiem, kaunīgi aprobežojoties ar norādi, ka šī „nelielā biedru grupa [..] bija politiski kreisāka un savā rīcībā radikālāka”. Taču acīmredzot sociķu sirdsapziņa nav īsti tīra, jo savā zinātniskajā programmā (ZP) viņi līdz ar „augstprātīgo politisko un jaunbagātnieku eliti” lamā arī komunistus un marksistus, uzsverot LSDSP kautskiānisko mantojumu. No ZP mēs arī uzzinām, ka kaut kas jādara ar globalizāciju. Šajā sakarā LSDSP apņemas ieviest vispārēju vienlīdzību ne tikai Latvijā, bet arī globāli, kopīgi ar saviem partneriem Sociālistiskajā internacionālē, apkarojot transnacionālās korporācijas un stāvot ne tikai nacionālā proletariāta, bet arī trešās pasaules grūtdieņu tiesību sardzē.
Protams, kā jebkurā plašā un visaptverošā dokumentā piekasīgi knauzeri arī ZP var atrast pretrunas. Piemēram, no vienas puses, apgalvojot, ka valstij jākontrolē viss un visi, no otras puses, LSDSP sola izdzenāt pārāk lielo ierēdņu armiju, kas „ir pārāk smags slogs valsts budžetam”. Ja daudzviet ZP norādīts, ka tirgus bez valsts iejaukšanās nespēj nodrošināt taisnīgu bagātību pārdali, tad citviet uzsvērtas briesmas, kādas rada protekcionisms. Lai gan LSDSP un citu zemju sociķi, kā jau norādīts, sevi pasludina par trešās pasaules iedzīvotāju interešu pārstāvjiem, tomēr vienlaikus viņi ir pret ekonomisko imigrāciju, kas varētu apdraudēt pirmās pasaules pilsoņu identitāti, kultūru un dzīves kvalitāti.
ZP paredz arī tiešās demokrātijas vairošanu, „stratēģiski svarīgus valsts dzīves jautājumus, nododot tautas nobalsošanai”. Tā, piemēram, viņi vēlētos Latvijas pilsoņiem pavaicāt, kāda politiskā sistēma ir labāka – ASV prezidentālas valsts modelis, Šveices „tīras” parlamentāras republikas modelis vai uzlabots Latvijas parlamentārās republikas modelis, kurā parādītos tiešās vēlēšanās ievēlēts prezidents ar paplašinātām pilnvarām. Šāda ierosme ir tikai apsveicama un sociāldemokrātu vēršanās pret jebkāda veida eliti atbalstāma. Sekojot viņu ieteikumam, turpmāk tautai galīgai izšķiršanai būtu nododami visi līdz šim šauru akadēmisku aprindu uzurpēti jautājumi. Piemēram, referendumā varētu izšķirt, vai lielā sprādziena teorija ir patiesa, vai tomēr atbalstāma kreacionisma doktrīna. Šāds problēmu risināšanas veids atņemtu iespēju šaurām elitārām grupām parazitēt uz proletariāta rēķina.
Taču liksim mierā ZP, jo šis dokuments nesatur konkrētos apsolījumus pirms 9.Saeimas vēlēšanām. Naivais vēlētājs varētu iedomāties, ka potenciālos sociķu veikumus varēs atrast vismaz tā sauktajā 4000 zīmju programmā. Tomēr šādas cerības var izrādīties maldīgas, jo šo dokumentu līdz ar LSDSP parakstījusi gan Darba partija, gan Kristīgo demokrātu savienība (KDS), gan partija „Latgales gaisma”, gan Latvijas Pensionāru federācija, gan arodbiedrību pārstāvji. Diemžēl netop skaidrs, vai visas uzskaitītās organizācijas uzņemas atbildību par visiem programmā iekļautajiem solījumiem un, ja nē, tad par kuru solījumu kura partija stāv un krīt. Tā, piemēram, programmā netieši norādīts uz iespējamo abortu aizliegumu, solot „cienīt cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz nāvei”. Pašsaprotami varētu pieņemt, ka tā ir KDS prasība, taču tas ir krasā pretrunā ar Eiropas sociālistisko partiju nostādnēm, kuras tik bieži pieminētas LSDSP ZP; arī publiskajās diskusijās ir izskanējusi sociāldemokrātu runasvīru norobežošanās no šīs nostādnes. Tāpēc visticamāk, arī visi pārējie solījumi ir katrā atsevišķā gadījumā tikai kādas vienas vārdā nenosauktas partijas ierosme, par kuru neuzņemsies atbildību neviens no paplašinātā saraksta, domājams, arī paši ierosinātāji.
Un kurš gan, piemēram, varētu uzņemties atbildību par solījumu paaugstināt minimālo algu līdz 300 latiem mēnesī, neapliekot to ar nodokļiem, uzsākt pāreju uz bezmaksas augstāko izglītību, ieviest brīvpusdienas skolā pirmo 9 klašu audzēkņiem, aizliegt azartspēļu biznesu, utt.
Tomēr nepatiesi būtu apgalvot, ka Sociālā fronte gatavojas visu tikai sadalīt par labu grūtdieņiem. Savā programmā frontinieki sola „atbalstīt un veicināt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību”. Acīmredzot galvenais uzņēmējdarbības veicināšanas mehānisms būs progresīvo nodokļu sistēmas ieviešana, „kad bagātais maksā vairāk, bet trūcīgais mazāk”. Tas noteikti veicinās uzpūsto lieluzņēmumu pārformēšanos par kaktu kantoriem, sērkociņu un peļu slazdu darbnīcām.
Kā liecina 4000 zīmju programma, sociķi vai kāds no viņu sabiedrotajiem nav atmetuši Satversmes reformu idejas, solot ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu un tiešas prezidenta vēlēšanas. Diemžēl nav īsti skaidrs, vai tas realizējams, apstiprinot Bojāra Satversmi, vai pastāv kāds alternatīvs likumprojekts, vai arī atbilstošus konstitucionālos grozījumus tikai vēl paredzēts sagatavot. Bet tas nav svarīgi, jo galvenais, lai Satversme kļūtu biezāka, bet dzīve Latvijā labāka. Lai vēl vairāk uzlabotu latviešu dzīves kvalitāti, pietrūkst tikai mazumiņš – Latvijas bruņoto spēku atsaukšana no Irākas.
Taču kā liecina LSDSP kampaņas sauklis „Šeit un tagad!”, Latvijas sociķi balstās ne tikai uz Sociālistiskās internacionāles teorētisko mantojumu, bet savā apbruņojumā ņēmuši arī kādu no budisma skolām. Un tad tādi nieki kā makroekonomika, reālpolitika un pieejamo resursu sniegtās iespējas nav svarīgi, jo viss taču ir maja.
Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas programma 9. Saeimas vēlēšanām
Nr 10. Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partijas kandidātu saraksts 9. Saeimas vēlēšanām