Foto: AFI, Inga Kundziņa
Ir „pieņemts” uzskatīt, ka latvieši var kritizēt jebko, jo šī ir viņu valsts, bet, ja nelatvietis to atļaujas, tad viņš nav lojāls ir naidīgi noskaņots. Tā ir propagandas sastāvdaļa, kas ir apzināti vērsta uz integrācijas kavēšanu.
Alekseju Loskutovu, bijušo KNAB priekšnieku un tagad — Sabiedrības Citai politikai biedru, intervē Dmitrijs Petrenko un Dita Arāja, politika.lv
Mēs esam aizsākuši rakstu sēriju, kurā mēģinām izgaismot neredzamo — Latvijas mazākumtautības, to pilsoniskās orientācijas un valstiskās vīzijas. Jūs esat, šķiet, viens no nedaudzajiem nelatviešiem, kas aktīvi uzsācis politisko darbību „latviešu” partijā — Sabiedrībā Citai politikai (SCP). Kā jūs pats sevi identificējat pēc tautības?
Man ir lielas identifikācijas problēmas. Dzimtā valoda man ir krievu, bet otrajā un trešajā laulībā mājās runāju tikai latviski. Meita no pirmās laulības ir pabeigusi latviešu skolu un ar viņu sarunājamies laikam latviski. Un mazie bērni man diemžēl krieviski nerunā.
Bet tad jūs savu tautību nenodefinējat?
Fifty-fifty. Tuvāk latviešu laikam, bet te trūkst, kā teicu, pašu pamatu. Es TV pārsvarā skatos ziņas un pamatā — latviešu valodā, lasu tikai latviešu portālus. Samērā daudz man ir grāmatu krievu valodā, bet, kad pērkam grāmatas ģimenes lietošanai, tad — tikai latviešu valodā.
Varbūt jūs jūtaties asimilēts?
Drīzāk ir jārunā par asimilāciju. Es praktiski līdz 1991. gadam latviski nerunāju. Kad beidzu studijas Maskavā, apzināti gāju uz latviešu valodas apgūšanu, jo zināju, ka gribu atgriezties Rīgā un pasniegt Policijas akadēmijā. Un pēdējā gadā Maskavā jau lasīju Padomju Jaunatni. Deviņdesmito gadu sākumā mana valoda bija šausmīgi slikta. Policijas akadēmijas studenti par mani ironizēja. Es staigāju apkārt ar vārdnīcu, ja vajadzēja — sameklēju pareizo vārdu. Kad stāstīju anekdotes, izrunas dēļ cilvēki nevarēja saprast joka būtību.
Tad jums ceļš atgriezties Latvijā un pasniegt Policijas akadēmijā bija ļoti apzināts?
Absolūti. Es vēl pirms Maskavas sajutu tādu diezgan spilgtu trūkuma apziņu. Universitātē mācījos krievu plūsmā, mums celtnieku vienībām bija salidojums, un tur latviešu studenti dziedāja dziesmas. Un es sapratu, ka man tā trūkst — bija tik forši, tik skaistas dziesmas, bet ne es tās zināju, ne biju spējīgs saprast. Man bija pilnīgi apzināts ceļš uz latviešu valodu bez jebkādiem iekšējiem aizspriedumiem.
Bet jūs tagad aizvainotu, ja kāds jūs nosauktu par krievu?
Kad mani sauc par krievu, es saku — es esmu latvietis. Pasē man ir ierakstīts, ka esmu latvietis.
Jūs neuztrauc, ka bērni nezina jūsu dzimto valodu?
Es zinu, ka viņi man to pārmetīs. Laiku pa laikam mēģinu runāt arī krieviski, bet… Ļoti sarežģīts jautājums — varbūt jau no sākta gala ar bērniem vajadzēja runāt tikai krieviski. Ir te negatīvs moments, ka visi mani [latviešu] valodas trūkumi vairāk vai mazāk tiek bērniem.
VISU TAUTĪBU LATVIEŠI
Kā jūs domājat, kāpēc Latvijā tomēr ļoti daudzi krievi nevar vēl teikt fifty-fifty?
Mani klasesbiedri ir ļoti labs piemērs — nav lielas nepieciešamības [runāt latviski], tāpēc viņu valodas zināšanas tik sliktas, ka viņi latviešu valodu neizmanto. Ir tie, kas diezgan labi var izteikties, bet komfortablāk tomēr viņiem ar latviešiem ir sarunāties krieviski. Un ir tie, kas puslīdz apzināti saka — šī nav mana valsts, kāpēc man jārunā latviski?!
Un kāda ir jūsu attieksme pret visām trim šīm grupām?
Tie, kas saka, ka šī nav mana valsts — manuprāt, tā nav labākā pozīcija. Ja tu jūties tik svešs, ka neuzskati par nepieciešamību zināt valodu, tad varbūt jāmeklē vieta, kur tu jūties komfortablāk. Man bieži pārmet, ka es slikti runāju, neko nevar saprast, tad man ir ļoti spilgts mierinājums — kad Saeimas komisijas sēdē Visvaldis Lācis var publiski paskaidrot manu latviešu valodu, man vairāk neko nevajag.
Ļoti bieži dzirdam pārmetumus — kā var Latvijā nodzīvot visu mūžu un nezināt latviešu valodu. Bet ir daudz tādu piemēru. Jūs saprotat šos cilvēkus?
Es domāju, ka tā lielā mērā ir valsts integrācijas politikas izgāšanās, jo vairums cilvēku no tiem ir visnotaļ Latvijai lojāli, bet nekad neviens nav licis saprast, ka viņi šeit ir savējie un noderīgi [šai valstij]. Līdz ar to viņi kā dzīvoja, tā turpina dzīvot savā informatīvajā telpā, kas gadu gaitā ir nevis sašaurinājusies, bet paplašinājusies. Ja deviņdesmito gadu sākumā mums bija divi Padomju Savienības un divi vietējie televīzijas kanāli, tad tagad mums ir četri latviski „runājoši” kanāli, toties krieviski raidošie — desmitiem. Varbūt te arī zināmu lomu spēlē cilvēka daba — priekš kam sevi lauzt, ja diezgan labi var iztikt arī bez valodas.
Bet vai tie, kas psiholoģiski nevar iemācīties latviešu valodu, arī ir Latvijas nācijas sastāvdaļa?
Es domāju, ka viņi pieder pie politiskās nācijas, un tā ir valsts vaina, ka tā nebija spējīga viņus atzīt par savējiem un veicināt viņu pilnvērtīgu iesaistīšanos gan politiskajā, gan jebkādā citā sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Kultūras pasākumi, kur nelatviešu kolektīvi tiek pasniegt gandrīz vai kā eksotikas elements, arī neveicina ciešu saikni.
Arī jūsu Vienotības biedri izteikušies, ka nācijas definīcijā obligāti iekļaujas latviešu valodas zināšanas. Vai jūs tam piekrītat? Sarmīte Ēlerte saka, ka latviešu nācijā ietilpst visu tautību latvieši, kas ir Latvijas pilsoņi, ir integrēti sabiedrībā, jūtas piederīgi šai kultūras telpai un kuru integrācijas pamats ir latviešu valoda.
Ja viss būtu gājis sakarīgāku ceļu, tad mēs jau šodien varētu konstatēt, ka mums ir politiskā nācija ar vienotu valodu. Šobrīd tas vairāk ir mērķis — cilvēki, kas lojāli un kuru valodas zināšanas būtu tik labas, lai viņi brīvi justos gan savu tautiešu, gan latviešu vidē.
Bet kas ir lojalitāte?
Tas ir tad, kad sporta sacensībās cilvēks vispirms jūt līdzi Latvijas komandai un tikai tad, kad Latvija nespēlē, domā, kam just līdzi.
Bet ja cilvēks kritizē valsti, ja saka, ka grib šeit dzīvot citādāk?
Paskatieties — Šķēle arī kritizē valdību, bet vai kāds pateiks, ka viņš nav lojāls valstij?
Ja es uzrakstu kādu kritiku par valsts politiku, tad man komentāros bieži pārmet — tu esi krievs, ko tu uzbrūc, brauc uz Krieviju!
Tas man atgādina deviņdesmito gadu sākumu, kad vienā izdevumā izlasīju šo frāzi — ka latvietis var būt da jebkāds — komunists un antikomunists, bet viņš tikai nedrīkst būt pret latviešiem. Ir „pieņemts” uzskatīt, ka latvieši var kritizēt jebko, jo šī ir viņu valsts, bet, ja nelatvietis to atļaujas, tad viņš nav lojāls ir naidīgi noskaņots. Principā tā ir propagandas sastāvdaļa, kas ir apzināti vērsta uz integrācijas kavēšanu. Savas valsts kritika nebūt nenozīmē lojalitātes trūkumu, tieši otrādi — varbūt šie cilvēki dara visu, lai valsts kļūtu labāka.
VARAT BRAUKT ATPAKAĻ UZ KRIEVIJU!
Vai mūsu valstī ir integrācijas politika?
Mums pat integrācijas ministrija bija! Viņi vairāk domāja par romu iesaistīšanu Latvijas sabiedrībā, kaut, man liekas, tur ir mazāk problēmu, jo lielākā daļa romu runā latviski. Bet tas, ka tik daudzi cilvēki stāv nostāk no tā, kas valstī notiek, tā ir integrācijas politikas neesamība.
Jums pašam nekad nav bijis aizvainojuma sajūtas pret šo valsti?
Es mēģinu iztēloties pamatojumu aizvainojumam, bet īsti nesanāk.
Jums pilsonība pienācās automātiski vai bija jāiegūst?
O! Atgādināji! Man bija aizvainojums! Man tiešām bija aizvainojums, kad pašā, pašā sākumā bija pilsonības atjaunošana un nepilsoņu reģistrācija. Es gāju reģistrēties un man, klaji ņirgājoties, atteica reģistrāciju nepilsoņos. Tā kā man tēvs bija centrālkomitejā, tad man pilnīgi atklāti tika pateikts — tev šeit nav ko darīt! Kad teicu, ka tas tiesiski nav atbilstoši, tad man teica — jūs bijāt izrakstījies no Latvijas! Man bija trīs gadus ilgas studijas Maskavā, un es kā likumpaklausīgs pilsonis biju izrakstījies. Man teica — jūs varat braukt atpakaļ uz Krieviju! Es pie pilsonības tiku nedaudz vēlāk, kad māte „pēc sava tēva” dabūja pilsonību, un es jau gāju pa mātes pēdām.
Un kā jūs aizvainojumu pārvarējāt?
Es nekad neesmu attiecinājis viena cilvēka rīcību uz visiem. Man liekas, latviešiem pieņemt krievus un krieviem pieņem latviešus traucē tas, ka viņi savu attieksmi pret dažiem cilvēkiem uzreiz attiecina uz visu kopienu.
Bet vai jūs saprotat tos cilvēkus, kuriem 90. gadu sākumā nepiešķīra pilsonību?
Jā, tas tāds paliekošs rūgtums, īpaši tiem, kas atklātu sirdi bija pieņēmuši ceļu uz neatkarības atjaunošanu. Viens no Tautas frontes pirmajiem lozungiem bija „Latvija — mūsu kopējās mājas”. Tiklīdz neatkarība bija atgūta, tika pateikts — nav ko sacerēties, Latvija nav mūsu kopējās mājas! Tādu cilvēku rūgtumu es ļoti labi saprotu.
Bet jūs atceraties savas emocijas, kad šeit viss mainījās un Latvija atguva neatkarību?
Es mācījos Maskavā, diezgan bieži, protams, biju Rīgā — braucu pie ģimenes. Es identificēju sevi ar Latviju, pat uz kofera, atceros, man bija Latvijas karodziņš. Es zināju, ka tas, kas notiek, ir objektīvi, ka Latvija būs neatkarīga. Ar Maskavas kursabiedriem bija sarunas — viņi gandrīz ar skaudību skatījās, ka es dzīvoju pats savā valstī. Es nebiju piedalījies visā, kas notika, bet man nebija pretestības pret to, jo es uzskatīju, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Es atbraucu 1991. gada novembrī.
Tad viss jau bija garām — barikādes, augusta pučs. Jūs puču izbaudījāt Maskavā?
Puča laikā es biju Rīgā, un tad bija absolūta nerealitātes sajūta. Man, protams, bija personisks motīvs — kas būs ar tēvu? Viņš tolaik strādāja centrālkomitejā par nodaļas vadītāju. Bet arī labi atceros viņa paša sarūgtinājumu, jo viņam, cilvēkam, kas bija savu ideju piekritējs, likās, ka cilvēkiem vajadzētu aizstāvēt savu centrālkomiteju.
OKUPĀCIJA UN ĒNA PĀR 9.MAIJU
Bet, ja mēs runājam par vēsturi, vai tas ir svarīgi, lai nelatvieši atzīst okupāciju?
Man liekas, tas ir jautājums, kuru ļoti patīk uzdot kā provokāciju, uzskatot, ka tas ir visu, visu cilvēku saistības attiecībā ar valsti mēraukla. Es uzskatu, ka tā noteikti nav visa mēraukla. Ja cilvēks ir valstij lojāls, ja godīgi strādā, maksā nodokļus, ja kā uzņēmējs veido jaunas darba vietas, cik liela nozīme ir tam, vai viņš atzīst vai neatzīst okupācijas faktu?
Bet, kad jūs sākāt strādāt KNAB, jums tieši to pašu jautājumu uzdeva un tad prese rakstīja, ka Loskutovs izvairās atbildēt uz jautājumu par okupāciju.
Man kā juristam grūtāk atbildēt. Politiski ir pieņemts uzskatīt, ka tas, kas noticis, ir okupācija. Juristam ļoti grūti dot kategorisku atbildi. Es Okupācijas muzejā esmu pavadījis vairākas stundas, un skaidri var redzēt, ka 1940. gadā vēlēšanas bija prettiesiskas, ar varu uzspiestas un ar varu panākta Latvijas pievienošanās Padomju Savienībai. Bet, vai tā ir okupācija vārda juridiskajā nozīmē, es neņemšos spriest. Politiski — jā, mēs varam runāt par okupāciju.
Kā jūs domājat, kāpēc 9.maijā ir tik daudz cilvēku pie Uzvaras pieminekļa un kādas emocijas jums pašam šis notikums izraisa?
Es uzskatu, ka 9.maijā, ja īpaši runā par pagājušo gadu, ir atklāta lielas Latvijas iedzīvotāju daļas demonstrācija, ka viņi nav apmierināti ar sabiedrības integrācijas politiku. Viņus absolūti tur nost no visa — no dzīves. Ja cilvēki jūtas tik lielā mērā nepiederīgi valstij, tad viņi meklē veidu, kā to demonstrēt. Jo, paskatiet, vairākus gadus pie Uzvaras pieminekļa pulcējās veterāni ar saviem tuviniekiem, bet pagājušajā gadā es nezinu, cik reizes vairāk cilvēku bija atnākuši, un šogad droši vien būs vēl vairāk.
Bet jūs pats esat tur gājis?
Nē, es neesmu tur bijis. Īpaši pagājušais gads man lika domāt, ka tur ir politiskas manipulācijas. Viena lieta, ka veterāni tur pulcējas, lai satiktos un noliktu ziedus pie pieminekļa. Bet pagājušajā gadā varēja spilgti redzēt, ka tā ir priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa.
Bet jums kaut ko nozīmē 9.maijs?
Man 9.maijs ir diena, kad noslēdzās karš. Man vairāku gadu gaitā 9.maija nozīme ir mazliet mainījusies, salīdzinot ar to, kā es biju audzināts. Tagad es skatos nedaudz vairāk ar tādu sēru pieskaņu, jo vairāk domāju par to, cik šausmīgi daudz cilvēku cieta tiešā vai netiešā veidā kara rezultātā. Veterāni pie pieminekļa iet, lai pagodinātu karavīrus. Un viņi patiesībā, domāju, neaizdomājas, kā tas viss sākās, kā cilvēce nonāca pie Otrā Pasaules kara. Viņi domā par tām konkrētajām kaujām, kur viņi plecu pie pleca cīnījās. Bet patiesībā baisā politiskā sastāvdaļa, starpvalstu un diktatoru attiecības — tā ir baisa ēna pāri visiem šiem svētkiem.
Kad jūs stājāties KNAB priekšnieka amatā, vai jūs sajutāt, ka šī sabiedrība, latvieši, neuzticas jums kā cilvēkam, kuram dzimtā ir krievu valoda?
Es par to īpaši netiku domājis, jo kopš 1991.gada pasniedzu Policijas akadēmijā tikai latviski latviešu vidū. Es skatījos no spoguļa savas puses. Man nav lielas nozīmes, kāda cilvēkam ir tautība, un es uzskatīju, ka arī citiem nebūtu par to īsti jādomā. Protams, toreiz [interneta] komentāros rakstīja — nu vai tik tiešām nevar atrast sakarīgu latviešu puiku?!
Bet jūs esat varbūt vienīgais Latvijas krievs, kura dēļ latvieši ir izgājuši ielu protestos.
Tas gan. Un atbalsts bija ārkārtīgi nozīmīgs. Biju patiesi aizkustināts, kaut arī zinu, ka runa nebija tik daudz par mani kā par to bezkaunīgo politiku, kas bija.
ĀĶIS KRIEVIEM LATGALĒ
Mēs ļoti bieži runājam, ka Latvijā ir etniskais balsojums. Kā jūs domājat, vai nelatvieši balsos par Vienotību?
Diemžēl daži mūsu Vienotības pārstāvji, mūsu partneri, mēģina aktīvi ieņemt latviski nacionālo nišu. Mūsu partija Sabiedrība citai politikai un Ēlertes kundze aizstāv ideju par visu tautību latviešiem, ko latvieši brīžam aktīvi nosoda. Man šausmīgi gribētos, lai cilvēki mēģinātu domāt par kopīgām idejām un kopīgām vērtībām, jo, lai kā tur nebūtu, Saskaņas centra panākumi lielā mērā tiek skaidroti ar to, ka tā praktiski ir vienīgā partija, kas pārstāv nelatviešu intereses, jo PCTVL jau ir noieta stadija. Tāpēc nelatviešu auditorija nav tā sadrumstalota atšķirībā no latviešu elektorāta, kuru tiecas pārstāvēt daudzas partijas. Un otra panākumu atslēga ir protesta balsojums — latvieši balso par Saskaņas centru un tādā veidā protestē pret to, ko dara varas partijas.
Kāpēc jūs izvēlējāties Sabiedrību Citai politikai?
Pirmais kritērijs bija formāls — es zināju — ja iešu [kādā „vecajā”] partijā, man tur piedāvās amatu. Bet likums man neļautu ieņemt kādu amatu, jo es kā KNAB vadītājs biju kontrolējis partiju finanses un priekšvēlēšanu aktivitātes. Tāpēc izvēle bija starp divām jaunajām partijām — Pilsonisko savienību un SCP. Es runāju gan ar vienas, gan ar otras partijas pārstāvjiem, un man simpātiskāka izrādījās SCP.
Bet vai jūs vispār diezgan nacionāli noskaņotajā Pilsoniskajā savienībā justos labi?
Nu varbūt tas arī ir viens no momentiem, kāpēc es devu priekšroku liberālākajai un šajā ziņā atvērtākajai SCP.
Bet jūs tagad visi esat satikušies Vienotībā.
Vienotība, protams, ir ļoti īpatnējs fenomens. Šī konsolidācija, manuprāt, ir objektīva procesa sastāvdaļa — cik var drumstalot! Pirms diviem trim gadiem Latvijā bija 74 partijas. Absurds! Mēs redzam, ka Saeimas vēlēšanās tas ne īpaši labi atsaucas, un tagad par tuvināšanos runā arī Tautas partija un LPP/LC, tātad tas ir objektīvi.
Kad Vienotība veidojās, vismaz neoficiāli tas tika formulēts tā — tagad mēs pret krieviem un oligarhiem. Vai jūs to tā izjūtat?
Es teiktu, ka drīzāk Vienotība nav pret oligarhiem, bet par alternatīvām. Kas attiecas uz mēģinājumu izteikti konfrontēt ar Saskaņas centru, es domāju, ka arī šeit Vienotībai ir ļoti laba iespēja būt par partiju apvienību, kas piesaistītu gan latviešu, gan nelatviešu vēlētājus, jo Saskaņas centrs aktīvi strādā, lai pievilktu visus nelatviešus plus latviešu protesta balsis.
Bet vai Vienotība būs spējīga piesaistīt nelatviešus?
Tas lielā mērā būs atkarīgs no mūsu partneriem. Ja tas pats Kristovskis vēlēsies cīnīties ar TB/LNNK vai Visu Latvijai par to, kurš ir nacionālāks, tad ar viena cilvēka aktivitātēm pietiks, lai [no Vienotības] atgrūstu visus Latvijai lojālos nelatviešus.
Bet cik jūs pats komfortabli jūtaties apvienībā, kur, piemēram, pirms pašvaldību vēlēšanām Kristovskis aģitēja Rīgu latviešiem?
Šajā ziņā zināms diskomforts ir. No otras puses es esmu reālists un uzskatu — tas jau ir labi, ka partijas bija spējīgas atrast kopīgas pozīcijas vairākos jautājumos. Jo galvenais — vienoties par svarīgāko, un jautājumus, kuros nav vienotas izpratnes, atlikt malā un par tiem labāk diskutēt akadēmiski.
Sakiet, jums Vienotībā ir uzdevums būt par tādu kā āķi krieviem?
Var nojaust, ka tāda attieksme ir.
Jūs vēlēšanās „tiekat sūtīts” uz Latgali. Nav tāds kā aizvainojums, ka krievu aizsūta pie krieviem un tad, davai, balsojiet! Un cīnies nu, Loskutov, ar Ušakovu un visiem pārējiem Latgalē!
Bet tā drīzāk ir politiska loģika, nevis izmantošana. Uz pārrunām ar lieliem uzņēmējiem nesūtīs vidusskolas direktoru. Un šeit tāda pati loģika.
Bet cik jūs jūtaties spēcīgs cīnīties par balsīm Latgalē?
Es uzskatu, mums, SCP, ir spēcīgas komandas Latgalē — Daugavpilī, Dagdā, Rēzeknē. Kopīgi strādājot, domāju, varēsim uzrunāt pietiekami daudz cilvēku. Es neuzskatu, ka būtu šausmīgi jākaro ar Saskaņas centru, vienkārši jāskaidro, kas esam mēs un kas ir Saskaņas centrs, un beigu beigās jābūt reālistiem, jo Saskaņas centra pozīcijas būs gana spēcīgas. Ja tagad sāksim plēsties, tad būs jādomā, kā veidot attiecības no jauna. Te jārunā nevis par cīņu, bet ideju konkurenci, domājot, ka, ļoti iespējams, būs kopīgi jāstrādā jaunajā Saeimā.
NACIONĀLAIS JAUTĀJUMS ATLIKTS MALĀ
Kā jūs skatāties uz to, ka nepilsoņiem nav vēlēšanu tiesību?
Domāju, šim procesam jānotiek soli pa solim. Pie tā pakāpeniski būs jāiet, vispirms ļaujot balsot pašvaldību vēlēšanās. Bet to traucēs iedzīvotāju struktūra, ņemot vērā, ka Rīga un Daugavpils ir vairāk nelatviešu pilsētas. Tas traucēs pieņemt politisku lēmumu. Politiķi ļoti no tā baidās, ka nelatvieši nobalsos „nepareizi”.
Bet tomēr — cik jūs komfortabli jūtaties Vienotībā?
Visumā — komfortabli, bet nedaudz mulsina partneru vēlme pavilkt to deķīti uz nacionālisma pusi. Man liekas, ka tā ir tuvredzība. Ja runājam tīri par skaitļiem, ar to var piesaistīt kaut kādu daļu, bet atgrūst — krietni lielāku daļu, jo latvieši nav vienoti nacionālās stīgas strinkšķināšanā.
Mulsina, ka jūs ar savu apvienības biedri no Jaunupu internetā publiski apmaināties ar diezgan asām domām.
Tas, ka Vienotībā pastāv diskusija, ir ļoti labi, tāpēc ka mums ir pārāk daudz partiju, kur diskusijas nav nekādas — kā saimnieks saka, tā ir.
Publiski Vienotība trausla izskatās, un, ja vēl ir tādi publiski kašķīši, tad tas liecina, ka Vienotība nav stipra arī diskusijās.
Bet ja viedokļu vienveidība būtu sasniegusi noteiktu līmeni, tad būtu jādomā par partiju apvienošanos. Tieši tāpēc pastāv trīs partijas, kurām programmatiski uzstādījumi lielā mērā atšķiras.
Bet jūs iekšēji nacionālo jautājumu Vienotībā esat izdiskutējuši? Vai iespējams vispār par šo jautājumu diskutēt ar jūsu partneriem, piemēram, Kristovski, Jaunupu?
Katrā partijā noteikti šie jautājumi tiek diskutēti, bet Vienotībā šis jautājums ir atlikts malā. Noteikti vienkārši nebūs — te var būt runa gan par programmatiskajām atšķirībām, gan varbūt par dažu cilvēku personiskajām ambīcijām.
Vai Vienotība vērsīsies arī pie nelatviešu auditorijas?
Nezinu, ko [priekšvēlēšanu kampaņas] vadītāji ir iecerējuši, bet es uzskatu, ka tam ir jānotiek, ja apvienība tiešām ir ieinteresēta uzrunāt visu Latvijas auditoriju.
Pretējā gadījumā zūd jēga jūs „sūtīt” uz Latgali. Bet jums taču par nacionālajiem jautājumiem būs jārunā, rakstot priekšvēlēšanu programmu.
Šeit būs politiska diskusija, cik melnbalti to atspoguļot programmā, lai šī sadaļa nebūtu asa un radikāla, bet lai būtu pēc iespējas līdzsvarotāka pieeja. Es uzskatu, ka par nacionālajiem jautājumiem jābūt minētam, ka latviešu valoda ir kā integrācijas pamatelementa nepieciešamība, un varbūt viss. Jo plašāk partijas gribēs paust savu viedokli, jo lielāks risks ar šo programmu iebraukt auzās.
Un kādas emocijas jums izraisa Jaunais Vilnis?
Neesmu bijis. Tie ir Krievijas skatītāju svētki, kas organizēti citas valsts teritorijā.
Mums te viens intervējamais teica, ka Jūrmalā neiet uz Jomas ielu, jo negrib justies kā Krievijā. Jūs braucat uz Jomas ielu? Un kā jūs tur jūtaties — kā Latvijā vai kā Krievijā?
Vasarā kādas reizes trīs sanāk pastaigāt pa Jomas ielu, bet es neeju sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Jūtos tur kā Latvijā — kaut arī Jomas iela ir mainījusies, tomēr tā ir Jūrmalas iela. Galu galā — vēl viss nav zaudēts.
Iedegties par cilvēkiem, ne cepināties par pakalniem