Foto: A. Jansons © AFI
Manuprāt, lojalitāte ir dispozīcija – īpašība, kas nav pastāvīgi novērojama, līdzīgi kā cukurgraudā nav redzama tā “šķīstamība”. Turklāt lojalitāte nenozīmē, ka konkrētu cilvēku rīcība nav kritizējama. Pat angļu lojalitātei pret monarhu ir robežas, galu galā vienam karalim viņi nocirta galvu.
“Blakus visiem šiem pietiekami rupjajiem polittehnoloģijas paņēmieniem un diezgan primitīviem un rupjiem mērķiem ir arī samanāma dziļāka debate ar būtiski svarīgiem jautājumiem, un tas tiešām ir par to, par negatīvismu un pozitīvismu, par lojalitāti valstij.”
Lojalitāte kā dispozīcija
Lojalitātes jēdziens diezgan bieži tiek pieminēts politiskajās debatēs Latvijā. Pirmām kārtām tas tiek darīts diskusijās par nepilsoņu un “citās” valodās runājošo cilvēku lomu Latvijas vēsturē un tagadnē, bet nesen šīm, var teikt, klasiskajām diskusijām pievienojās arī pilsoņu lojalitātes tēma. To īpaši akcentēja mūsu valsts “pirmā persona” – Valsts prezidente, un šis raksts savā ziņā ir komentārs viņas intervijai Septiņās naglās.
Jumavas svešvārdu vārdnīca vārdu “lojāls” skaidro kā “tāds, kas respektē pastāvošo varu” un “uzticams vai uzticīgs”. Protams, lai saprastu šo definīciju, būtu jānoskaidro, ko nozīmē “respektēt” vai “uzticēties”, bet jebkurā gadījumā lojalitāte ir kaut kas pretējs vai vismaz atšķirīgs no auksta, egoistiska aprēķina. Es varu respektēt likumu tādējādi, ka vienkārši baidos no soda un tāpēc nezogu veikalā baltmaizi. Bet respektēt likumu var arī tādā ziņā, ka es nepārkāpju likumu pat tad, kad tas man būtu izdevīgi un es varētu izvairīties no soda – es to nedaru tāpēc, ka likumu uzskatu par nozīmīgu, vērtīgu pašu par sevi, vērtīgu kā principu, saskaņā ar kuru es pats gribu dzīvot un gribu, lai dzīvo citi. Lojāls un uzticams darbinieks ir tas, kurš neaiziet no darba, līdzko viņam kaut kur citur tiek piedāvāts labāks atalgojums. Viņš to nedara nevis vienkārši tāpēc, ka baidās eksperimentēt, bet tāpēc ka esošā darbavieta viņam šķiet vērtīga pati par sevi un viņam ir zināma emocionāla piesaiste tai. Lojalitātes jēdzienu ilustrē arī prezidentes piemērs par ģimeni, kur, teiksim, bērni savu māti nevērtē, liekot plusiņus un mīnusiņus, un māte nezaudē cieņu viņu acīs, pat ja mīnusiņu ir vairāk.
Savā ziņā prasība pēc pilsoņu lojalitātes valstij ir pašsaprotama. No vienas puses, vismaz liberālisma tradīcijā valsts tiek saprasta kā līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēki realizē savas intereses, no otras puses, ir situācijas, kad valsti var saglabāt vienīgi tad, ja tās pilsoņi ir lojāli un nav tikai egoisti, kas, izrēķinot “plusiņu” un “mīnusiņu” attiecību, pamet valsti likteņa varā. Karš ir viena no šādām situācijām[1]. No racionāla egoista pozīcijām grūti pamatot, kāpēc pilsonim būtu jāziedo dzīvība savas valsts labā.
Tomēr te ir viena problēma – kā man zināt, vai Latvijas pilsoņi un nepilsoņi ir lojāli valstij? Vai lojalitātes pazīme būtu tautas dziesmu dziedāšana, salutēšana karogam, asaras, klausoties himnu? Taču nē. Lai gan pilsonis, kurš atsakās dziedāt himnu, var izraisīt apkārtējo aizdomas, nav nekādas garantijas, ka viņš patiešām kritiskā situācijā rīkosies tā, kā mēs iedomājamies (teiksim, izpaudīs valsts noslēpumus igauņiem), un tas, kurš himnu dzied skaļāk par visiem, klusēs, pat ja tiks spīdzināts. Varbūt skaļā balss pieder svešzemju spiegam.
Manuprāt, problēma ir tāda, ka lojalitāte ir dispozīcija, proti, tā ir īpašība, kas nav pastāvīgi novērojama, un tās klātbūtni var konstatēt tikai pēc izpausmēm noteiktās situācijās. Izmantojot filosofa Gilberta Raila piemēru, var teikt – cukurs ir šķīstošs, bet tas nenozīmē, ka mēs kaut kādā veidā varam cukurgraudā novērot “šķīstamību” – kad mēs sakām, ka cukurs ir šķīstošs, mēs apgalvojumam, ka noteiktā situācijā cukurs “uzvedīsies” noteiktā veidā – ūdenī tas izšķīdīs. Ja man ir taisnība un lojalitāte ir dispozīcija, tad lojalitātes klātbūtni var novērot tikai noteiktās situācijās. Tas, savukārt, nozīmē, ka pārspriedumi par pilsoņu lojalitāti vai nelojalitāti lielākoties ir spekulācijas, kuras grūti pārbaudīt. Ar lojalitātes jēdzienu ir viegli manipulēt, ja runa ir par iespējamiem un kaut kad nākotnē notiekošiem lojalitātes pārbaudījumiem. Turklāt iestāstīt, ka tavs kaimiņš tevi kādu dienu varētu nodot, ir viegli, bet uzticības zudums pilsoņu starpā var būt tikpat bīstams kā lojalitātes pret valsti trūkums. Tāpēc, manuprāt, būtiski ir nevis noskaidrot, kurš ir vai nav lojāls, bet darīt visu iespējamo, lai lojalitātes zudumam nebūtu iemesla un galu galā – lai nerastos situācijas, kad pilsoņu lojalitāte patiešām ir jāpārbauda.
Pienākums būt lojālam
Tomēr, runājot par šobrīd aktualizēto lojalitātes jēdzienu, nevajadzētu piemirst, kādā kontekstā Valsts prezidente aicina pievērsties dziļākām, būtiskākām debatēm. Proti, runa ir par Ingrīdas Ūdres nominēšanu eirokomisāres amatam un peripetijām ap prezidentes dzīvesbiedra iesniegumu Jūrmalas domei. Kritikā pret I.Ūdres nominēšanu prezidente, šķiet, saskatījusi draudus demokrātiskajām institūcijām: “Es uzskatu, ka mans pienākums ir aizstāvēt valsts institūcijas, un, ja es uzskatu, ka kāda organizācija, vienalga, kāda – brīvprātīgo profesionālā organizācija vai nevalstiska organizācija, ja viņa nepamatoti uzbrūk valsts demokrātiskajām struktūrām pēc viņu būtības, tad tik daudz es jūtos spiesta viņas aizstāvēt.”[2] Jūrmalas zemesgabala sakarā Ministru prezidents Indulis Emsis Panorāmai apgalvoja: “Es ļoti augstu vērtēju Valsts prezidenti, un man viņa simbolizē Latvijas valsts būtību un neatkarību, un zināmā mērā šāds jautājums ir valsts zaimošana, un normālā civilizētā valstī normāliem cilvēkiem nekad nebūtu jādzird šāds jautājums”[3].
Šādā kontekstā izteikumi par mātes un bērnu attiecībām vai pienākumu ziedot dzīvību valsts labā skan gluži citādi. Proti, vai lojalitāte pret valsti paredz to, ka konkrētu cilvēku lēmumi un rīcība nav kritizējami, ar tiem ir vienkārši jāsamierinās?
Pirmkārt, lieki atgādināt, ka “normālās civilizētās valstis”, uz kurām politiķi mīl atsaukties, lielākoties nekur neeksistē, ja nu vienīgi viņu iedomu pasaulē. Tieši tāpēc tām piemīt apbrīnojamā spēja vienmēr apstiprināt to, ko politiķi grib klausītājiem iestāstīt. Šajā ziņā zīmīgs piemērs ir prezidentes pieminētā “Viņas Majestātes lojālā opozīcija” Lielbritānijā – patiesi, parlaments ir lojāls Kronim un nevis ASV prezidentam, tomēr tas nenozīmē, ka Viņas Majestātei vai demokrātiskajām institūcijām, kas pieļauj Viņas Majestātes esamību, tiktu piešķirta imunitāte tādā ziņā, ka viņu nedrīkstētu kritizēt. Arī angļu lojalitātei pret monarhu ir zināmas robežas, galu galā vienam karalim viņi nocirta galvu, un nebūs brīnums, ja kādam no nākamajiem pretendentiem kronis nemaz netiks piedāvāts. Katrā ziņā neviens pret karalieni neizturas kā pret māti, kurai viss būtu jāpiedod. Diez vai arī mūsu valstssievām būtu pamats uz kaut ko tādu cerēt.
Otrkārt, demokrātiskās institūcijas ir cilvēka radītas un nevis Dieva dotas. Tās ir konkrētu pārvaldes problēmu praktisks risinājums. Tam, ka pilsoņi neizlemj visus jautājumus kopsapulcē, bet ir spiesti paļauties uz politiķiem un birokrātiju, nav nekāda sakara ar svētumu vai dzimtenes mīlestību. Demokrātijas būtība, manuprāt, ir nevis konkrētās institūcijas, bet pilsoņu iespēja iespaidot lēmumu pieņemšanu. Un nav nekādu šaubu, ka, balsojot par kādu partiju vai deputātu, vēlētājs nav automātiski piekritis visam, ko parlamentāriešiem vai ministriem nākamajos četros gados ienāks prātā runāt vai darīt. Man grūti saprast, kādā ziņā kaut vai viena pilsoņa prasību deputātam atkāpties vai iebildumus pret kādu valdības vai parlamenta lēmumu varētu uzskatīt par draudu demokrātijai un nelojalitāti pret valsti.
Galu galā, patiešām jebkura valsts un jebkurš politiķis varētu vēlēties, lai pilsoņi būtu viņiem lojāli. Un valstij, kurai nav lojālu pilsoņu, patiešām ir grūti “veidot nākotni”, kā apgalvo V. Vīķe-Freiberga. Cita lieta – vai viņi “ir parādā valstij lojalitāti”. Atbilde būs atkarīga no atbildes uz jautājumu, kas ir valsts un kādas ir tās funkcijas. Var jau būt, ka valsts cilvēkam ir nesavtīgi devusi tik daudz, ka valsti var pielīdzināt mīlošai un gādīgai mātei. Valsts salīdzinājums ar vecākiem parādās jau Platona dialogā Kritons. Tomēr pat no šā pieņēmuma diez vai izriet, ka tādu pat pateicību mēs esam parādā konkrētajai prezidentei vai eirokomisārei. Man tuvāka ir izpratne par valsts amatiem kā par algotu darbu, funkciju, ko sabiedrība ar zināmiem noteikumiem uztic konkrētiem cilvēkiem, un šos cilvēkus mēs cienām atbilstoši padarītajam darbam, nevis tāpēc, ka viņi pēkšņi būtu kļuvuši svēti vai pielīdzināmi mātei.
______________
[1] Skat. A. Makintaira rakstu krājumā Mūsdienu politiskā filosofija, Zvaigzne ABC, 1998.
[2] Intervija LNT 17.08.2004. http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/index.php?id=3151268
[3] Intervija LTV Panorāmai 22.08.2004. http://www.ltv-panorama.lv/raksts/5166/