Raksts

Lisabonas stratēģija – burkāns vai pātaga Latvijai?


Datums:
03. februāris, 2004


Autori

Inga Ulnicāne


Foto: B. Koļesņikovs

Latvijā pārdomas par Lisabonas stratēģijas buksēšanu ES vajadzētu papildināt ar konkrētām diskusijām par to, kā panākt tās nebuksēšanu Latvijā, jo šī stratēģija var būt labs līdzeklis attīstības veicināšanai, ja neuztversim to tikai kā “Briseles” prasības.

Līdz ar pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) Latvija iesaistīsies ambiciozās ES sociāli ekonomisko reformu programmas – Lisabonas stratēģijas – īstenošanā. Nesen prezentētajā Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projektā pausts atbalsts šai stratēģijai[1], taču jauns Eiropas Komisijas ziņojums[2] liecina, ka pagaidām Latvijas sniegums Lisabonas mērķu kontekstā vairākās jomās ir diezgan vājš. Salīdzinot ar pārējām 24 esošajām un topošajām dalībvalstīm, Latvijā, piemēram, dzīves līmenis[3] un darba ražīgums ir viszemākais, finansējums pētniecībai un attīstībai – viens no zemākajiem, bet ilgstošā bezdarba līmenis – viens no augstākajiem. Lai deklarēto atbalstu Lisabonas stratēģijai pārvērstu reālos darbos, Latvijai būs jācenšas panākt būtiskus uzlabojumus ekonomikā un sociālajā sfērā.

Tiesa, arī esošajās ES dalībvalstīs Lisabonas stratēģijas īstenošana ne vienmēr notikusi, kā iecerēts. Tāpēc šajā rakstā par Lisabonas stratēģijas mērķiem, to īstenošanu līdz šim un nākotnē, kā arī par Lisabonas stratēģijas nozīmi Latvijai.

Ko paredz Lisabonas stratēģija?

2000.gada martā Lisabonā ES līderi deklarēja jaunu stratēģisko mērķi nākamajiem desmit gadiem: Eiropas Savienībai “jākļūst par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē”, kas nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, jaunas darbavietas un sociālās atstumtības mazināšanos. Šis pompozi formulētais mērķis ievada plašu reformu programmu, kura vēlāk (īpaši Stokholmas (2001), Barselonas (2002) un Briseles (2003) samitos) ir papildināta un konkretizēta[4]. Kaut arī reizēm Lisabonas stratēģija tiek vienkāršoti uzskatīta par ekonomiskās liberalizācijas programmu, patiesībā tā ietver daudzveidīgus reformu pasākumus ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā. Tā nosaka mērķus, kas līdz 2010.gadam ir jāsasniedz ekonomikas liberalizācijā, uzņēmējdarbībai un inovācijām labvēlīgas vides radīšanā, nodarbinātībā un sociālajā sfērā, kā arī ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības problēmu risināšanā. Ekonomikā stratēģija paredz palielināt interneta pieejamību, veicināt jauno tehnoloģiju izplatību, liberalizēt gāzes un elektrības tirgu, vienkāršot uzņēmējdarbības regulējumu, veicināt konkurenci un samazināt subsīdijas, utt. Starp sociālās un vides sfēras prioritātēm ir minētas, piemēram, tālākizglītības veicināšana, pensiju sistēmu modernizācija, nabadzības mazināšana, lietderīgāka dabas resursu izmantošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana. Vairākās jomās ES līderi vienojušies par konkrētiem rezultātiem, kuru sasniegšanu līdz 2010.gadam centīsies veicināt: finansējums pētniecībai un attīstībai – 3% no iekšzemes kopprodukta (divas trešdaļas no šī apjoma – privātā sektora finansējums); kopējais nodarbinātības līmenis – 70%, sieviešu nodarbinātības līmenis – vairāk nekā 60%; 20 līdz 24 gadus vecu jauniešu vidū uz pusi samazināts to personu īpatsvars, kurām nav vidējās izglītības; nodrošināta dienas aprūpe 90% bērnu posmā no 3 gadu vecuma līdz sākumskolai utt.

Tik plašas un daudzveidīgas reformu programmas izveidei ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, tā ir balstīta pārliecībā, ka kompleksa pieeja sociāli ekonomisko problēmu risināšanai dos labākus rezultātus nekā izolēti reformu pasākumi (piemēram, liberalizācija var dot lielāku efektu, ja valstī ir izveidota uzņēmējdarbībai labvēlīga vide, bet bērnudārzu pieejamība var veicināt nodarbinātību, kas savukārt var pozitīvi ietekmēt ieņēmumus sociālajā budžetā vai vismaz mazināt nabadzību). Otrkārt, šāds programmas veidols daļēji ir arī kompromisu rezultāts starp dažādu ES dalībvalstu prioritātēm. Kaut arī stratēģijā liela loma pievērsta liberalizācijas pasākumiem, tomēr tajā ir ņemtas vērā arī to dalībvalstu intereses, kas pastiprinātu uzmanību pievērš nodarbinātības veicināšanai vai ilgtspējīgas attīstības idejām. Tā piemēram, Zviedrijas prezidentūras laikā (2001) stratēģijā tika iekļauta vides aizsardzība un ilgtspējīga attīstība. Atzīstot šī konkrētā papildinājuma nepieciešamību, eksperti tomēr brīdina, ka stratēģijai nevajadzētu pārvērsties par Ziemsvētku eglīti, kurā katra interešu grupa var iekārt savu rotājumu[5].

Stratēģijas izpilde kavējas

Kaut arī kopumā Lisabonas stratēģijā paredzētās reformas notiek pārāk lēni, atsevišķās jomās ir vērojams progress, liecina jaunais Eiropas Komisijas ziņojums. Kopš 1999.gada ES ir radīti seši miljoni jaunu darbavietu; daļēji vai pilnībā tirgus ir liberalizēts telekomunikāciju, dzelzceļa kravu pārvadājumu, pasta pakalpojumu, elektrības un gāzes nozarēs; ir palielinājusies interneta pieejamība un pakāpeniski attīstās Eiropas pētniecības telpa; vairākas valstis ir uzsākušas pensiju sistēmu reformu; lielāka uzmanība tiek pievērsta vides saglabāšanai; Lisabonas mērķu īstenošanai ir pieņemtas aptuveni 100 ES regulas, direktīvas un programmas. Tomēr pat šajās jomās progress ne vienmēr atbilst plānotajam. Piemēram, kaut arī nodarbinātības līmenis ir palielinājies no 62.5% 1999.gadā līdz 64.3% 2002.gadā, Komisija atzīst, ka 2005.gadā nebūs iespējams sasniegt plānoto vidēja termiņa mērķi – 67%.

Kopumā ekonomiskais pieaugums ES pēdējos gados ir bijis zems – vidēji 1.25% gadā, bet 2003.gadā tikai 0.8%. Komisija atzīst, ka ES savā ekonomiskajā attīstībā pagaidām nevar panākt ASV, jo Eiropas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 72% no attiecīgā ASV rādītāja. ES ekonomisko izaugsmi joprojām kavē nopietni šķēršļi: nepietiekams nodarbinātības un darba ražīguma līmenis, pārāk lēna informācijas un komunikāciju tehnoloģiju ieviešana, zems investīciju līmenis (īpaši pētniecībā, inovācijās un izglītībā), iekšējā tirgus vājums u.c.

Lisabonas stratēģijas ieviešanai 2004.gadā Komisija ir izvirzījusi trīs prioritātes:

palielināt investīcijas (palielināt un efektīvāk izmantot valsts un privātās investīcijas izglītībai, inovācijām, uzņēmējdarbībai un infrastruktūrai);
stiprināt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju (pasākumi uzņēmējdarbības vides regulējuma uzlabošanai un rūpniecības attīstības veicināšanai);
veicināt darba mūža paildzināšanu (panākt augstāku nodarbinātības līmeni starp iedzīvotājiem vecumā no 55 līdz 64 gadiem. Šim mērķim paredzēts modernizēt tālākizglītības un veselības aprūpes sistēmas).

Šis Komisijas ziņojums tiks apspriests ES valstu līderu tikšanās laikā 25. un 26.martā, bet plašāka Lisabonas stratēģijas ieviešanas analīze un atjaunošana ir iecerēta nākamā gada pavasarī, kad būs pagājusi puse no stratēģijas mērķu sasniegšanai atvēlētā laika.

Progress – dalībvalstu rokās

Vairāki pasākumi ES ekonomiskās izaugsmes veicināšanai tiek veikti Eiropas līmenī, piemēram, Eiropas patenta ieviešana un profesionālo kvalifikāciju savstarpēja atzīšana. Tiek veidotas arī kopīgas ES programmas, paredzot ES projektus, piemēram, transporta, enerģijas un komunikāciju jomā. Tomēr lielā mērā Lisabonas mērķu īstenošana ir atkarīga no dalībvalstu vēlmes un spējas īstenot nepieciešamās reformas nacionālā līmenī. Komisija atzīst, ka problēmas ar Lisabonas mērķu sasniegšanu joprojām ir visās esošajās dalībvalstīs, tomēr to sekmes ir visai atšķirīgas. Līdz šim salīdzinoši vairāk ir sasniegts Dānijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Austrijā, Zviedrijā un Lielbritānijā, bet vājākos rezultātus uzrāda Dienvideiropas valstis – Grieķija, Spānija, Itālija un Portugāle. Savukārt Londonā bāzētais smadzeņu centrs Centre For European Reform (CER)[6] 2003.gadā par līderēm Lisabonas stratēģijas ieviešanā atzina Dāniju un Somiju, bet kā atpalicējas nosauca Vāciju un Itāliju[7].

Pēc pievienošanās ES šā gada 1.maijā Lisabonas stratēģiju sāks ieviest arī desmit jaunās dalībvalstis. Kaut arī ekonomiskās attīstības līmenis jaunajās dalībvalstīs ir ievērojami zemāks, tomēr Eiropas Komisijas vērtējums ir optimistisks, ņemot vērā šo valstu salīdzinoši augstākos ekonomiskās izaugsmes tempus un iespējas piesaistīt investīcijas. Kandidātvalstīm Lisabonas stratēģija būs papildinājums pēdējos desmit gados veiktajām strukturālajām reformām, un tās īstenošana var palīdzēt sasniegt ‘veco’ dalībvalstu attīstības līmeni. Tiek pat atzīts, ka dažu ‘jauno’ valstu sniegums atsevišķās reformu jomās ir labāks nekā ‘vecajām’. Šādus atsevišķus pozitīvus piemērus atklāj arī CER analīze par stratēģijas īstenošanu, kurā kopš 2002.gada ir iekļautas arī kandidātvalstis. 2003.gada CER pētījumā Igaunija nosaukta starp Eiropas līderiem informācijas sabiedrības, biznesa vides un konkurences politikas jomās, bet Slovēnija – informācijas sabiedrības, pētniecības un attīstības, kā arī tālākizglītības jomā. (Latvija CER izvērtējumos pieminēta tikai divas reizes – 2002.gadā[8] starp atpalicējiem biznesa regulējuma jomā (jo kavējās Komerclikuma spēkā stāšanās), bet 2003.gadā – starp līderiem vides aizsardzības jomā).

Līdzeklis Latvijas attīstības veicināšanai

Saskaņā ar jauno Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projektu “Latvija dod savu ieguldījumu Eiropas konkurētspējas celšanā, iekļaujoties ES Lisabonas stratēģijas īstenošanā”. Šāda apņemšanās ir īpaši svarīga Latvijai pašai, kura pēc pievienošanās būs ekonomiski vājākā ES dalībvalsts. Neskatoties uz straujo izaugsmi pēdējos gados, Latvijai joprojām esošo un topošo 25 dalībvalstu vidū ir zemākais nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju (skatīt tabulu par esošo un topošo dalībvalstu ekonomiskās attīstības rādītājiem).

Saskaņā ar Eiropas Komisijas ziņojumu Latvijas sniegums Lisabonas mērķu kontekstā ir visai neviendabīgs. Piemēram, salīdzinājumā ar pārējām 24 valstīm tas ir diezgan labs tādās jomās kā privātā biznesa investīciju līmenis (46.lpp.) un sieviešu vecumā no 55-64 gadiem nodarbinātība (37.lpp), bet Latvijai ir arī zemākais darbaspēka ražīgums – zem 40% no pašreizējās ES vidējā rādītāja (31.lpp) un viens no zemākajiem finansējumiem pētniecībai un attīstībai (39.lpp). Saskaņā ar Latvijas Ekonomikas ministrijas datiem valsts finansējums zinātnei, pētniecībai un attīstībai Latvijā 2001.gadā bija 0.22% no IKP, bet privātais 0.08% no IKP. ES vidējie rādītāji ir 0.66% no IKP publiskajam finansējumam un 1.19% no IKP – privātajam finansējumam[9]. Jāatgādina, ka Lisabonas stratēģijas mērķis 2010.gadam ir 3% no IKP pētniecībai un attīstībai, ko veido 1% no IKP no valsts finansējuma un 2% – no privātā. Eiropas Komisijas ziņojums arī liecina, ka starp kandidātvalstīm Latvijai ir viens no zemākajiem jaunatnes izglītības līmeņiem – mazāk nekā 80% jauniešu vecumā no 20 līdz 24 gadiem ir ieguvuši vidējo izglītību (41.lpp). Tāpat ziņojumā redzams, ka, lai arī Latvijā ilgstošā bezdarba līmenis no 1999. līdz 2002.gadam ir samazinājies, tas joprojām ir viens no augstākajiem (īpaši vīriešiem) 25 valstu vidū (55., 57.lpp).

Aktīva iesaistīšanās Lisabonas stratēģijas īstenošanā var kļūt par noderīgu līdzekli Latvijas sociāli ekonomiskās attīstības veicināšanā. Piedalīšanās stratēģijas īstenošanai paredzētajos ES infrastruktūras un pētniecības projektos pavērs papildus iespējas Latvijas problēmu risināšanai, sadarbojoties ar citām valstīm un piesaistot ES finansējumu. Savukārt stratēģijas ieviešanai nepieciešamo nacionālo pasākumu īstenošana var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi Latvijas ilgtspējīgai attīstībai un varbūt pat sekmēt tuvošanos Latvijas Ekonomikas ministrijas izvirzītajam ambiciozajam mērķim “nākamo 20-30 gadu laikā, vidēji gadā IKP pieaugot par 6-7%, sasniegt attīstīto valstu labklājības līmeni”[10] (līdzšinējā vēsturē šāda ‘ekonomikas brīnuma’ realizācija – augsta pieauguma tempa uzturēšana ilgtermiņā – ir izdevusies tikai nedaudzām valstīm, pirmām kārtām jau Āzijas ‘tīģervalstīm’ un Īrijai). Īstermiņā labs un reāls mērķis Latvijai varētu būt pārējo ‘jauno’ ES dalībvalstu labklājības līmeņa sasniegšana.

Latvijas attīstības labā būtu lietderīgi stratēģijā paredzētos pasākumus īstenot arī gadījumos, kad ‘Brisele’ to no Latvijas stingri neprasa. Lisabonas stratēģijas gadījumā ES institūcijām daudzos jautājumos nav lielu iespēju panākt, lai valstis īstenotu nepieciešamos pasākumus – ne vienmēr ir iespējamas sankcijas, jo Lisabonas stratēģija pamatā ir ES samitos panāktās vienošanās, no kurām tikai daļa ir iekļauta Eiropas Kopienas likumdošanā[11]. Līdz ar to daudzu izvirzīto mērķu sasniegšana lielā mērā ir atkarīga no nacionālo valdību ‘politiskās gribas’. Lai Latvija varētu īstenot savu ‘politisko gribu’ iekļauties stratēģijas īstenošanā, politikas veidotājiem būs jāpievēršas jomām, kurām līdz šim veltīta visai maza uzmanība, piemēram, nacionālajam pētniecības un attīstības finansējumam. Iespējams, kā papildus stimuls varētu kalpot tas, ka ES institūcijas un neatkarīgi eksperti regulāri izvērtē un salīdzina dalībvalstu paveikto stratēģijas īstenošanā.

Tomēr pamatā Lisabonas stratēģijas īstenošana Latvijā būs atkarīga no vietējo politikas veidotāju un uzņēmēju lēmumiem un rīcības. Sekmīgu īstenošanu var veicināt arī sabiedrības izpratne un atbalsts šiem mērķiem. Tāpēc Latvijā būtu lietderīgi pārdomas par to, ka “Savienībā jau vairākus gadus buksē t.s. Lisabonas stratēģijas īstenošana”[12], papildināt ar konkrētām diskusijām par to, kas darāms, lai Lisabonas stratēģijas īstenošana ‘nebuksētu’ Latvijā.

[1] Latvijas ārpolitikas pamatvirzienu projekts, 2004.gada janvāris

[2] Commission of the European Communities “Delivering Lisbon – Reforms for the Enlarged Union”, Report from the Commission to the Spring European Council, January 21, 2004

[3] Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc pirktspējas standarta.

[4] Tehniski Lisabonas stratēģija nav viens konkrēts dokuments, bet gan sastāv no ES samitu noslēguma dokumentos iekļautajām tēzēm.

[5] Bannerman, Edward (2001) “The Lisbon scorecard – the status of economic reform in Europe”, Working Paper, Centre for European Reform, p.19.

[6] Center for European Reform ik gadu veic savu izvērtējumu par Lisabonas stratēģijas īstenošanu dalībvalstīs, katrā reformu jomā nosakot ‘līderes’ un ‘atpalicējas’.

[7] Murray, Alasdair (2003) “The Lisbon Scorecard III: The status of economic reform in the enlarging EU”, Working Paper, Centre for European Reform.

[8] Bannerman, Edward (2002) “The Barcelona Scorecard: The status of economic reform in the enlarging EU”, Working Paper, Centre for European Reform, p.26.

[9] Ekonomikas ministrija (2003) “Ziņojums par Latvijas Tautsaimniecības Attīstību”, 2003.gada jūnijs, 124.lpp.

[10] Ekonomikas ministrija (2003), 146.lpp.

[11] Stratēģijas īstenošanā vairāk izmanto jauno ‘atvērto koordinācijas metodi’ (open method of coordination), kas balstās uz dalībvalstu sadarbību, kopīgi izvēloties sasniedzamos mērķus, regulāri izvērtējot padarīto un atzīmējot sekmīgākās un nesekmīgākās valstis (target setting, benchmarking, peer pressure). Atvērtā koordinācijas metode ir alternatīva tradicionālajai politikas veidošanai, izmantojot likumdošanu. Atšķirībā no likumdošanas piespiedu mehānismiem, jaunā metode balstās uz dalībvalstu savstarpēju koordināciju un uzraudzību politikas īstenošanā.

[12] Strautiņš, Pēteris “Īrija pie stūres”, Diena, 05.01.2004.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!