Foto: florriebassingbourn
Informācijas atklātība Latvijā ir visnotaļ interesants sociāls eksperiments, kas publisku labumu rada tikai ar tā pieņemšanu vien.
Ir pierādīts, ka smēķēšana kaitē veselībai, ka virkne pārtikas produktu izraisa alerģiskas reakcijas, bet taksisti mēdz šmaukties. Lai mēs šos riskus apzinātos, valsts rūpējas, ka uz tabakas izstrādājumiem ir redzami brīdinājumi par ļaunām slimībām un nāvi, uz pārtikas iesaiņojuma — sīka informācija par produkta saturu, bet taksometru durvis rotā plakāta lieluma cenrāži. Mēs arī varam uzzināt, kam pieder kāds zemes gabals vai automašīna un kā pagājušajā ceturksnī veicies tam vai citam komersantam. Šādas informācijas saņemšanu par privātuzņēmēju biznesu mums garantē valsts, savukārt pašas valsts iestāžu atklātību nodrošina pirms teju desmit gadiem politiskā vienprātībā, visiem klātesošajiem deputātiem nobalsojot „par”, arī Latvijā pieņemtais Informācijas atklātības likums, kurš paredz, ka ikvienam iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt un saņemt informāciju par to, ko plāno, dara un izdara valsts iestādes, tādā kārtā attiecinot atklātības pienākumu arī uz pašu valsts institūciju darbu. Atklātība ir viens no rīkiem, kas nodrošina, lai riski, kas saistīti ar nepietiekamu un nepilnīgu informāciju, tiktu novērsti vai mazināti, mūs nodrošinot ar nepieciešamo informāciju.
Pirmajā likuma darbības desmitgadē atklātības princips ir pārliecinoši nostiprinājies institūciju retorikā, dokumentos un ikdienas darbā, un, kopumā raugoties, tiek iedzīvināts tā, kā to paredzēja likumdevējs, proti — kā katra institūcija to redz par labu un pietiekamu esam. Tomēr pašas atklātības politikas plānošana, īstenošana un personas tiesību pienācīga aizsardzība valstiskā līmenī, domājams, ieplānotas likuma otrajai desmitgadei. Šajā rakstā minētas dažas pašreizējā un arī topošā informācijas atklātības likuma nepilnības, taču pilns apskats par informācijas atklātību Latvijā lasāms Sabiedriskās politikas centra Providus pārskata Korupcijas °C izlaidumā.
Pēc labākās sirdsapziņas
Lai vērtētu informācijas atklātības pamatprincipu iedzīvināšanu Latvijā (un manas zobgalīgās piezīmes), jāpatur prātā pāris vēstures faktu. 1994.—1995.gadā Reformu lietu ministrija izskatīšanai Ministru kabinetā (MK) vairakkārt iesniedza likumprojektu Par informācijas atklātību un informācijas aizsardzību valsts pārvaldē. Faktiski deputātu grupas iesniegtais Informācijas atklātības likums, kādu to redzam šodien un kuru paspēja pieņemt vienā no pēdējam 6.Saeimas sēdēm, ir “izvilkums” no sākotnēji piedāvātā kompleksā risinājuma.
„Likumprojekts ir ar izteikti politiski populāru raksturu”, savulaik rakstīja Aizsardzības ministrija[1], norādot, ka likumdevējs nebija paredzējis institūciju, kas būtu atbildīga par šī normatīvā akta īstenošanu, nedz arī vadlīnijas likuma visnotaļ ambiciozo mērķu sasniegšanai. Izglītošana par likuma mērķiem un ar to saistītajiem pienākumiem, tāpat kā vienotas politikas veidošana netika uzticēta nevienam, tādējādi likuma piemērošana kļuva par katras amatpersonas personiski publisku pienākumu ar atskaites punktu “pēc labākās sirdsapziņas”. Savukārt kvalitātes kontrole, paredzot iespēju vērsties tiesā, tika nodota tikai to cilvēku rokās, kuri ir pietiekami uzņēmīgi, lai apstrīdētu iestāžu lēmumus. Rezultātā informācijas atklātība Latvijā ir visnotaļ interesants sociāls eksperiments — pašīstenojošs likums, kas, acīmredzot pēc likuma pieņēmēju domām, publisku labumu rada tikai ar tā pieņemšanu vien.
Lai izvairītos no pārpratumiem, vēlos uzsvērt, ka dažās jomās šis eksperiments ir izrādījies veiksmīgs. Aizsāktas daudzas lieliskas atklātības iniciatīvas gan individuālu institūciju, gan nozaru līmenī, regulāri publiskojot sabiedrībai ne tikai praktiski noderīgu, bet arī nozīmīgu informāciju par institūciju plāniem un jau izdarīto. Kaut arī statistika par likuma īstenošanu netiek apkopota, tomēr mana personīgā pieredze liecina, ka institūciju atsaucība, atbildot uz informācijas pieprasījumiem, katrā ziņā ir augusi un, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, krietni uzlabojusies komunikācija starp informācijas pieprasītāju un iestādes darbiniekiem. Daudzas no šīm iniciatīvām ir atzītas un augsti novērtētas arī starptautiskajā kontekstā. Tomēr šādas iniciatīvas ir lokālas un tās ierobežo konkrētas institūcijas mērķi, uzdevumi un finanšu iespējas, amatpersonu zināšanas un personiskā nostāja. Kopā ņemtas, tās var radīt iespaidu par atklātību kā horizontālu prioritāti un rosināt arī citas institūcijas pievienoties uz atklātību vērstai darbībai, tomēr tas nevar aizstāt vienotas politikas plānošanu.
Neraugoties uz klupieniem, atklātība saglabājas nacionālās attīstības prioritāšu vidū, paredzot, ka “caurspīdīgums un atvērtība dialogam ar iedzīvotājiem var nodrošināt sabiedrības uzticības pieaugumu un atbalstu nepieciešamajam pārmaiņām ceļā uz izvirzīto mērķi.”[2] Tas, savukārt, ļauj man izteikt dažus ierosinājumus šī mērķa piepildīšanai ar saturu.
Kā vieglāk būt atklātam
Papīrs pacieš visu. Pat labas idejas, kurām varētu būt ietekme uz valsts budžetu, tāpēc, ja uzskatām, ka informācijas atklātība Latvijā ir vajadzīga, es varu minēt vismaz dažas lietas, par kurām būtu vērts padomāt.
Vispirms — apsvērt iespēju veidot informācijas atklātības politiku. Par informācijas atklātības politikas attīstību de facto ir atbildīga Tieslietu ministrija, un jau vairākus gadus tās stratēģijā ietverts uzdevums izstrādāt politikas plānošanas dokumentu par informācijas atklātības jomas attīstību Latvijā. Dīvainā kārtā ar to domāta visai neierasta politikas plānošanas loģika — pirms politikas dokumenta izstrādāšanas un bez kvalitatīvas analīzes ir tapis jauns Informācijas atklātības likums.[3] Ieskatoties jaunajā likumprojektā, lasītājs ātri nopratīs, ka jauns ir tikai tā nosaukums un daži panti, kas risina būtiskas, tomēr šauri definētas problēmas — klasificētas informācijas apriti un aizsardzību, ko daudz loģiskāk būtu risināt atsevišķā normatīvajā aktā. Taču vienlaikus ar šīm it kā jaunajām niansēm likumprojektā ir saglabātas visas jau zināmās nepilnības — morāli novecojušas definīcijas, haotiska struktūra, kas radusies neskaitāmo un nekoordinēto grozījumu rezultātā, likuma institucionālā uzraudzība, informācijas atkalizmantošanas jautājumi[4]. Atliek tikai cerēt, ka Tieslietu ministrija tomēr spēs pārkāpt formāli birokrātiskajai vistas un olas problēmai, mēģinot veidot informācijas politikas nākotnes vīziju, pamatojoties uz jau tapušo likumprojektu.
Otrkārt — atrast „saimnieku”. Informācijas atklātības likums uzliek nozīmīgu pienākumu un izmaksu nastu salīdzinoši nelielam skaitam informācijas turētāju — valsts iestādēm, kuru darbiniekiem rodas virkne jaunu pienākumu, īstenojot plašas un abstraktas mērķauditorijas — sabiedrības — abstraktas intereses, piemēram, par vienlīdzību, veselību vai labu pārvaldību. Šāda rosīšanās ir neērta, dārga, un šķietami bezmērķīga, jo ir teju vai neiespējami noteikt, kurš no tās gūst labumu. Bez politiska un institucionāla atbalsta informācijas atklātībai ir visai maz cerību uz popularitāti valsts amatpersonu vidū.
Sacīt, ka likumdevējs par informācijas atklātības likuma īstenošanu nerūpējas nemaz, būtu nekorekti. 2003.gadā likuma īstenošanas uzraudzība tika uzticēta Datu valsts inspekcijai. Tiesa gan, tai netika piešķirtas kompetences likuma īstenošanā, un līdz pat šai dienai valsts budžetā nav atradies finansējums pat vienai štata vietai.[5] Tomēr valstī ir nepieciešama institūcija, kas rūpējas par caurredzamības politikas, tostarp arī informācijas atklātības, veidošanu un kas vismaz pašā pamatā spēj aizsargāt informācijas pieprasītāja tiesības, piemēram, apkopojot ziņas par praksi un veicot informatīvi izglītojošas un konsultatīvas aktivitātes. Ekonomiskās krīzes apstākļos ierosināt jaunas institūcijas veidošanu būtu nepieklājīgi. Mazliet pieticīgāk būtu domāt par kompetenču paplašināšanu Datu valsts inspekcijai jau uz esošās attīstības vīzijas bāzes, kas paredz inspekciju pārveidot par neatkarīgu institūciju, kā to rekomendē Eiropas Savienība. Tomēr, jāsaka, pat visminimālākās prasības nozīmē — izveidot amatu vismaz vienam cilvēkam, kurš spētu kompetenti veikt likumā noteiktos uzdevumus.
Treškārt — informēt un izglītot. Vajadzētu atzīt, ka informācijas atklātība nav valsts pārvaldes amatpersonas dabisks reflekss, tomēr, kā to pierāda citu valstu pieredze, šī likuma pamatprincipus var iemācīties un sekmīgi īstenot.[6] Ne mazāk būtiska ir arī metodoloģiskā palīdzība amatpersonām piemērot likumu. Tas pats attiecināms arī uz informācijas pieprasītāju izglītošanu par to tiesībām un pienākumiem.
Un visbeidzot — mērīt un pilnveidot. Izmantojot jauno tehnoloģiju sniegtās iespējas[7], jādomā, ka nebūtu grūti parūpēties par iespēju apkopot statistiku par informācijas atklātības likuma piemērošanas praksi. Tas, nenoliedzami, palīdzētu gan plānot, gan izvērtēt situāciju, gan arī politikas dokumentus un tiesisko regulējumu pamatot ar faktiem, ne tikai iespaidiem vai minējumiem.
Bet, kamēr valsts briest šādiem darbiem, mēs varējām piebiedroties starptautiskajai publikai, kas 28.septembrī atzīmēja Informācijas atklātības dienu[8]. Ja jūs māc pārdomas, par to, kas tā tāda un kādēļ par to jādomā, aicinu iepazīties ar ikgadējo Informācijas atklātības nedēļu Kanādā[9], skatīt filmu par informācijas pieejamību[10], lasīt pētnieciskās žurnālistikas rakstus, kas tapuši izmantojot informācijas atklātības likumus[11], uzklausīt stāstu par informācijas atklātības radītām „revolūcijām”[12] vai arī ieklausīties radio BBC[13]. Bet varbūt pavisam vienkārši — iepazīties ar Amerikas slepeno dienestu nemīlēto National Security Archive[14].
_________________________
[1] Aizsardzības ministrijas atzinums par likumprojektu, 1998. gada 18. maija vēstule Nr. 01-1138. Ar pilnu vēstules tekstu var iepazīties Saeimas arhīvā, uzmeklējot mapīti LR 6. Saeimas VPPLK [Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisija], Saņemtie dokumenti no Saeimas Prezidija, Saeimas Kancelejas, iestādēm un organizācijām 3. sējums. 1998. gada aprīlis-maijs.
[2] Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013.gadam, 28. lpp. Aplūkojams: www.nap.lv
[3] Likumprojekts
[4] Providus vairākkārt norādījid, ka Eiropas Komisijas regulas par publiskā sektora atkalizmantošanu pārņemšana, ietverot šo regulējumu IAL, ir pretrunā likuma mērķim un neveicina nedz šī likuma piemērošanas kvalitāti, nedz atkalizmantošanas tiesiskā regulējuma attīstību.
[5] Uz īsu brīdi institūcija atrada finansējumu ½ štata vietas.
[6] Nereti vispārēju informāciju par likumu saņem visas amatpersonas, kamēr padziļinātu un pastāvīgu apmācību saņem tikai dažas (nereti viena) amatpersona katrā institūcijā.
[7] Internetā ir brīvi pieejama programma, kas ļauj informācijas pieprasītājam viegli uzskaitīt un sekot saviem pieprasījumiem. Un, ja tā, nav pamata domāt, ka ir problemātiski radīt nedārgu programmu, kas ļautu institūcijam viegli sekot informāčijas pieprasījumu virzībai, un apkopot statistiku par to iznākumu.
[8] Right to know day — angļu val.
[9] http://www.righttoknow.ca/home/index_e.php
[10] http://www.secrecyfilm.com/
[11] http://www.brechner.org/top30/
[12] http://www.youtube.com/watch?v=rDVBzXMM8Fc
[13] BBC documentaries
[14] http://www.gwu.edu/~nsarchiv/