Raksts

Likums, kas dažiem traucē dzīvot


Datums:
26. novembris, 2002


Autori

Māris Antonevičs


"Lauku Avīze", 26.11.2002.Rubrika: Komentārs (3. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Pirms nedēļas klausījos kādu konferenci, kurā tika plaši spriests par Eiropas Padomes mazākumtautību konvenciju, kuru ratificējot, Latvijai nāktos mainīt vairākus likumus. Viens no tiem — radio un televīzijas likums, kas ierobežo raidlaiku svešvalodās līdz 25 procentiem. Daži uzstāja, ka minoritātēm pienākoties vairāk procentu.

Nu jau notikusi nākamā konference, pēc kuras vairs nerunā par “netaisnīgajiem procentiem”, bet par to, ka šāds pants no likuma jāizņem vispār. Argumenti visdažādākie, diemžēl vienpusīgi. Pat klātesošie Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) un Valsts valodas centra pārstāvji, kam taču vismaz formāli būtu jāaizstāv likums, runā, ka īsti demokrātiski jau laikam neesot un integrāciju neveicinot. Ar vārdu sakot, kādi vēji pūtīs, tajā virzienā viņi lieksies.

Kāpēc tad būtu jāatceļ 25% ierobežojums? No dažādajām runām sapratu, ka galvenie iemesli ir trīs. Pirmais — likums neatbilstot cilvēktiesību principiem, neveicinot vārda brīvību — vispārīgi teorētiski spriedelējumi, bez reālās situācijas analīzes. Piemēram, latviešiem vairs neesot kā pirms desmit gadiem jāuztraucas ne par savu valodu, ne identitāti, tā uzskata gan Sorosa fonda pētniece Signe Martišūne, gan LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše. Diezgan pārdroši izteikt tādus apgalvojumus laikā, kad par savu identitāti nopietni satraukušās pat lielas Eiropas Savienības valstis un kad vienu pēc otra savu valodu stingri aizsargājošus likumus pieņem Krievijas parlaments. Un ej, piemēram, iestāsti Daugavpils latvietim, ka latviešu valoda jau iekarojusi savas pozīcijas. Pat ne Daugavpils, atliek tikai palasīt dažas vietējās krievu avīzes, lai tik pārliecināts vairs nebūtu.

Taču teorētiķi runā tālāk par vārda brīvību, kas esot viens no “demokrātijas torņiem” un ietverot “ne tikai saturu, bet arī formu”. Tātad katram būtu jāļauj runāt, ko viņš grib un kādā valodā grib. Bet kā, piemēram, būtu, ja televīzijā ar savu svarīgo runājamo ierastos bariņš vjetnamiešu, turku, daži armēņi, vēl kāds kurds. Ja gribam būt demokrātiski, vārds jādod visiem un jāļauj runāt, kādā valodā viņi vēlas. Nevar teikt — atvainojiet, mums nav tulka, atnāciet citreiz. Tikai šādu situāciju neviens nopietni neapspriež. Katram tāpat skaidrs, ka ar cilvēktiesību aizstāvību patiesībā domāta krievu jeb — precīzāk — tā saucamo krievvalodīgo tiesību aizstāvība. Protams, ka par šādiem “demokrātijas aizstāvjiem” īpaši priecājas “PCTVL” deputāts Boriss Cilevičs, kurš jau sen Saeimā gribot panākt likuma maiņu. Tagad, iespējams, viņam palīgā nāks arī jaunais tautību un integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks, kurš solījis skatīties, kādi likumi neatbilst izvirzītajiem mērķiem (integrācijai), un runāt par tiem ar koalīciju. Starp citu, paša N. Muižnieka Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs bija galvenais konferences organizētājs.

Otrs iemesls — likuma pants traucējot biznesa interesēm. Tā apgalvoja klātesošie privāto mediju pārstāvji. Protams, biznesmeņiem kaut kādi likuma ierobežojumi vienmēr būs kā nasta kaklā, it sevišķi, ja tas traucē pelnīt naudu. Protams, ka uzņēmējam vieglāk pārdot preci krievu valodā, jo, kā rāda statistika latviešu valodu prot tikai 79% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet krievu valodu 81,2%. It kā jau nav liela atšķirība, tomēr pats par sevi fakts ir pārsteidzošs, ka valsts valodu zina mazāk iedzīvotāju nekā kādu no svešvalodām. Turklāt, kā liecina pētījumi, latvieši labprāt klausās krievu radio, bet krievi latviešu radio un televīziju lielākoties ignorē. Varētu jau skaidrot ar to, ka latvieši ir vispusīgāki un izglītotāki, zina valodas, interesējas arī par citu tautu kultūru. Bet varbūt te valodai vispār nav nekāda sakara? Varbūt krievi latviešu televīzijas neskatās un radio neklausās nevis tāpēc, ka viņi nesaprastu, par ko tur runā, bet tāpēc, ka tāda ir viņu attieksme. Ir savējie — Krievijas televīzijas, avīzes “Vesti segodņa”, “Panorama Latvii” — un ir svešie. Šie svešie var darīt, ko grib, — mainīt likumus, taisīt integrējošus raidījumus, mīļāki no tā viņi nekļūs. Ja vajag piemērus, tad var atgādināt kaut vai “Dienas” krievu versijas nelāgo likteni. Nu nepieņēma to krievu lasītāji, lai gan doma bija laba. Cita lieta, ja kāds radītu Latvijā televīziju, kas stāstītu, cik slikti šajā valstī izturas pret cittautiešiem. Iespējams, pēc tādas tiešām būtu pieprasījums un arī no biznesa viedokļa attaisnotos.

Trešais iemesls nācis no NRTP — neesot iespējams nodrošināt likuma izpildi. NRTP vienkārši nespējot kontrolēt, vai 25% ierobežojums tiek pārkāpts vai ne, kaut gan tas, viņu pašu vārdiem runājot, notiek vai katru dienu. Bet tā jau, atvainojiet, ir pašas NRTP problēma. Neviens taču neies mainīt likumu tikai tāpēc, ka kāda valsts iestāde nespēj, nevēlas vai nemāk to īstenot. Un, ja jau tiešām likums tik slikts, tad kāpēc padome līdz šim nav ierosinājusi to grozīt, bet tagad staigā pa konferencēm un sūdzas, cik viss nelāgi iekārtots. Starp citu, premjers Einars Repše esot ierosinājis likvidēt tās valsts iestādes, kas savu pastāvēšanu neattaisno. Te nu būs viens gadījums, ko varētu pavērtēt.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!