Recenzija par ziņojumu "Partiju finanses regulējošās likumdošanas nepilnību atspoguļojums 2001 gada finansu deklarācijās"
Šis pētījums sniedz vērtīgu ieguldījumu augošajā materiālu kopumā par politisko partiju finansēšanu Latvijā. Norādot uz likumdošanas nepilnībām, kas noved pie necaurskatāmiem partiju finansēšanas mehānismiem, darbs balstās uz jau iepriekš veiktu pētījumu (Atklātība politisko partiju finansēs, SFL un Delna 2001). Pētījums pārliecinoši sasniedz sev izvirzīto mērķi – pierādīt pašreizējo likumu nepietiekamību.
Pētījuma pirmajā daļā prasmīgi aprakstīti pašreizējā politisko partiju ienākumus un izdevumus regulējošā likuma nepilnības un robi. 1995.gadā tapušās Latvijas likumdošanas salīdzinājums ar 1994.gadā pieņemto Igaunijas likumdošanu ir Latvijai nelabvēlīgs. Taču, kā pētījums arī īsumā liek saprast, Igaunijā pastāv nopietnas problēmas, jo partijas atrod veidus kā apiet uz ziedotājiem attiecināmos ierobežojumus un daudzas partijas nepilda stingrās ienākumu deklarēšanas prasības. Šis aspekts būtu pelnījis vairāk uzmanības nekā īsu pieminēšanu ievadā un nobeigumā. Proti, pat vislabāk formulētie partiju finanses regulējošie likumi ir tikai tik labi, cik labi ir indivīdi un partijas, kas tos lieto. Kaut arī Igaunijas likumdošana ir teorētiski caurskatāmāka, praksē tā tiek bieži apieta un ļaunprātīgi izmantota. Nav nekāda iemesla domāt, ka Latvijā būtu savādāk, ja ieviestu jaunu likumdošanu.
Pētījuma otrajā daļā analizētas oficiālās 2001.-2002.gada partiju iesniegtās finansu deklarācijas. Šajā sadaļā uzsvērta neatbilstība starp partiju sākotnēji prognozētajiem un faktiskajiem pirmsvēlēšanu aģitāciju izdevumiem. Pētījuma autore atkārtoti uzsver, ka tieši Latvijas likumdošanas nepilnības pieļauj nenoteiktību finansu deklarācijās, kuru kvalitāte līdz ar to ir stipri mainīga.
Kaut arī pētījuma ziņojums ir labi uzrakstīts, dažus jautājumus vajadzētu apskatīt dziļāk. Piemēram, tekstā norādīts, ka daži Saeimas deputāti ir ierosinājuši ieviest stingrākus partiju finanses regulējošus likumus attiecībā uz ienākumiem un izdevumiem. Šāds izteikums rosina vairākus jautājumus, kas tā arī paliek neatbildēti: Kuras partijas? Opozīcijas vai koalīcijas, utt.? Es arī gribētu zināt, kāpēc tikai divas no sešām partijām, kas šobrīd pārstāvētas Saeimā, piedalījās SFL un Delnas projektā? Vai autore ir mēģinājusi noskaidrot, kāpēc pārējās partijas nolēma projektā nepiedalīties?
Kopumā, manuprāt, pētījuma pamatojums ir diezgan pārspīlēts. Tiek uzsvērts, ka atklātība partiju finansēs varētu ietekmēt vēlētāju izvēli, taču netiek sniegti nekādi teorētiski vai praktiski pierādījumi, kas atbalstītu šādu izteikumu. Tāpat apgalvots, ka, ja vēlētāji zinātu attiecīgo politisko partiju vēlēšanu kampaņu budžetu apjomus, tas stipri ietekmētu viņu izvēli. Es pavisam tam nepiekrītu un drīzāk apgalvotu, ka ideoloģija, politikas veidošanas procesā izdarītās izvēles un sevišķi personālijas ir daudz nozīmīgāki Latvijas vēlētājus iespaidojoši faktori. Man patiešām šķiet, ka pats svarīgākais partiju finansēšanas aspekts ir finansēšanas mehānismu iespējamā ietekme uz politikas veidošanu pēc valdības izveidošanas, t.i. kādā mērā dažādas interešu grupas un citi ziedotāji ir spējīgi ietekmēt sabiedriskās politikas veidošanu. Lai arī šis jautājums netika iekļauts aptaujā, manuprāt, tā apskats būtu šī nozīmīgā darba loģisks turpinājums. Neskatoties uz to, ka žurnālisti daļēji apskata šo jautājumu (piemēram, nesenais Saulesdārza skandāls), viņu pieeja ir diezgan saraustīta. Tādēļ detalizēts un akadēmisks šī jautājuma apskats būtu vērtīgs papildinājums jau apkopotajam materiālam.
Turklāt daži no vispārējiem pētījuma secinājumiem ir diezgan pašsaprotami. Tam nevajadzētu būt pārsteigumam, ka politiskās partijas saņem vairāk līdzekļus vēlēšanu laikā un ka šie līdzekļi tiek izmantoti aģitācijai. Tāpat ir sagaidāms, ka lielākās Saeimā pārstāvētās partijas, sevišķi tās, kas veido valdības koalīciju, saņems lielāku finansējumu. Augstas kampaņu izmaksas ir nenovēršamas modernā demokrātijā un nodrošina pieeju jauniem medijiem un modernām aģitācijas metodēm.
Pētījumā arī varēja vairāk ņemt vērā pašreizējās debates par partiju finansēšanu gan Latvijā, gan starptautiskajā arēnā. Esmu pārsteigts, ka darbs nepiemin izsmeļošo Boba Dāla ziņojumu par pašreizējo un nākotnes situāciju sakarā ar partiju finansēšanu Latvijā, kas veikts 2001.gada novembrī, vai arī apjomā mazāko Jāņa Ikstena pētījumu. Autore būtu varējusi apskatīt Latvijas pieredzi plašākā starptautiskā kontekstā. Galu galā, partiju finansēšanas mehānismu reforma ir visu lielo demokrātiju pazīme, sevišķi laika posmā pēc piecdesmitajiem gadiem, kad partiju biedru skaits masveidā samazinājies un politisko kampaņu izmaksas strauji augušas. Latvijas pašreizējā situācija nav unikāla, līdz ar to būtu interesanti paanalizēt, kā citas valstis tikušas galā ar līdzīgiem jautājumiem.
Kā politikas analīze, šis darbs veiksmīgi sasniedz sev izvirzīto mērķi – uzskaitīt Latvijas politisko partiju finanses regulējošās likumdošanas galvenās problēmas, kā arī norādīt uz diezgan minimālajām ziņošanas prasībām, kuras likums izvirza partijām. Pētījums pārliecinoši palielina jau tā pieaugošo pierādījumu kopumu, kas norāda uz nepieciešamību veikt straujas izmaiņas likumdošanā, lai padarītu Latvijas politisko partiju darbību caurskatāmāku un palielinātu partiju atbildību vēlētāju priekšā.
Partiju finanses regulējošās likumdošanas nepilnību atspoguļojums 2001 gada finansu deklarācijās