Raksts

Likumam jāprasa atklāta spēle


Datums:
02. oktobris, 2001


Autori

Inese Voika


Foto: © AFI

Mediji un politiķi sola būt atklātāki pret vēlētājiem tad, ja to prasīs likums, tāpēc labi definēti noteikumi par uzvedību priekšvēlēšanu laikā ir ļoti būtiski. Par šiem principiem tagad nepieciešama diskusija plašākā lokā.

Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojekts ir drosmīgs solis atklātāku spēles noteikumu nodrošināšanai, un tagad kopīgi jāstrādā, lai tas taptu par loģisku un darbotiespējīgu likumu. Turpmāk būtu nepieciešama plašākas darba grupas izveidošana, kas ne tikai strādātu pie konkrētu pantu un punktu precizēšanas, bet arī diskutētu par principiāliem jautājumiem.

Pirmais un būtiskākais – vai šim likumam ir jānosaka spēles noteikumi priekšvēlēšanu laikā visos medijos vai tikai radio un televīzijā un pašvaldību uzņēmumos, kā tas ir šobrīd. Un vai šim likumam ir jānosaka aģitācija medijos vai arī aģitācija jebkurā vietā? Šobrīdējā variantā likumprojekts risina visus aģitācijas jautājumus, un ja tas tā paliek, tad apspriešanā jāiesaistās ne tikai mediju un reklāmas ekspertiem, bet daudz plašākam speciālistu lokam.

Tā kā likumprojekta autori ir Nacionālā Radio un Televīzijas padome (NRTVP), ir skaidra viņu apņemšanās sakārtot lauciņu, par kuru paši atbildīgi. Savukārt pašvaldības uzņēmumu iekļaušana likumprojektā varētu būt saistīta ar to, likuma kontroli bez NRTVP var uzticēt arī īpašniekam – pašvaldībām. Bet ko tad iesākt ar presi un privāto vides reklāmu?

Latvijā attiecībā uz reklāmu ir likumi, turklāt ierobežojoši, kuri attiecas uz visiem medijiem. Piemēram par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu. Tajā ierakstītie reklāmas izvietošanas noteikumi ir saistoši “Latvijā reģistrētiem masu informācijas līdzekļiem”. Aģitācijas likumprojektā visi mediji ir minēti, definējot slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju.

Delnas un SFL veiktais pētījums par slēpto reklāmu uzrādīja problēmas ne tikai televīzijā (to secināja arī NRTVP savā pētījumā), bet arī presē. Atsevišķi laikraksti maldināja lasītāju, izceldami vienu sarakstu vai kandidātu, un bija pazīmes, ka vairākas publikācijas tikušas apmaksātas, taču tas nebija norādīts.

Esošās situācijas izpēte liecina, ka vairākiem medijiem, tai skaitā TV ziņu dienestiem ir detalizēta taktika, kā atšķirt ziņu, kas ietver informāciju par politisko organizāciju vai tās vēlēšanu kandidātu, no reklamēšanas. Pieredzes smelšanās no mediju praktiķiem ļautu likumprojektā noteikto priekšvēlēšanu aģitācijas definīciju paplašināt un detalizēt. Priekšvēlēšanu pētījumi par slēpto reklāmu, starp citu, uzrādīja, ka ziņas visās TV ir bijušas tīras no sistemātiskas kāda politiskā spēka reklamēšanas.

Ļoti svarīgi būtu atteikties no termina “bezmaksas raidlaiks” TV un radio, jo kādam par to jāmaksā, un šai gadījumā tas ir “valsts apmaksātais raidlaiks” (nevis TV vai radio, un tāpēc tam jāparedz finansējums). Tas ir jau reāli eksistējošs valsts finansējums politiskajām partijām. Otrkārt, būtu jāapraksta iespējas, kā partija var izmantot savu raidlaiku – pēc attiecīgā laika cenu lapām, piemēram vai nu 20 minūtes tieša ētera, vai arī 2 minūtes reklāmas laika pirms ziņām. Ja valsts dod naudu, tad jādod arī brīvība to iztērēt.

Būtu jāizbeidz arī darbošanās ar izziņām par reģistrētajiem kandidātu sarakstiem, kurus jāiesniedz dažādās vietās. Pietiek taču ar vēstuli no vēlēšanu komisijas un kandidāta saraksta kopiju – mazāk darba un iespējas kļūdīties pārrakstot. Tad nevarēs būt tā, kā šobrīd likumprojektā, kad pie izziņā uzrādāmajiem datiem kandidātu uzvārdi vispār nav minēti.

Ļoti būtisks ir pienākums raidorganizācijām veikt reklāmas uzskaiti un ziņot par apjomiem un līdzekļiem, ko katra partija un kandidāts iztērējis. Tas ir viens no vērtīgākajiem likumprojekta ieviesumiem, un to turpmākajos labojumos nevajadzētu pazaudēt. Delnas un SFL pētījums par priekšvēlēšanu izdevumiem pašvaldību vēlēšanās skaidri parādīja, ka precīzi mediju dati ir neatsverami, lai kontrolētu partiju priekšvēlēšanu izdevumus.

Likumprojektā būtu arī jāizvairās no dažādiem izņēmumiem, piemēram, pieļāvumu, ka tiešraidēs var būt pieļaujama aģitācija, vai dažādas atrunas par reklāmas apmaksātāja norādīšanu. Jo vairāk izņēmumu, jo vieglāk principu apstrīdēt.

Un pēdējais, rakstot likumu, ir neefektīvi atsaukties uz nedefinētām ētikas normām: “Priekšvēlēšanu aģitācijā ir jāievēro vispārpieņemtās ētikas un morāles normas” (7.pants). Latvijas sabiedrībā šim pantam būtu gaidāma bēdīga interpretācija, tāpēc nedaudz zemāk noteiktais : “..aģitācijā ir jāievēro Latvijas valstī noteiktā pastāvošā sabiedriskā kārtība un labie tikumi” varētu tikt labāk saprasts.

Kamēr mēs dzīvojam sabiedrībā, kur par ētikas mērauklu kalpo likums, sabiedriskās politikas veselībai un atklātībai labi definēti noteikumi par uzvedību priekšvēlēšanu laikā ir ļoti būtiski. Vairāki mediju un partiju vadītāji šajās pašvaldību vēlēšanās solījās būt atklātāki pret vēlētājiem, ja to prasīšot likums. Jo tad būs vienādi spēles noteikumi visiem.


Likums "Par aģitāciju radio un televīzijā pirms pašvaldību vēlēšanām"

Likums "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām"

Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma projekts

Reklāmas likums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!