Raksts

Liktenīgais 13.janvāris


Datums:
14. janvāris, 2009


Autori

Dita Arāja


Manā pilsētā, šķiet, sākusies X stunda. Policistu patruļas ielās. Garām ātri traucoši policijas auto. Kārtības nodrošinātāju sirēnas tuvu un tālu. Vai tā ir Rīga? Jā. Vai tas ir liktenīgi zīmīgais 13.janvāris? Jā. Bet šis nav 1905.gads.

Šis ir 21.gadsimts un Rīga pēc vienas no lielākajām tautas sapulcēm Doma laukumā. Rīga pēc tautas sapulces, kas eskalējās par nožēlojamu grautiņu, degradējot pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu un būtību.

Tādu Rīgu es ieraudzīju, 13.janvāra vakarā ap pusvienpadsmitiem atstājot savu darba vietu. Profesionālo pienākumu dēļ Doma laukumā nebiju, tāpēc protesta akcijā notiekošajam sekoju līdzi ar Latvijas radio un pēc tam jau arī ar Latvijas telesabiedrību starpniecību.

Pirmais secinājums – Štokenbergs un Pabriks nav sociāldemokrāti. Savulaik dzejniece Māra Zālīte savā versijā par tautas eposu rakstīja, ka Lāčplēsis savu tēvzemi dzird. Pabriks un Štokenbergs savu tautu, savu tēvzemi ne dzird, ne jūt. Ja dzirdētu, ja justu, tad spētu Doma laukumā sapulcējušos uzrunāt. Taču šie puiši, kas savulaik tik cītīgi kalpoja pašam mākoņtēvam, bet tagad konvertējušies sociāldemokrātos, pašu iniciētās sapulces dalībniekus nespēja uzrunāt. Vismaz tāds priekšstats man radās, neklātienē klausoties Doma laukumā notiekošo. Sapulces dalībnieki gaidīja rīkotāju atbalstu, pretreakciju, taču Pabriks vienu brīdi, nespējot reaģēt uz tautas spontānajām reakcijām – saucieniem, aicinājumiem atlaist Saeimu, pat apmulsa, un mēs redakcijā aizturējām elpu: „Nu, Pabrik, ko tagad darīsi?” Izlīda puisis caur adatas aci. Un tikai tāpēc vien, ka sapulces dalībnieki bija pielaidīgi. Tikai tāpēc vien. Taču, ja es būtu ar tīru sirdi un ticību saviem iespējamajiem „sociāldemokrātiskajiem” aizstāvjiem aizgājusi uz Doma laukumu un tur, visticamāk, salstot pavadījusi vairāk nekā stundu no savas dzīves, tad justos vīlusies. Atnāca puiši, parunāja iestudētus tekstus un – kas tālāk? Ko tālāk? Paklausījāmies, pasalām un izklīdām? Nē, man ar to būtu par maz. Tāpēc manas aizdomas, ka bijušie Šķēles pakalpiņi nespēj būt par tautas glābējiem, par ko tie diezgan bezkaunīgi uzdodas, ir apstiprinājušās. Štokenbergs un Pabriks savus iespējamos vēlētājus nedzird. Un loģiski – kāpēc gan lai tādā gadījumā vēlētāji saklausītu viņus?

Otrs secinājums – vēlmē palikt pie varas un turpināt izsaimniekot mūsu kopīgo īpašumu (no kura valsts bankrota apstākļos nekas dižs gan vairs nav palicis pāri), valdošā koalīcija, ļoti ticams, ir spējīga uz visļaunāko. Neesmu sazvērestību teoriju piekritēja, taču šovakar mans žurnālista čujs, ņuhs un poņa saka, nē – kliegtin kliedz – grautiņi Vecrīgā pēc sapulces Doma laukumā nav tikai un vienīgi piedzērušos jauniešu neprāta izpausmes. Pārāk zīmīgas ir vairākas sakritības, vairāki šī posta priekšvēstneši. Jau vairākas dienas pirms 13.janvāra internetā parādījās aicinājumi uz iespējamu vardarbību tautas pulcēšanās laikā. Tad – zīmīgie politiķu vadītās Latvijas televīzijas raidījuma De facto sižeti, būtībā – pravietojumi, ka protesta akcijas laikā būs piedzērušies laucinieki un nevadāmi jaunieši. Un visbeidzot amatpersonu draudi – ja jūs, plebeji, pulcēsities, tad………… Ak, kas tik tad sekos! No provokācijām līdz pat starptautiskām finanšu sankcijām! Vismaz „pravietojums” par „nevadāmā” pūļa vardarbību piepildījās. Piepildījās!

Mana tauta tieši pirms 18 gadiem liktenīgajās janvāra Barikāžu dienās ir kailām rokām stāvējusi pret padomju tankiem un nav padevusies omoniešu provokācijām uz šī paša Vecrīgas bruģa, kura akmeņi 13.janvāra vakarā lidoja uz Saeimas logiem, veikalu skatlogiem, uz cilvēkiem. Nē, es nemūžam neticēšu, ka šīs tautas viena daļa pēkšņi ir pārtapusi par grautiņu iniciatori, par grautiņu piekritēju un tā vienkārši ālējas sava prieka pēc. Mans žurnālista čujs, ņuhs un poņa saka, ka te slēpjas dziļāka doma, dziļāks nodoms, melnāka un netīrāka ideja – šīs valsts iedzīvotāju aktīvāko daļu padarīt par nožēlojamiem grāvējiem un sitējiem, par policijas mašīnu bojātājiem un parlamenta logu dauzītājiem, par nespējīgiem pieklājīgā un mierīgā veidā izteikt savas prasības – likt valdošajai LŠŠ kliķei apzināties, ka viņiem nav nekādu tiesību mūsu kopīgajā valstī šeptēties kā savā privātbodītē.

Jā, mēs zinām, ka cilvēku pūlis ir grūti vadāms un valdāms. Jā, mēs zinām, ka ikvienā publiskajā pasākumā pastāv pēkšņu un sabiedrības drošībai bīstamu reakciju iespējamība. Bet mēs arī zinām, cik viegli uz ko tādu ir izprovocēt dažus nelīdzsvarotākus vai iereibušus cilvēkus. Ir jābūt tikai cilvēkiem (provokatoriem) dažiem, kas „vājo” ķēdes posmu aizved līdz parlamenta namam. Ir jābūt tikai dažiem, kas iesitas Saeimas durvīs un parāda ceļu apreibinātiem prātiem. Ir jābūt tikai dažiem, kas, savu padarījuši, pēc tam nemanīti pazūd. Bet tālāk jau ālējas pūlis. Tālāk jau ālējas apreibušie un apmulsušie prāti.

Mani uzmanīgu dara arī manu kolēģu žurnālistu TV vēstītais – policijas it kā nokavētā, it kā īsti neadekvātā reakcija, it kā vilcināšanās. Un tad man rodas jautājums – kā šī policija nosargāja kārtību NATO sammita laikā, kad Rīgas centrs būtībā bija slēgts? Kā šī pati policija vēl pērn maijā no trakojošo protestētāju pūļa pasargāja seksuālo minoritāšu gājiena dalībniekus? Kāpēc tā tikpat izcili un spoži nenoreaģēja arī 13.janvāra vakarā un nesavaldīja trakojošos jauniešus? Un tad atmiņā ataust 2006.gada vasara, kad policija būtībā tikai pasīvi novēroja, kā satracināts pūlis uzbrūk miermīlīgajiem seksuālo minoritāšu pasākuma dalībniekiem. Toreiz iekšlietu ministrs bija Šlesera biznesa partijas biedrs Jaundžeikars, un ļaunas (protams, ka ļaunas!) mēles melsa, ka tieši viņš ir devis pavēli policistiem nedarīt neko. Nepildīt savu tiešo pienākumu – nodrošināt kārtību pasākuma laikā. Iespējams, ka šovakar, laikā, kad Iekšlietu ministriju vada Tautas partijas priekšsēdētājs Mareks Segliņš, policisti arī sākotnēji bija apmulsuši. Iespējams, jauniešu nevadāmās aktivitātes tiešām bija neparedzētas un pārsteidzošas. Iespējams. Un tomēr. Ja jau drošības policija pirms dienām vairākām bija ķērusies pie skaidrošanas, kas internetā izplata tiešus aicinājumus uz vardarbību 13.janvāra sapulces laikā, vai tad mūsu drošības dienesti ir tik nespējīgi, ka vairāku dienu laikā to nespēj noskaidrot un šaubīgās personas „neitralizēt”? Vai tiešām mūsu drošības sargātāji, kas nosargājuši pat pašu Bušu, pēkšņi apmulst jauniešu bara priekšā?

Nezinu. Šaubos. Mans žurnālista čujs, ņuhs un poņa nespēj tam noticēt. Bet varbūt esmu pārāk aizdomīga. Varbūt esmu pārāk negatīva. Varbūt esmu pārāk skeptiska.

Taču, lai nu es būtu, kāda būdama, ir skaidrs, ka pēc 13.janvāra Vecrīgas grautiņiem pati Štokenberga un Pabrika vāji organizētā tautas sanākšana ir zaudējusi. Ļoti, ļoti zaudējusi. Jo kuram nu vairs interesēs sapulces dalībnieku pieņemtā prasība atlaist Saeimu? Tagad par jautājumu Nr.1 ir izvirzījušās nekārtības Vecrīgā. Un par atbildīgajiem arī, visticamāk, tiks pasludināti ne jau drošībsargātāji, bet Pabriks ar Štokenbergu.

Vai pēc notikušā Latvijas iedzīvotāji vēl spēs tikpat lielā vai vēl lielākā skaitā sapulcēties un paust savu viedokli par it kā „neaizskaramo” politiķu darbību? Varbūt spēs. Bet varbūt provocētāji būs vinnējuši. Un tomēr – mans žurnālista čujs, ņuhs un poņa saka – ja reiz kas ir iekustējies, to grūti apturēt. Jautājums tikai – kas 13.janvāra vakarā iekustējās manā Rīgā, manā Latvijā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!