Foto: N. Mežiņš © AFI
Ar reliģiskajām organizācijām noslēgtos līgumus apstiprinot Saeimā, tie tiks padarīti par normatīvajiem aktiem, kuru iedibināto kārtību valsts vienpusēji vairs nevarēs mainīt, bet tikai ar baznīcu piekrišanu. Reliģiskās organizācijas tādējādi iegūs likumdošanas tiesības, ko Satversme tām neparedz.
Šobrīd izskatīšanai Saeimā ir iesniegti daži interesanti likumprojekti, kas paredz apstiprināt Ministru kabineta parakstītos līgumus ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu,[1] Pareizticīgo baznīcu,[2] Vecticībnieku Pomoras baznīcu,[3] Baptistu draudžu savienību,[4] Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienību[5] un Apvienoto Metodistu baznīcu.[6] Lai gan šie likumprojekti jau paspējuši izpelnīties kritisku vērtējumu plašsaziņas līdzekļos,[7] turpinājumā vēlētos iezīmēt dažas svarīgākās problēmas, ko radītu šo līgumu apstiprināšana Saeimā.
Kas ir šie līgumi?
Laikam jau šis ir svarīgākais jautājums, uz kuru jāatbild, pirms sāk analizēt to saturu. Fakts, ka Saeima paredzējusi šos līgumus apstiprināt ar likumu, padarot katra līguma tekstu saistošu ikvienam Latvijā, nozīmē, ka līgumi „nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus”.[8] Līdz ar to šie līgumi pēc savas būtības ir normatīvi akti.
Normatīvi akti (Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi) parasti ir valsts vienpusējs gribas izteikums, nosakot par obligāti saistošiem noteiktus uzvedības modeļus. Līdz šim ir bijis zināms tikai viens normatīvā akta veids, ko nodibina divu subjektu savstarpēji saskanīgs gribas izteikums – tie ir starptautiskie līgumi.[9] Šobrīd Ministru kabinets ir noslēdzis līgumus ar valsts iekšienē pastāvošām reliģiskām organizācijām, uzņemoties valsts vārdā noteiktas saistības, un Saeimas akcepta gadījumā valsts vairs vienpusēji šādu aktu grozīt nevarēs. Ja tiesību normu iedibina divu subjektu saskanīgs gribas izteikums, tad tikai abu pušu jauns gribas izteikums var šo normu grozīt. Tas nozīmē, ka Latvijas Republika ar likumu ierobežos savas vienpusējas tiesības noteikt normatīvu regulējumu noteiktā kompetences sfērā, saistot iespējamos grozījumus ar nepieciešamību to saskaņot ar reliģiskajām organizācijām.
Šāds stāvoklis ir gana netipisks un oriģināls, kas vedina domāt par Satversmes pārkāpumu. Satversmē ir uzskaitīti visi subjekti, kam ir likumdošanas tiesības,[10] vai arī Satversmē ir paredzēts likumdošanas tiesību kopīgas īstenošanas mehānisms.[11] Satversmē nav noteikts, ka reliģiskā joma valstij būtu jāregulē kopīgi ar reliģiskām organizācijām. Reliģiskās organizācijas var konsultēt vai vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajā regulējumā, taču reliģiskām organizācijām nevar tikt piešķirtas līdzlemšanas vai veto tiesības likumdošanā. Slēdzot normatīva rakstura līgumus ar reliģiskām organizācijām, kurus ar Saeimas balsojumu paredzēts pārvērst likumos, kā arī līgumu 18.pantā paredzot to grozīšanas procedūru, ir pārkāpts Satversmes 1.pants. Latvija vairs nav neatkarīga demokrātiska republika, ja likumdošanas tiesības ar likumu tiek nodotas demokrātiski neleģitimētām reliģiskām organizācijām.
Kāds būs šo līgumu spēks?
Turpinājumā aplūkosim šo līgumu iespējamo juridisko spēku. Valsts kanceleja savā atklātajā vēstulē norādījusi, ka šiem līgumiem būs tikai “speciālā likuma spēks attiecībā pret pārējiem likumiem”.[12] Šādam secinājumam piekrist nevar.
Attiecīgajos likumos speciālās tiesību normas varētu meklēt tad, ja šīs tiesību normas būtu radījis Latvijas likumdevēja vienpusējs gribas izteikums. Turpretī šajā gadījumā Latvijas likumdevējs ir ierobežots vienpusēji noteikt citādu regulējumu bez reliģisko organizāciju piekrišanas.[13] Tas nozīmē, ka attiecīgie līgumi juridiskā spēka ziņā ir pārāki pār Saeimas likumiem. Saeima pēcāk, pieņemot jaunus likumus, nevar padarīt nepiemērojamas līguma normas, jo Latvijas valsts ir saistīta ar reliģisko organizāciju piekrišanu.
Pārlasot līgumus kļūst skaidrs, ka tie nav tikai publiski līgumi starp valsti un reliģisko organizāciju, jo to saturs skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Pakavēsimies pie atsevišķiem līgumu saturiskajiem aspektiem. Pirmkārt, mazliet pārsteidzoši šķiet, ka šie līgumi ir tipveida, resp., tie ir absolūti identiski, it kā nepastāvētu būtiskas teoloģiskas savdabības reliģisko organizāciju mācībās. Piemēram, pārsteidzoši ir konstatēt, ka visās reliģiskajās organizācijās pastāv grēksūdzes noslēpums[14] un ka metodistu vai baptistu garīdznieki uzklausa grēksūdzes.[15] Interesanti būtu ielūkoties līdz Saeimai nenonākušajā Latvijas Republikas un Rīgas ebreju reliģiskās draudzes līgumā.[16] Piemēram, vai arī ebreju rabīniem Latvijas Republika piešķīra tiesības pasniegt kristīgo ticību mūsu valsts visjaunākajai paaudzei? [17]
Atbilstoši savam juridiskajam saturam līgumi sola daudzas problēmas. Tie pēc savas būtības ir kompleksa rakstura, jo skar dažādus tiesību jautājumus un nosaka šiem jautājumiem citādu tiesisko regulējumu. Tā, piemēram, līgumu 7.pantā noteikts reliģisko organizāciju atbrīvojums no valsts nodevas par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatās, līgumu 8.pants ierobežo kulta vietu civiltiesisko apgrozību un publiski tiesisko atsavināšanu. Līgumu 10.pants nosaka ierobežojumus konkrēto reliģisko organizāciju nosaukumu izmantošanā. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt, un tāpat var atzīmēt, ka atsevišķas no šīm normām ir patiešām vēlamas un normatīvajos aktos ietveramas. Tikai pareizāk būtu ietvert speciālas normas atsevišķos likumos, kas lielā mērā jau ir arī darīts. Tā procesuālajos likumos ir ietverts grēksūdzes noslēpums, kapelānu dienestu regulē Ministru kabineta noteikumi. Tas būtu gan pārskatāmāk, gan arī likumu lietotājiem saprotamāk. Līguma padarīšana par likumu savukārt izrādījusies vienkāršāka – nevis grozīt spēkā esošos likumus, bet gan pieņemt jaunu, kas atceļ citu likumu piemērojamību, formāli iepriekšējos negrozot. Šāda pieeja ir sveša Latvijas tiesību sistēmai, vairāk gan atgādinot amerikāņu sistēmu, kad aktu negroza, bet gan papildina ar jaunām tiesību normām, īpaši nerūpējoties, vai lietotājs sapratīs likumdevēja iecerēto gala rezultātu.
Līgumu 2.panta piektais teikums rada nopietnas bažas, vai līguma slēdzēji ir apzinājušies, ka arī tie masu saziņas līdzekļi, kuros Latvijas Republikai pieder vadības kontrole, ir neatkarīgi savā darbībā. Latvijas Republikai ir jārespektē šajos masu saziņas līdzekļos strādājošo žurnālistu neatkarība un tai ir jāatturas no iejaukšanās gala produkta tapšanā. Savukārt apņemšanās garantēt atsevišķām reliģiskajām organizācijām pieeju masu saziņas līdzekļiem rada jautājumus. Pirmkārt, kāpēc šādas privilēģijas tiek piešķirtas noteiktām reliģiskām organizācijām un kāds būs šo privilēģiju izmantošanas mehānisms? Vai valsts ar nodokļu maksātāju līdzekļiem nodrošinās metodistu vai luterāņu mācības sludināšanu masu saziņas līdzekļos? Pie tam apņemšanās formulējums ir tik nenoteikts un izplūdis, ka, iespējams, tikai līgumu slēdzējiem pašiem būs skaidrs, ko tad īsti valsts ir garantējusi šīm reliģiskajām organizācijām.
Vēl varētu norādīt uz līgumu 11.pantu, kas paredz jaunu kārtību darba tiesisko attiecību nodibināšanā ar šīm reliģiskajām organizācijām. Tā Latvijas Republika pieļauj, ka personas reliģiskā pārliecība var būt kritērijs darba tiesisko attiecību nodibināšanā, grozīšanā vai izbeigšanā. Ikvienam ir skaidrs, ka atsevišķus darbus reliģiskās organizācijas ietvaros var veikt tikai šai ticībai piederīgas personas, nav skaidrs, kāpēc ateists nevarētu strādāt par sētnieku pie pareizticīgo katedrāles? Tāpat arī nav īsti korekti, ka šādas privilēģijas tiek piešķirtas tikai atsevišķām reliģiskām organizācijām. Iespējai tiesiski nodarbināt atsevišķos amatos tikai savai reliģijai piederīgas personas jābūt ikvienai reliģiskai organizācijai. Tai pat laikā ir jāpastāv arī neatkarīgai tiesas kontrolei pār šo reliģisko organizāciju veikto darbinieku atlasi. Tas tikai aizsargātu darbinieku tiesiskās intereses, un no šāda viedokļa Darba likuma regulējums ir gandrīz optimāls. Piemēram, darbinieka reliģiskā pārliecība nedrīkst būt patstāvīgs darba devēja uzteikuma pamats, bet gan reliģiskai organizācijai šādos gadījumos būtu jāizmanto Darba likuma 101.panta mehānisms, lūdzot izbeigt darba tiesiskās attiecības aiz svarīga iemesla.[18]
Daži secinājumi noslēgumam.
Līgumu slēgšana ar iekšzemes reliģiskajām organizācijām ir samērā plaši izplatīta mūsdienu Eiropā, tomēr tas darāms ievērojot nacionālās tiesību sistēmas īpatnības.[19] Latvijas gadījumā laikam tomēr korektāk būtu līgumus ar reliģiskām organizācijām atstāt kā politisku lēmumu – juridiski nesaistošu valsts un reliģiskās organizācijas gribas izteikumu, kas rada valstij politisku pienākumu veikt noteiktus pasākumus. Savukārt līgumā noteiktās priekšrocības būtu jāiestrādā atsevišķos likumos kā speciālās tiesību normas. Darba, protams, krietni vairāk, bet rezultāts būtu gan pārdomātāks, gan labāks. Tāpat arī tiesību normas nodibinātu valsts vienpusējs gribas izteikums, nevis vienošanās ar reliģiskajām organizācijām.
Iespējams, šajā rakstā pārāk plaši ir analizēts formālas dabas jautājums – kādā veidā padarāmi juridiski saistoši valsts līgumi ar reliģiskām organizācijām, bet tas ir ļoti būtisks jautājums. Vēsturē ir zināms tautu staigāšanas laiks. Šajā laikā radās personiskās tiesības – ģermānim, frankam un gotam bija katram savas tiesības. IX gadsimta Lionas arhibīskaps Agobards ir rakstījis – „bieži gadās, ka katrs no pieciem kopā ejošiem vai sēdošiem cilvēkiem dzīvo savu tiesību darbībā”. Un tiesnesis, uzsākot lietas iztiesāšanu, tajos tālajos laikos vispirms esot jautājis katrai no pusēm: Qua lege vivis? (pēc kāda likuma dzīvo?).[20] Negribētos, lai mūsdienās Latvijā, tiesnesim tiesas procesā vispirms būtu jānoskaidro puses reliģiskā pārliecība, jo no tās būtu atkarīgs piemērojamais likums. Kā nekā demokrātiskā un tiesiskā valstī viens likums, viena taisnība visiem.
_________________
[1] Par Latvijas Republikas un Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas līgumu. Likumprojekts.
[2] Par Latvijas Republikas un Latvijas Pareizticīgās baznīcas līgumu. Likumprojekts.
[3] Par Latvijas Republikas un Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas līgumu. Likumprojekts.
[4] Par Latvijas Republikas un Latvijas Baptistu draudžu savienības līgumu. Likumprojekts.
[6] Par Latvijas Republikas un Latvijas Apvienoto Metodistu baznīcas līgumu. Likumprojekts.
[7] Sk., piem.,: Grīnuma I. Liela daļa valsts un baznīcu līgumu pantu ir pretrunā likumdošanai. Diena, 17.06.2004. Valsts kancelejas atbildi uz šo rakstu sk.: Ektermane E. Atklāta vēstule laikraksta „Diena” galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei par valsts un baznīcu līgumiem.
[8] Sal.: Satversmes 68.panta pirmo teikumu: „Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana”.
[9] Sk. plašāk: Satversmes 68.pants.
[10] Sk.: Satversmes 64., 81. un 58.pants
[11] Sk.: Satversmes 68.pants
[13] Sk.: līgumu 3. un 18.pants
[14] Sk.: līgumu 13.pants.
[15] Grēksūdzes sakraments attiecas tikai uz Romas katoļu, pareizticīgo un vairumu Tālo Austrumu kristīgo Baznīcu, arī uz anglikāņu un evaņģēliski luterisko baznīcu. Sk.: Balodis R. Baznīcu tiesības. Rīga: Reliģijas Brīvības Asociācija, 2002, 392.lpp.
[16] Ministru kabineta sēdē akceptē līgumus starp valsti un dažādām tradicionālo konfesiju baznīcām.
[17] Līgumu 14.pants.
[18] Plašāk sk.: Balodis R. Kā sadzīvos Darba likums un reliģiskā pārliecība. Jurista Vārds, Nr.1(234), 18.01.2002.
[19] Par līgumiem ar reliģiskām organizācijām sk.: Balodis R. Valsts un Baznīca. Rīga: Nordik, 2000, 522.–562.lpp.; Balodis R. Baznīcu tiesības. Rīga: Reliģijas Brīvības Asociācija, 2002, 650.-727.lpp.
[20] Лунц Л.А. Международное частное право в трех томах. Москва: Спарк, 2002, с.120.