Raksts

Lietuviešu atzars Latvijas valstī


Datums:
06. aprīlis, 2004


Autori

Aldona Treija


Foto: A. Jansons © AFI

Latvijas lietuvieši daudzu gadu garumā ir apliecinājuši Latvijai, ka viņi ir Latvijas valstij lojāla mazākumtautība ar bagātām vēsturiskām tradīcijām, kuri ar savu darbību veicina labas attiecības starp divām kaimiņvalstīm – Latviju un Lietuvu.

Lietuvieši ir viena no senākajām un tradicionālajām Latvijas mazākumtautībām. 1897.gadā veiktās Krievijas tautas skaitīšanas dati rāda, ka mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja 24 507 cilvēki, kas par savu dzimto valodu atzina lietuviešu valodu. Lielākoties tie bija lietuviešu strādnieki Liepājas rūpnīcās, kā arī lauksaimnieki Kurzemes guberņas tuvumā. Latvijā apmetās arī daudzi pēc 1863. gada sacelšanās Sibīrijā izsūtījuma termiņus izcietuši lietuvieši, kam atgriezties Lietuvā bija liegts. Neliela lietuviešu kolonija izveidojās arī Indicas muižā Latgalē, Latvijā strādāja arī vairāki lietuviešu tautības mācītāji.

Lietuviešu stāvoklis Latvijā ievērojami mainījās pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem – sākās lietuviešu biedrību aktīva darbība un tika atvērtas pirmās lietuviešu sākumskolas, Rīgā tika iespiests samērā daudz lietuviešu grāmatu, parādījās nedēļas laikraksti “Rīgas Zvans”, “Latvijas Jaunietis” u.c. Tas bija iespējams tāpēc, ka te uz pastāvīgo dzīvi apmetās ievērojams skaits lietuviešu dažādu sabiedrisko slāņu, īpaši inteliģences pārstāvju. 1913. gadā Rīgā lietuviešu kopējais skaits sasniedza gandrīz 35 tūkstošus, taču lietuviešu valodu par dzimto uzskatīja nepilni 27 tūkstoši Rīgas iedzīvotāju.

Dažādu politisko novirzienu un grupējumu lietuvieši aktīvi sadarbojās ar latviešiem (iekļaujoties latviešu organizācijās), gūstot no tiem vispusīgu morālu un materiālu atbalstu. No visām Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām latviešu prese lielāko uzmanību pievērsa tieši lietuviešu sabiedriskai un politiskai darbībai, izturoties pret to ar simpātijām.

Lietuvieši Latvijā, nezaudējot saikni ar dzimteni, deva ievērojamu ieguldījumu visas lietuviešu tautības nacionālajā atdzimšanā. Latvijā bija darbojušies, auguši un izglītību ieguvuši daudzi Lietuvas valsts politiķi, sabiedriskie un kultūras darbinieki.

Latvijas lietuvieši daudzu gadu garumā ir apliecinājuši Latvijai, ka viņi ir Latvijas valstij lojāla mazākumtautība ar bagātām vēsturiskām tradīcijām, kuri ar savu darbību veicina labas attiecības starp divām kaimiņvalstīm – Latviju un Lietuvu.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas lietuvieši bija pakļauti tiem pašiem procesiem, kā visi Latvijas iedzīvotāji. Padomju varas represiju un migrācijas dēļ ievērojami mainījās arī lietuviešu skaits un sastāvs Latvijā. Uz Latviju pārcēlās ievērojams skaits lietuviešu.

1980. gadu otrajā pusē, attīstoties Atmodas kustībai, nacionāla rakstura darbību atjaunoja arī Latvijas lietuvieši. 1988. gadā Rīgā tika izveidota iniciatīvas grupa J. Rudaka, E. Lukošēvičienes, A. Liepiņa, B. Flanderes u.c. vietējo lietuviešu sastāvā, kas 27. novembrī organizēja lietuviešu sapulci, kurā piedalījās apmērām 600 cilvēku un tika izveidota Latvijas lietuviešu kultūras biedrība. Par organizācijas pirmo priekšsēdētāju tika izvēlēts ārsts Romualds Ražuks. Savu nepārprotamo atbalstu latviešu tautas neatkarības centieniem biedrība pauda, kopā ar poļu, ebreju u.c. nacionālajām organizācijām izveidojot un nekavējoties iestājoties Latvijas Tautas frontes mērķus un centienus atbalstošajā Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijā, par kuras atbildīgo sekretāru tika izvēlēts R. Ražuks. Savukārt 1989. gadā R.Ražuks tika ievēlēts Latvijas Tautas frontes domē un valdē, bet no 1990. gada līdz 1992.gadam vadīja LTF.

Atmodas laikā tika izveidoti lietuviešu pašdarbības kolektīvi. Liela nozīme Latvijas lietuviešu nacionālo aktivitāšu koordinēšanā bija 1990. gada vasarā sāktajiem Latvijas Radio raidījumiem lietuviešu valodā, ko veidoja žurnāliste Jūrate Šidlauskiene. Lietuviešu minoritātē dominēja simpātijas un atbalsts latviešu tautas nacionālajiem centieniem, ko noteica abu tautu etniskā tuvība, kopīgā vēsture un būtībā identiskie mērķi.

Ļoti skaidri tas izpaudās 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad pēc traģiskajiem Viļņas notikumiem un Lietuvas Radio ieņemšanas, Latvijas Radio ar lietuviešu brīvprātīgo palīdzību regulāri sniedza informāciju par notiekošo arī lietuviešu valodā.

Neilgi pirms PSRS sabrukuma un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 12. jūnijā – Rīgā notika sešu Latvijas lietuviešu kultūras biedrību pārstāvju konference, kurā tika izveidota Latvijas lietuviešu kopiena, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja R. Ražuks, par vietniecēm – J. Budzinauskiene un R. Neimane.

Latvijas tautas Atmodas laikā Latvijā dzīvojošie lietuvieši skaidri apliecināja, ka absolūtajā vairākumā atbalsta latviešu tautas centienus pēc neatkarības. Piedaloties cīņā par Latvijas neatkarību, viņi vienlaikus atbalstīja arī savas vēsturiskās dzimtenes – Lietuvas cīņu par patstāvību.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā dzīvojošo lietuviešu skaits un izvietojums būtiski nav mainījies un pārsniedz 30 tūkstošus, no kuriem lielākais skaits – vairāk kā astoņi tūkstoši – dzīvo Rīgā.

Viens no būtiskākajiem jebkuras nacionālās minoritātes darbības stūrakmeņiem ir sarīkojumi savas kultūras saglabāšanai un popularizēšanai, līdz ar to nacionālās pašapziņas un dzimtās valodas stiprināšanai pašas minoritātes pārstāvju vidū.

Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 1. septembrī Rīgas 85. vidusskolā darbību uzsāka pirmā lietuviešu klase, bet no 1995.gada sāka darboties Rīgas Lietuviešu pamatskola, kura no 2000./2001. mācību gada ieguva vidusskolas statusu.

Rīgas Lietuviešu vidusskola patiešām veic lietuviešu dzīves centra funkcijas Rīgā un lielā mērā visā valstī. Skolā svinīgi tiek atzīmēti Latvijas un Lietuvas valsts un tautas svētki, kā arī reliģiskie svētki, piedaloties ne tikai pedagogiem, skolēniem un viņu vecākiem, bet arī plašākai Latvijas lietuviešu sabiedrībai. Sevišķa uzmanība tiek pievērsta sarīkojumiem, kuru mērķis ir iepazīstināt skolēnus ar latviešu kultūru, veicinot viņu integrāciju Latvijas sabiedrībā un vienlaikus izkopjot viņu nacionālo pašapziņu.

Daudzi lietuvieši aktīvi piedalās Latvijas politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Viens no pazīstamākajiem ir jau minētais bijušais LTF līderis, vēlāk partija “Latvijas ceļš” biedrs R.Ražuks, kurš ir bijis gan Rīgas domes, gan 7.Saeimas deputāts un vadījis arī Latvijas delegāciju Baltijas Asamblejā. Viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Lietuvas Ģedimina ordeni, ir Tautas frontes muzeja dibinātājs un tā sabiedriskās padomes priekšsēdētājs, kā arī 1991. gada Barikāžu muzeja dibinātājs.

Lietuviešu mazākumtautības vēsture un tagadne Latvijā skaidri apliecina, ka tā ir viena no mūsu valsts tradicionālajām minoritātēm, kuras darbība ir bijusi un ir ļoti vispusīga – apliecinot gan savu dzīvotspēju, gan lojalitāti pret latviešu tautu, kuras zemē tā atrodas. Lietuvieši kopā ar Latvijas igauņiem un poļiem nepārprotami pauda atbalstu latviešu tautas cīņai par neatkarības atjaunošanu, kā arī konsekventi virzījās uz savu nacionālo organizāciju un izglītības iestāžu atjaunošanu, kas raksturīgi tieši Latvijas vēsturiskajām minoritātēm. Nebūdami starp daudzskaitlīgākajām Latvijas minoritātēm, lietuvieši neapšaubāmi ir bijuši un ir vieni no aktīvākajiem, atstājot paliekošas pēdas gan Latvijas vēsturē, gan tagadnē. Lietuviešu nacionālās minoritātes sabiedriskā aktivitāte, sakari ar etnisko dzimteni Lietuvu, kā arī ciešās saites ar Latvijas pamattautu sniedz lielisku iespēju Latvijas lietuviešiem pilnībā integrēties Latvijas sabiedrībā, vienlaikus nezaudējot sakarus ar Lietuvu, un joprojām justies piederīgiem gan Latvijas valstij, gan lietuviešu tautas atzaram draudzīgajā Latvijas valstī.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!