Raksts

Lieldienu piedzīvojumi Milānā


Datums:
25. marts, 2008


Autori

Krista Baumane


Pirms pāris gadiem man Itālijā Lieldienās gadījās nelaimīgs piedzīvojums ar laimīgām beigām, ko katru reizi ap šo laiku atceros.

Stāsts ir pavisam banāls: man Milānā kurpju veikalā nozaga somu. Tas pats par sevi nav nekas pārsteidzošs, un arī nekas pozitīvs, bet brīnumi sākās, kad pilnīgi svešs cilvēks – itālis vārdā Antonio, kurš ar ģimeni tai brīdī gāja garām veikalam – pamanīja manu satraukumu un metās palīgā. Viņš piezvanīja policijai, noskaidroja, vai neesmu palikusi viena un pavisam bez naudas, tad lietū pavadīja mani un manu vīru uz tuvējo policijas iecirkni, kur palīdzēja tulkot manu bēdu stāstu dežurējošajam policistam – tumšmatainam skaistulim baltā kreklā atrotītām piedurknēm, nu gluži kā itāļu filmās -, un visādi centās mūs mierināt, kamēr zvanījām uz banku, lai bloķētu kredītkartes. Kopš zādzības bija pagājusi vairāk kā stunda, un es jau biju atmetusi visas cerības, kad policists pārtrauca telefona sarunu un pavaicāja man, kādā krāsā bijusi mana soma un kas tur bija iekšā. Sarkana, es viņam teicu, un neticīgi aprakstīju dažādus loriņus, kas tur varēja būt iekšā vēl nenozagti. Jūsu soma ir atradusies grāmatnīcā pāri ielai no kurpju veikala, viņš laipni sacīja. Pārdevējs ievērojis pamestu somu un informējis par to garāmejošu policistu patruļu, kas, savukārt, paziņoja par šo atradumu tuvējiem iecirkņiem.

Šī ziņa man bija lielāks pārsteigums kā pats nozagšanas fakts. Antonio priecīgs cēlās kājās un, neklausoties mūsu iebildumus, uzstāja, ka aizvedīs mūs uz to grāmatnīcu – pievakarē tumsā un lietū mēs to paši noteikti nebūtu vienkārši atraduši. Tā nu mēs pateicāmies skaistajam policistam un skrējām uz grāmatnīcu, kur pārdevējs no letes apakšas izvilka manu somu. Tad sekoja vislielākais pārsteigums – no somas bija pazuduši vien pārdesmit eiro un košļājamās gumijas. Naudasmaks ar visām kartēm, Latvijas naudiņām, saulesbrilles – viss bija vietā. Bambini, nogrozīja galvu Antonio, ar to domādams, ka zaglēni bijuši kādi pusaudži.

Tā mēs tur stāvējām pie grāmatnīcas, trīs salijuši un viegli apstulbuši cilvēki. Mēs ar vīru lūdzām Antonio, vai nevaram viņam uzsaukt kādu glāzi vīna pateicībā par viņa palīdzību. Antonio atbildēja, ka viņš nevēloties būt nepieklājīgs, bet, ka ģimene viņu gaida mājas, un ka vislielākā pateicība ir prieks par to, ka soma taču ir atradusies un mēs kā viņa pilsētas viesi varēsim mierīgi svinēt Lieldienas. Sabučojām viņu uz abiem vaigiem, novēlējām priecīgas Lieldienas un vēl pāris dienas lidinājāmies laimīgā eiforijā par šo neticami sirsnīgo cilvēku, kas pārtrauca pēcpusdienas ģimenes pastaigu, lai veltītu vairākas stundas palīdzot visbanālākajā nelaimē nokļuvušiem ārzemniekiem. Abi ar vīru vēlāk nolēmām, ka daži pazaudētie eiro noteikti bija šī jaukā piedzīvojuma vērti, un cik žēl būtu bijis, ja ar to saistītās emocijas būtu mums gājušas secen.

Tā nu es katru gadu ap šo laiku iedomājos par Antonio, un man paliek silti ap sirdi. Ceru, ka viņam klājas labi un priecājos, ka pasaule ir gaišāka, pateicoties tādiem cilvēkiem. Kopš tām Lieldienām, lai kā es steidzos, vairs nespēju paskriet garām tiem Rīgas viesiem, kas apmulsuši uz ielu stūra pēta karti – apstājos un pati piedāvājos palīdzēt, negaidot, kamēr viņi to lūgs.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!