Foto: Andrea Marutti
Latvija ir valsts, kurā demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības un cilvēku pamatbrīvības ir pamatvērtības. Taču tas ir tikai oficiāls viedoklis. Amatpersonu rīcība neliecina, ka viņi paši šīs vērtības būtu patiesi pieņēmuši par savām.
Eiropas Savienības (ES) dienaskārtības pirmajās “ailītēs” šobrīd ir gan ekonomikas lejupslīde[ 1 ], gan decembrī gaidāmā klimata pārmaiņu konference, gan arī Īslandes uzņemšana ES. Šo notikumu virpulī nedaudz pieklusis ir jautājums par ES identitāti. Vienotas ES identitātes panākšana ir atslēga gan uz darba efektivitātes palielināšanu tās iekšienē, gan arī savienības ilgtermiņa pozīciju stiprināšanu pasaulē.
Lai gan joprojām miglains ir plašāks ES identitāti veidojošo “komponentu” ietvars, šobrīd ir skaidras tās vērtības, kuras veido ES identitātes kodolu. Šīs vērtības, kuras definētas kā “kopīgie principi” ir ietvertas Māstrihtas līguma 6.pantā, un tās ir brīvība, demokrātija, cilvēktiesības, indivīdu pamatbrīvības un likuma vara.[ 2 ] Latvija kopš 2004.gada 1.maija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, kas nozīmē arī iepriekšminēto vērtību pieņemšanu un respektēšanu. Tomēr pēcpievienošanās periods paviršam Latvijas politikas vērotājam var radīt šaubas par to, cik daudz iepriekšminētajām vērtībām seko Latvijas politiskā elite un sabiedrība kopumā. Rakstā tiks aplūkoti nozīmīgākie secinājumi, kas radušies, pētot ES vērtību lomu Latvijas politiskajā kultūrā pēc pievienošanās ES.[ 3 ]
Par pamatu ir ņemta sociālā konstruktīvisma pieeja, kura akcentē indentitāšu un vērtību (uztveres par to, kas ir nozīmīgs) lomu politikā. Šajā kontekstā arī jāmin socializācija — process, ar kura palīdzību tiek panāktas izmaiņas socializējamo objektu vērtību orientācijās. Šajā rakstā es fokusējos uz vairāklīmeņu socializācijas diviem posmiem — politiķiem kā socializācijas aģentiem, kas tālāk ietekmē sabiedrību, un Latvijas iedzīvotājiem.
Vācu politikas zinātnieks Franks Šimmelfenihs (Frank Schimmelfennig), raksturojot Centrālās un Austrumeiropas valstu uzņemšanas procesu eiroatlantiskajās struktūrās, uzsver, ka gan NATO, gan ES pirms paplašināšanās izmantoja tā saucamo izslēdzošo socializācijas stratēģiju. Tas nozīmē, ka valstis kļūst par šo organizāciju dalībvalstīm tikai pēc veiksmīgi notikuša socializācijas procesa. Salīdzinājumam — iekļaujošas stratēģijas gadījumā valsts tiktu uzņemta organizācijā, un tikai pēc tam tā tiktu pakļauta normu pieņemšanai.[ 4 ] Tomēr nevar likt vienlīdzības zīmi starp Latvijas eiropeizāciju tiesību normu pieņemšanas ziņā un izmaiņām indivīdu vērtību orientācijās, jo pēdējo maiņa ir daudz smagnējāks un ilglaicīgāks process.
Vārdi un darbi
Līdzīgi kā tas ir citās jaunajās ES dalībvalstīs, arī Latvijas politisko procesu var raksturot kā virzītu no augšas uz apakšu virzītu (”top-to-bottom”), nevis no apakšas uz augšu (”bottom-to-top”).[ 5 ] Tas nozīmē, ka politiskās elites ietekme un, likumsakarīgi, arī atbildība ir daudz lielāka nekā valstīs, kur sabiedrības pašorganizācijas kapacitāte ir augstāka. Lai gūtu priekšstatu par Latvijas politiskās elites oficiāli pausto, tika noskaidrots, kuras no ES vērtībām visbiežāk ir pieminētas amatpersonu oficiālajās runās. Kopumā tika izanalizētas 457 Latvijas prezidentu, ministru prezidentu un ārlietu ministru runas laikposmā no 2004.gada 1.maija līdz 2008.gada 31.oktobrim.[ 6 ]
Augstāko amatpersonu diskursu analīze parādīja, ka politiskā elite Latvijā, paužot oficiālu viedokli, apzinās gan demokrātijas, gan cilvēktiesību, gan likuma varas, gan arī cilvēku pamatbrīvību nozīmīgumu. Tomēr, vērtējot politiskās elites diskursu, var pieļaut, ka politiķi nepieņem starptautiski institucionalizētās normas par savām, bet attiecas pret tām „stratēģiski”, izmantojot kā politiskas rīcības elementu, nevis vadoties pēc tām savā darbībā.[ 7 ]
Par konkrētiem gadījumiem
Lai salīdzinātu “vārdu un darbu” sakritību, tika analizēti gadījumi, kad Latvijas politiskās elites rīcība nesakrīt ar ES vērtībām. Par pamatavotu šasi analīzei ir ņemtas publikācijas presē un elektroniskajos medijos.
Pievienošanās ES daudzos radīja ilūziju, ka politiskā vide Latvijā krasi būs mainījusies. Tomēr gan balsu pirkšanas gadījumi 2005.gada pašvaldību vēlēšanās Jūrmalas (“Jūrmalgeita”) un Rēzeknes domēs, gan 9.Saeimas vēlēšanu “pozitīvisms”, gan Jāņa Šmita (LPP/LC) ievēlēšana Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja amatā, gan premjera Aigara Kalvīša (TP) skaidrojumi “kvaukšķiem”, kurš Latvijā ir “stabilitātes garants”, gan Valda Zatlera kā Latvijas Valsts prezidenta amata kandidāta izvēlēšanās Zoodārzā, gan visaptverošā nepotisma politika jeb “savējo” likšana atbildīgos amatos neliecina par patiesu sekošanu ES vērtībām, kuru nozīmīgums uzrunās starptautiskajiem kolēģiem tiek jo īpaši uzsvērts.
Analizējot politiskās elites attieksmi pret iedzīvotāju līdzdalību, jāsecina, ka tā ir selektīva. Ne vienmēr politiskās elites pārstāvji aicina izmantot Satversmē garantētās pamattiesības, kā tas, piemēram, bija 2008.gada referendumos. Aicinājums (it īpaši no varas partiju pārstāvjiem[ 8 ]), ignorēt iespēju paust savu viedokli tautas nobalsošanā ir pretrunā ar demokrātijas būtību un neveicina efektīvas demokrātijas attīstību valstī. Ja politiskās elites pārstāvji uzskatīja, ka iesniegtie likumgrozījumi, par kuriem notika referendumi, ir nekvalitatīvi sagatavoti, neatbilstoši vai pat nevēlami, tad, apzinoties, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, politiskās elites pārstāvjiem būtu jāaicina izteikt savu viedokli ar tautas nobalsošanas palīdzību, kas ir viens no skaidrākajiem un precīzākajiem veidiem, ar kura palīdzību var noskaidrot valsts pilsoņu attieksmi un intereses konkrētajā jautājumā.
Ņemot vērā Latvijas politiskās elites pārstāvju rīcību un vārdu nesaderību, rodas iespaids par vispārējās vienošanās (intersubjective consensus) trūkumu starp galvenajiem politikas dienaskārtības veidotājiem un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Politiskās elites pārstāvji ar savu darbību dezorientē plašāko sabiedrības daļu, kurai no vienas puses tiek pausts oficiālais viedoklis, ka Latvija ir valsts, kurā demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības un cilvēku pamatbrīvības ir pamatvērtības, bet no otras puses — gan amatpersonu rīcība, gan atsevišķi izteikumi medijos neliecina par to, ka viņi paši šīs vērtības būtu patiesi pieņēmuši par savām. Šajā kontekstā simptomātiski ir Eirobarometra dati par sabiedrības uzticību. No 2004.gada līdz 2008.gada rudenim sabiedrības uzticība valdībai, Saeimai un politiskajām partijām ir katastrofāli zema.[ 9 ]
Kā ir ar sabiedrību
Analizējot ES vērtību lomu Latvijas iedzīvotāju vidū, var izdarīt vairākus secinājumus.[ 10 ] Pirmkārt, autoritārismu atbalsta salīdzinoši mazs respondentu skaits, taču tajā pašā laikā absolūtais vairākums uzskata, ka demokrātija Latvijā, kāda tā ir pašreiz, nav ilgtspējīga un ir būtiski jāuzlabo. Vērtējot nepieciešamās pārmaiņas, kas būtu jārealizē, lai demokrātija Latvijā uzlabotos, vienlīdz liela daļa aptaujāto cer, ka politiķi paši mainīsies un kļūs labāki un ka demokrātijas kvalitāte ir atkarīga no pašu iedzīvotāju rīcības.
Otrkārt, ievērojama daļa sabiedrības atbalsta nodokļu nemaksāšanu[ 11 ], ko var interpretēt divējādi. No vienas puses tā var būt atbilde valsts neparedzamai rīcībai, bet no otras puses — tas parāda vispārējās vienošanās trūkumu sabiedrībā. Treškārt, lai gan diskutabls ir jautājums par to, cik daudz Latvijas iedzīvotāji ES vērtības uztver līdzīgi un cik daudz tās tiek interpretētas individuāli, kopumā var secināt, ka šīs vērtības Latvijas iedzīvotāji atzīst par būtiskām. Tajā pašā laikā, apzinoties šo vērtību nozīmīgumu, liela daļa sabiedrības uzskata, ka Latvijā ir sarežģījumi ar to realizēšanu dzīvē.
Ceturtkārt, vispārējā tendence liecina, ka vēlētāju aktivitāte Latvijā krītas. Tas, ka 2008. gada augustā notikušajos referendumos bija vērojama liela vēlētāju aktivitāte, vairāk liecina par konkrēto sabiedriski politisko situāciju valstī, nevis pēkšņu vispārējas pilsoniskās līdzdalības paaugstināšanos. Piektkārt, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, lai arī deklaratīvi atbalsta demokrātijas un cilvēktiesību nozīmīgumu, tomēr neiestājas par šo vērtību stiprināšanu, jo tam nevelta ne savu brīvo laiku, ne arī ir gatavi finansiāli atbalstīt citus, piemēram, ziedojot sabiedriskajām organizācijām, kas aktīvi iestājas par šo vērtību kopšanu.
Interesanti, ka lielākā daļa (55%) respondentu nekādi nereaģē, ja tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības. Aptuveni trešā daļa aptaujāto netic, ka šo tiesību aizstāvēšana kaut ko mainītu, kamēr 22% nereaģē slinkuma, nevēlēšanās vai laika trūkuma dēļ. Gandrīz piektā daļa jeb 18% ir vērsušies kādā valsts pārvaldes institūcijā un informējuši par attiecīgo pārkāpumu, savukārt 11% ir vērsušies Tiesībsarga birojā vai Latvijas Cilvēktiesību centrā. Visbeidzot 16% respondentu konkrētajai problēmai ir pievērsuši mediju uzmanību.
Izanalizējot ES vērtību lomu Latvijas politiskajā kultūrā, jāsecina, ka šīs vērtības tiek atbalstītas deklaratīvi un nevar novērot lielākās sabiedrības daļas un visas politiskās elites aktīvu šo vērtību aizstāvēšanu, kopšanu un veicināšanu. Pētījuma gaitā noskaidrotais liecina par problēmām vairāklīmeņu socializācijas procesā, jo ES institūciju proponēto vērtību nonākšana līdz politiskajai elitei, kura ir atbildīga par to veicināšanu un stiprināšanu sabiedrībā, nav bijusi veiksmīga. Ja arī turpmāk politiskā elite neveicinās sabiedrības līdzdalību un ES vērtību stiprināšanu un sabiedrībā valdošā politiskā apātija nemazināsies, ir pamats uztraukties, ka demokrātija Latvijā ir apdraudēta.
_______________________