Foto: sakeeb
Vai Latvijā pareizi tiek piemērotas starptautiskās normas par sabiedrības tiesībām uz informāciju un līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā? Orhūsas konvencijas prasību analīze.
Daudzās diskusijās un, it īpaši, par būvniecības normatīvo regulējumu izskan viedoklis, ka Orhūsas Konvencija[ 1 ] attiecas uz tādiem lēmumiem kā ietekmes uz vidi novērtējumu un piesārņojošo darbību A vai B kategorijas atļaujām, bet nav attiecināma uz būvniecības procesu. Vai Orhūsas Konvencijas prasības par sabiedrības informēšanu un tiesībām uz līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā attiecas arī uz lēmumu pieņemšanu par būvniecības atļaušanu? Šāda jautājuma kontekstā tālāk rakstā tiks sniegts skaidrojums, apskatot gan Orhūsas Konvencijas prasības, gan citu valstu pieredzi.
Jautājuma nozīmīgums
Kādēļ tas ir svarīgi? Tādēļ, ka no tā ir atkarīgs, vai Latvijā tiek pareizi piemērotas starptautiskās normas (kuras Latvijā ir spēkā kopš 2002.gada) par sabiedrības tiesībām uz informāciju un līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā.
Orhūsas Konvencijas 6.pants nosaka prasības par sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu lēmumu pieņemšanas procedūrā par tādu darbību atļaušanu, kurām var būt būtiska ietekme uz vidi. Pirmkārt jau, tās ir darbības, kas uzskaitītas Orhūsas Konvencijas I Pielikumā (par kurām per se ir skaidrs, ka tās būtiski ietekmēs vidi, piemēram, atomelektrostaciju būvniecība, naftas vai gāzes pārstrādes iekārtu būvniecība, rūpnieciskās iekārtas celulozes ražošanai, bīstamo atkritumu sadedzināšanas vai pārstrādes iekārtas, iekšzemes ūdens ceļi un ostas, kas paredzētas kuģiem ar kravnesību lielāku kā 1350t, utml.), otrkārt, visas pārējās darbības, kuras valstis nosaka kā tādas, kas var būtiski ietekmēt vidi (piemēram, vērtējot katrā konkrētā gadījumā atsevišķi vai definējot kādām darbībām var būt būtiska ietekme uz vidi). Lai šādas darbības atļautu, valstij ir jānodrošina, ka sabiedrība tiek laicīgi un adekvātā veidā informēta par plānotu darbību attiecīgajā teritorijā, kā arī tiek efektīvi iesaistīta lēmumu pieņemšanas procedūrā (Orhūsas Konvencijas 6.panta pirmā un otrā daļa).
Pastāv uzskats, ka attiecīgās prasības, ko nosaka Orhūsas konvencija, tiek pilnībā ieviestas ar ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk – IVN) procedūru (Latvijā likumu „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”) un integrēto piesārņojumu kontroles atļauju izsniegšanas procedūru (Latvijā likumu „ Par piesārņojumu”). Tomēr kā pierāda Orhūsas Konvencijas Atbilstības Komitejas[ 2 ] atzinumi par vairāku citu, Eiropas Savienības valstu normatīvo regulējumu, tad attiecīgā izpratne nav pareiza.
Orhūsas Konvencijas prasības par sabiedrības informēšanu un tiesībām uz līdzdalību attiecas uz ik vienu lēmumu, kas var būtiski ietekmēt vidi, ne tikai uz kādu tās daļu, piemēram, IVN.
Sabiedrības viedokli nedrīkst ignorēt
Šajā kontekstā interesanta ir Lieta pret Čehijas Republiku (ACCC/C/2010/50) (turpmāk arī – CZ lieta), ko ierosināja Čehijas sabiedriskā organizācija (Vides tiesību pakalpojumi – VTP). Cita starpā tā pārmeta, ka Čehijas Republika neievēro Orhūsas Konvencijas 6.panta trešās un astotās daļas prasības, kā arī 9.panta noteikumus attiecībā uz tiesu pieejamību. VTP norādīja, ka gan normatīvais regulējums, gan prakse ierobežot to personu loku, kuri ir tiesīgi piedalīties tādu lēmumu pieņemšanas procesā, kas var skart vidi. Čehijas normatīvais regulējums paredz, ka teritorijas lietošanas un būvniecības atļauju izsniegšanas lēmuma procesos var piedalīties tikai ierobežots personu loks. Regulējums izslēdz sabiedrības pārstāvju līdzdalību, kuru intereses varētu tikt aizskartas, bet kuriem attiecīgā teritorijā nav īpašumu, kā arī vides nevalstiskās organizācijas.
Šajā konkrētajā lietā Atbilstības Komiteja atzina, ka Čehijas Republikas normatīvais regulējums nenodrošina efektīvu sabiedrības līdzdalību visos lēmumu pieņemšanas procesos un tādējādi attiecīgā dalībvalsts pārkāpj Orhūsas Konvencijas 6.panta trešo daļu. Lieta pret Čehiju Latvijas kontekstā ir atzīmējama tieši ar tajā ietverto atziņu, ka Orhūsas Konvencijas prasības par sabiedrības informēšanu un efektīvu līdzdalību attiecas arī uz būvniecības atļaujas izsniegšanu.
Orhūsas Konvencijas 6.pants paredz ne tikai sabiedrības tiesības tikt informētiem par plānoto darbību un tikt iesaistītiem visā lēmumu pieņemšanas procesā par darbības atļaušanu, bet arī to, ka lēmumu pieņēmējiem sabiedrības viedoklis ir ‘pienācīgi jāņem vērā.’ (Konvencijas 6.panta 8.daļa) Praktiski tas nozīmē, ka izteiktos sabiedrības viedokļus, ierosinājumus un iebildumus nedrīkst ignorēt. Tie ir pienācīgi jāizvērtē un it īpaši, gadījumos, kad priekšlikumi vai iebildumi tiek noraidīti, tāds lēmums ir jāpamato.[ 3 ] Kā norāda Atbilstības Komiteja, no vienas puses, sabiedrības viedoklim nav ‘veto’ tiesību, t.i., tas nenozīmē, ka darbību nevar atļaut, kaut saņemts negatīvs sabiedrības viedoklis. Tomēr, no otras puses, ja lemj pretēji sabiedrības viedoklim, kompetentajai institūcijai viedokļi ir nopietni jāizvērtē un savs lēmums jāpamato. [ 4 ]Turklāt, saskaņā ar Orhūsas Konvencijas 6.panta 9 daļu, informācijai par lēmumu un pamatojumam, uz kuru tas balstās, ir jābūt pieejamam sabiedrībai.
Galvenā atziņa, kas izriet no lietas pret Čehijas Republiku, kā arī vairākām citām lietām, piemēram, lietas pret Lietuvu, un Spāniju – uz visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti par konkrētu darbību (lai to drīkstētu realizēt konkrētajā vietā un veidā), ir attiecināmas Orhūsas Konvencijas 6.panta prasības par sabiedrības informēšanu un līdzdalību.
Katras Konvencijas dalībvalsts ziņā paliek noteikt, kas kurā stadijā tiek apspriests un par ko tiek lemts. Piemēram, ietekmes uz vidi novērtējuma procesa laikā tiek skatīti jautājumi par potenciālo darbības ietekmi uz vidi, alternatīvo vietu vai tehnoloģiju izvēles pamatojumu u.tml. Savukārt, būvniecības atļaujas izdošanas procesā tiek skatīti jautājumi par būvēšanas nosacījumiem konkrētajā vietā.[ 4 ] Ņemot vērā Orhūsas Konvencijas 6.panta analīzi un attiecīgo valstu normatīvo aktu izvērtējumu, Atbilstības Komiteja norāda (CZ lietas 70.p.), ka „vides lēmumu pieņemšana neaprobežojas ar IVN procedūras veikšanu, bet attiecas uz jebkuru sekojošo posmu lēmumu pieņemšanas procesā, piemēram, uz tādu kā ‘zemes (teritorijas) izmantošanas lēmumu’ un būvniecības atļaujas procedūru, tik tālu, cik plānotajai darbībai ir ietekme uz vidi. Turklāt, kā atzīmē Atbilstības Komiteja, Konvencijā paredzētā sabiedrības līdzdalība attiecas ne tikai uz vides aspektu izvērtēšanu un komentēšanu, bet jebkuru aspektu, kas attiecas uz konkrētā lēmuma pieņemšanu (CZ lietas 70.p.).
Čehijas lietas analīze, kā arī Atbilstības Komitejas atziņas sniedz atbildi uz raksta sākumā izvirzīto jautājumu – Orhūsas Konvencijas prasības attiecībā uz sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu par tādu darbību atļaušanu, kas var ietekmēt vidi, attiecas arī uz būvniecības atļauju izsniegšanu.
* Autore arī bijusi Latvijas pārstāve Orhūsas Konvencijas ekspertu darba grupās.