Foto: AFI

Esam plānojuši Universitātē ieviest skaidri definētu kārtību attiecībā uz plaģiātismu, Senāts varētu lemt par to jau martā vai aprīlī. Nepieciešams radīt ētikas padomi vai tamlīdzīgu institūciju, kas individuāli izvērtētu katru plaģiātisma gadījumu.

Vai plaģiātismu jūs vērtējat kā nopietnu problēmu Latvijas Universitātē?

Tā ir problēma, bet ne jau tik ļoti nopietna, ka mācību laiks universitātē var paiet tikai norakstot. Es nevienu tādu gadījumu nezinu.

Protams, tehniskās iespējas, kuras nākušas klāt mācību vielas apguvē 90-tajos gados ir fantastiskas un studentiem dod plašas iespējas arī negodīgai rīcībai. Plaģiātisms kā parādība pastāvēja arī agrāk, bet iespējas, kādas pastāv tagad – no Interneta izdrukāt referātus, tās ir milzīgas.

Šobrīd universitātē, ja students tiek pieķerts plaģiātismā bakalaura vai maģistra darbā, tad atzīme tiek anulēta, un students tiek atskaitīts no universitātes.

Kā jūs vērtējat Klāva Sedlenieka novērojumu, ka rakstot referātus, 20-40 procenti studentu nodarbojas ar plaģiātismu?

Es ļoti labprāt iepazītos ar šo pētījumu. Pirmkārt, cik tas ir plašs, reprezentatīvs un korekts. Cik studentu aptaujāti – 10, 20 vai 2000? Nekādā gadījumā nedrīkst teikt – “balstoties uz novērojumiem”.

Cik plaģiātisma gadījumu konstatēts pagājušajā mācību gadā?

Bakalauru programmās – 114 gadījumi, maģistru programmās – divi, visi tika eksmatrikulēti (atskaitīti) no Universitātes. Šie dati attiecas uz nepilna laika studentiem. Šiem studentiem ir ievērojami mazāks kontakta laiks ar pasniedzējiem, viņus retāk var pārbaudīt, turklāt daudzi no viņiem strādā, un viņiem nereti ir vairāk zināšanu, kā izmantot dažādus informācijas resursus nekā vidusskolu beigušam dienas laika studentam. Kopumā – nepilna laika studentu vidū tas ir izplatītāk.

Cik šādu gadījumu ir bijis dienas laika studentu vidū?

Praktiski nav bijis. Ir konstatēta negodīga rīcība, bet par to neviens nav atskaitīts. Mums nav statistikas apkopojuma.

Kontrole, pirmkārt, attiecas uz attiecīgā priekšmeta pasniedzēju. Kontrole ir atkarīga no viņa godaprāta, no erudīcijas. Jo lielāks kontakta laiks ar studentu lekcijās, semināros, jo mazāk iespēju negodīgai rīcībai. Ja kursa darba aizstāvēšanā tiek konstatēts plaģiātisms, tad students saņem negatīvu vērtējumu. Ja tas noticis bakalaura vai maģistra darbā, tad students tiek eksmatrikulēts ar disciplinārsodu – atskaitīts no universitātes.

Plaģiātisma novēršana ir ne tikai godaprāta, bet arī paša pasniedzēja kompetences jautājums. Piedodiet, bet ja pasniedzējs pats nepārvalda informācijas resursus, tad plaģiātisms tikai plauks.

Jā, informācijas plūsma ir ļoti liela, un kaut kas var paslīdēt garām. Bet tādu norakstīšanu jau uzreiz var redzēt. Neviens students neraksta tik literāri labi vai tik izcilā angļu valodā, lai nevarētu pateikt, ka tas ir pārrakstīts, teiksim no Interneta.

Es uzskatu, ka lielā mērā to veicina arī pārāk teorētiski uzdevumi, kuri neliek studentam pašam izstrādāt savus secinājumus. Jo konkrētāk jāpēta kāda problēma, jo mazāk iespēju plaģiātismam uz vispārējas teoretizēšanas rēķina. Tad Interneta resursi, piemēram, būtu tikai vispārējs fons, pamats diskusijai, bet ne praktisko secinājumu avots.

Bet kāda tad šobrīd ir pasniedzēja atbildība? Kādas ir sekas, ja pasniedzēja darbība veicina plaģiātismu?

Tas ir grūti izvērtējams jautājums – kad tas notiek apzināti, kad neapzināti. Tas ir tāpat kā uz ceļa – pirmkārt jau sodu saņem tas, kurš pārkāpj satiksmes noteikumus. Bet pēc tam jautāt policistam, kāpēc tu viņu nesodīji? Varbūt viņš uzmanīja kādu citu.

Vai universitātē tiek domāts par to, kā plaģiātismu ierobežot? Kāda ir LU politika šajā jautājumā? Tikko Sociālo zinātņu fakultātē publiski tika izvērtēts un nosodīts divu studentu plaģiātisms kursa darbā, un klātesošie studenti apliecināja, ka plaģiātisms universitātē ir plaši izplatīts. Fakultāte ierosinās LU vadībai noteikt vienotu sankciju sistēmu par plaģiātismu gan pasniedzēju, gan studentu darbos. Vai Jūs paredzat šādu principu ieviešanu?

Es zinu par šo gadījumu, mēs esam plānojuši ieviest šādu vienotu, skaidri definētu kārtību, pilnveidot akadēmisko dokumentāciju. Tas nav vienas dienas jautājums, Senāts varētu lemt par to jau martā vai aprīlī. Domāju, ka nepieciešams radīt arī koleģiālu institūciju, ētikas padomi vai ko tamlīdzīgu, kas individuāli izvērtētu katru plaģiātisma gadījumu un dotu studentiem iespēju aizstāvēties.

Mēs domājam par to, ka uz diplomdarbiem varētu likt “copyright” zīmi, kā tas ir rietumvalstu universitātēs. Tādā gadījumā par plaģiātismu studentu sagaida ne tikai eksmatrikulācija, kā tas jau ir šobrīd, bet arī konkrēta juridiska atbildība ar materiālām sekām par autortiesību pārkāpumu. Sarežģītāk ir ar autortiesību vērtējumu Interneta resursiem. Bet principā es neesmu dzirdējis par tādu gadījumu, kad universitātē kāds būtu tā izmantojis cita autora darbus.

Kad LU tiks ieviests “copyright” uz diplomdarbiem?

Es domāju, ka šī mācību gada laikā mēs šo problēmu atrisināsim. Turklāt tagad jau tiek ieviesta rotācijas sistēma starp budžeta un maksas grupu studentiem, un tas, es domāju, arī stimulēs studentus uz godīgu cīņu un mudinās būt neiecietīgākiem pret šādiem pārkāpumiem.

Bet plaģiātisms attiecas ne jau tikai uz diplomdarbiem. Norakstīšana semestra laikā no kāda referāta ir tas pats. Turklāt kā zināma veida darījums – par samaksu, piemēram. Tas jūs nesatrauc?

Protams, ka satrauc. Bet pieķert to var tikai tad, ja kāds pastāsta – rakstītājs vai devējs. Šī parādība vispār ir sekas tādai liberālai attieksmei pret šādām nejēdzībām valstī kopumā. Daudzmiljonu skandāli, kur iejauktas amatpersonas, beidzas ne ar ko. Un tad, saprotiet, students domā – ai, kas tad notiks, ja es norakstīšu? Ja draugs man iedod, un mēs sarunājam?

Tad jau pasniedzējs pret plaģiātismu ir bezspēcīgs cīnīties. Nevar neko pats iesākt, sistēma tāda…

Jūs visu laiku par to pasniedzēja atbildību runājat… Pasniedzējam tas, kā saka, ir jāatklāj. Tas ir viens no viņa pienākumiem. Pasniedzējs ir līdzatbildīgs. Bet vainīgs pirmkārt ir tas, kurš zog. Viennozīmīgi. Nu, tā ir kaut kāda nolaidība no pasniedzēja puses, ja nav pamanījis plaģiātu. Tad vajadzētu sekot kaut kādam brīdinājumam. Ja tas notiek atkārtoti, tad jāizdara nopietnāki secinājumi. Bet, ja, piemēram, nav pamanīts plaģiāts diplomdarbā simt lappušu apjomā, tad būtu noteikti jābrīdina un atkārtotā gadījumā vajadzētu būt arī administratīvai atbildībai. Tāda stingra kārtība šajā jautājumā nav noteikta.

Līdz šim šādu gadījumu nav bijis?

Nē, nav. Mēs vispār gribētu Universitātē izdiskutēt šo plaģiātisma jautājumu. Piemēram, par soda samērojamību. Ja students par plaģiātismu pieķerts vienreiz un atskaitīts no augstskolas, vai viņam liegt iespējas atjaunoties studijām vispār? Varbūt varētu atsākt studijas, teiksim, pēc 5 gadiem? Mēs gribam par šiem jautājumiem diskutēt ar studentu pašpārvaldi fakultātēs un arī LU Studentu padomē.

Vispār, es gribētu tikties arī ar Sedlenieku un iepazīties ar viņa pētījuma datiem. Es pats pasniedzu statistiku, mēs varam sagatavot anketas un korekti veikt šādu pētījumu. Es domāju, ka studenti diezgan vaļsirdīgi atbildētu uz šiem jautājumiem.

Bet būtībā studentam nevajadzētu būt motivācijai uz plaģiātismu. Vēlāk viņam taču atzīme nespēlēs galveno lomu. Darba devējam galvenais būs augstskolas absolventu prasmes, un darba tirgus tik un tā viņus saliks katru savā vietā!

Man nav skaidrs, kāpēc viņi to dara. Uz to es atbildi neesmu saņēmis.

Kāpēc, kā jums šķiet?

Tā ir tāda vispārēja visatļautība. Daudz plašāka problēma – sākot ar studentiem un beidzot ar ierēdņiem Briselē.

Intervijā portālam Ilga Kreituse izteicās, ka universitātē vispār var izmanīties cauri tikai ar plaģiātiem.

Es neticu, ka tas ir iespējams. Pasniedzējs taču redz, uz ko katrs students ir spējīgs! Ko tad – ja viņš uzstājas seminārā, tad viņam vienmēr kāds diktē?! Konstatēt šādu gadījumu var tikai tad, ja students atzīstas. Vispār, ja Kreitusei šādi gadījumi ir zināmi, tad viņas pasniedzējas pienākums ir darīt tos zināmus. Ja kāds Vēstures un filozofijas fakultātē visu mācību laiku tā ir darījis, tad viņai par to bija jāinformē, lai varētu anulēt kvalifikāciju. Diplomdarbi tiek glabāti mūžīgi, tā kā to leģitimitāti mēs varam pārbaudīt. Turklāt atbildība tad jāprasa arī no diplomdarba vadītāja un recenzenta. Man tādi gadījumi nav zināmi.

Vai jūs Kreitusei esat par to jautājis?

Nē, es neesmu vēl paspējis to izdarīt. Bet es parunāšu, man būtu interesanti uzzināt viņas novērojumus.

Un kas attiecas uz Sedlenieka pētījumu, es negribu ticēt, ka ir 20 – 40 procenti ļaunprāšu, kas to vien dara kā noraksta.

Klāvs Sedlenieks "Latvijas augstskolas kā korupcijas kalves"

Plaģiātisma cietuma pamatojums (intervija ar I. Kreitusi)

Plaģiātisma izvērtēšana LU Socioloģijas nodaļas sēdē 04.02.2002.