Foto: Neville Mars
Kamēr Latvijas sabiedrisko mediju vadībā nebūs profesionāļu un mediju darbu uzraudzīs politiski iecelta padome, pārliecības par neatkarīgu ceturto varu mums kā sabiedrībai nebūs.
Kādai būt Latvijas televīzijai (LTV) un ko gaidīt no tās jaunā ģenerāldirektora? Mediju uzraugošajai institūcijai Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) tas, šķiet, nav skaidrs, un tā rīko publiskas debates. Diskusija notiek ar mērķi radīt skaidrību par sabiedriskā medija un auditorijas vajadzībām, medija uzdevumiem un sasniedzamajiem mērķiem, kas tiks gaidīti no jaunā televīzijas priekšnieka. Taču sabiedrisko mediju telpā Latvijā gaiss ir pamatīgi sasmacis, un sienas brēc pēc kapitālā remonta. Šajā rakstā minēšu pašus būtiskākos jautājumus, kas gaida risinājumu.
Jāsāk ar politisko uzraugu
Televīziju un radio staciju vadītājiem ļoti patīk reitingi, it īpaši, ja kāds sāk analizēt viņu darbu vai konkrētā medija programmas. Droši vien tāpēc, ka ar reitingiem var skaisti manipulēt it īpaši auditorijās, kas no šiem mērījumiem neko daudz nesaprot. Reitingus var izskaidrot dažādi, vienus skaitļus nosaucot, citus pieklājīgi noklusējot. Savas profesionālās darbības laikā biju liecinieks Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) sēdei, kur radio priekšnieks klātesošos iepazīstināja ar reitingiem, kas liecinot par ziņu dienesta neprofesionālo darbību. Padomes sēdē visi ļoti nopietni vērās uz līknēm ekrānā un rādīja bažīgas sejas. Reitingu dati netika aplūkoti objektīvi, t.i., ar tiem manipulēja, jo uzsvars tika likts uz skaitļiem, pēc kuriem nevar objektīvi spriest par konkrēto situāciju.
Reitingu pamatā ir divi rādītāji, kas raksturo auditoriju — RCH (reach parāda klausītāju/skatītāju skaitu tūkstošos no tiem, kas vispār lieto radio/televīziju) un SHR (share parāda, cik procentuāli no visiem mediju lietotājiem ir konkrētā laika posmā tieši minētajai radiostacijai/televīzijai). Pēdējo gadu tendence rāda, ka radio kā medija lietotāju skaits samazinās kopumā, tāpēc, lai spriestu, cik veiksmīgi kāds konkrēts medijs strādā, ir jāaplūko SHR rādītājs — kādu tirgus daļu tas aizņem, un RCH rādītājam šajā gadījumā ir tikai informatīvs raksturs. Neviens no NRTP pārstāvjiem šajā sēdē nesadzirdēja iebildumus par vienpusīgo reitingu interpretāciju — acīmredzot, viņi vai nu nesaprata, ko nozīmē reitingu dati un kā tie ir jālasa, vai arī pildīja politisko pasūtījumu. Tāpēc atklāts paliek jautājums, vai NRTP dominē nekompetence vai politiskā ietekmēšana.
Patlaban aktuāls NRTP dienas kārtības jautājums ir Latvijas televīzija (LTV) — Zaķusalas kuģis atkal palicis bez vadības. Desmit gados četri ģenerāldirektori, visi iecelti uz pieciem gadiem. Klupdami krizdami, viens pakaļ otram sēdušies galvenā vadītāja krēslā ar solījumiem beidzot ieviest kārtību un panākt normālu televīzijas darbu. Arī pēdējais no viņiem — Jānis Holšteins — neizturēja ilgi, atkāpdamies no amata pēc tam, kad pats aizliedza izrādīt programmā iekļauto dokumentālo lenti Putina sistēma. Filmu, kas nesimpatizē Kremlim, dienu pirms Krievijas parlamenta vēlēšanām par izrādāmu neuzskatīja arī NRTP priekšsēdētājs Ābrams Kleckins. Kuluāru informācija liecināja, ka tieši viņš ir runājies ar LTV direktoru par filmas „izņemšanu” no programmas, tomēr mediju uzraugs un aizstāvis joprojām ir savā amatā, jo vārdu savienojums „politiskā cenzūra” un veids, kā notika savstarpējā komunikācija, A.Kleckinam likās atbilstīga.
Tagad gaidām 7.februāri, kad NRTP solījusi atklātībā paziņot, kuri pretendenti ir pieteikušies konkursā uz LTV ģenerāldirektora amatu. Visupirms man ir jautājums šai padomei — vai tā ir morāli tiesīga izvēlēties nākamo ģenerāldirektoru sabiedriskajai televīzijai? Jau gadiem ilgi notiek darbs pie sabiedrisko raidorganizāciju likumprojekta, taču gals šim procesam nav redzams. Sabiedriskie mediji joprojām darbojas juridiska izņēmuma statusā, un to darbību regulē novecojusi likumdošana. Ir pavisam skaidrs, ka valstī nav politiskās gribas šos procesus sakārtot, un nav arī izpratnes par to, kas ir sabiedriskie mediji un kas ir to uzraugi un sabiedrības interešu pārstāvji. Ko NRTP ir darījusi kā televīzijas un radio uzraugs un aizstāvis, lai viss iepriekš minētais mainītos? Padome turpina uzskatīt par normālu sistēmu, kādā tā tiek ievēlēta (tās locekļus ieceļ ar Saeimas balsojumu no pašu politiķu izvirzītām kandidatūrām), un tāpat NRTP sabiedrību turpina ik pa laikam pārsteigt ar dīvainiem paziņojumiem, izteikumiem vai darbībām. Tādēļ nebiju izbrīnīts, kad pašas NRTP rīkotajā diskusijā[ 1 ] par to, ko vēlamies sagaidīt no sabiedriskās televīzijas un jaunā ģenerāldirektora, neviens (!) no tās pārstāvjiem nebija gatavs izteikt nopietnu viedokli par minēto jautājumu.
Lielākajā daļā Eiropas valstu raidorganizāciju uzraudzību veic neatkarīga institūcija, kas nekādā veidā nav pakļauta kādai no varas institūcijām (piemēram, Saeimai). Vēl vairāk, dažās valstīs, piemēram, Lielbritānijā un Vācijā, sabiedriskie mediji ir pašregulējoši. Pirms LTV jaunā ģenerāldirektora izraudzīšanas vispirms būtu jāsakārto pašas NRTP statuss, jāizveido jauna institūcija, kas tikai tad būtu tiesīga lemt par televīzijas ģenerāldirektora kandidātu.
Bez skaidras starta platformas
Man ir aizdomas, ka NRTP izsludinātajā konkursā netiks atrasts piemērotākais televīzijas direktors, jo ir daudzi apstākļi, kas profesionālam cilvēkam liek izvairīties no kandidēšanas. Visupirms nav skaidra platforma — kādu sabiedrisko televīziju NRTP vēlas redzēt. Nav precizētas līgumiskās attiecības starp jauno televīzijas direktoru un NRTP, kas ir tiešais direktora darba devējs. Nav skaidra likumiskā bāze sabiedrisko mediju normālai attīstībai nākotnē, neatrisināts jautājums ir peļņas gūšana no reklāmas, kas tiešā veidā ietekmē arī programmu saturu. Nav izdiskutēts jautājums par neproporcionāli lielajām apraides izmaksām, kas televīzijai un radio no valsts piešķirtā finansējuma jāpārskaita Latvijas Radio un televīzijas centram. Nevienam arī nav noslēpums, ka politiskais spiediens uz LTV ir tik liels, ka potenciāli labākajam kandidātam diezin vai būs vēlme pašam kāpt uz ešafota.
Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka nekas nemainīsies, ja nenāks kāds cilvēks ar „jaunu elpu” — jaunu skatījumu, jaunām metodēm, jaunu izpratni. Jaunajam LTV vadītājam būtu jābūt labam menedžerim ar obligātu praktisku pieredzi medijos, izpratni par žurnālistiku un konkrēti — par sabiedriskajiem medijiem. Tā kā medija galvenais produkts ir un vienmēr būs tā saturs, jaunajam ģenerāldirektoram ir jābūt skaidrai koncepcijai, kādai būtu jābūt LTV programmai un uz ko tiks likts galvenais uzsvars. Tāpat viņam jābūt gatavam izstrādāt sabiedriskā medija vīziju nākotnē, jo bez šādas vīzijas nav iedomājama sekmīga televīzijas tālākā attīstība. Jauna un talantīga televīzijas vadītāja spēcīgs atbalsts būtu stipra un godīga komanda — finanšu direktors, programmu direktors un tehniskais direktors, kā arī kopīga komandas vēlme sākt LTV sakārtošanu.
Mugurkauls — ziņas
Auditorijas mediju lietošanas paradumi 21.gadsimtā ir mainījušies straujāk, nekā to ir sapratusi LTV un Latvijas radio. Abu šo mediju programmas kopumā tiek veidotas pēc aizgājušo gadu izpratnes par to, kā darbojas sabiedriskais medijs. Neviens no medijiem nav diskutējis ne publiski ar sabiedrību, ne ar NRTP par t.s. nacionālā pasūtījuma uzstādījumu maiņu. Nacionālais pasūtījums, kurā NRTP nosaka apjomus konkrētiem raidījumiem un prioritātes nākamajam gadam, patiesībā top nevis NRTP, bet gan pašos medijos — LTV un radio. Esmu pilnībā pārliecināts, ka sabiedriskais medijs tikai tad attaisno savu nosaukumu un patiesi neatkarīgas ceturtās varas statusu, kad tam ir spēcīgs ziņu dienests — profesionāli, talantīgi un pieredzējuši, kā arī labi atalgoti žurnālisti. LTV ziņu dienests, kas veidojās par ļoti nopietnu un ietekmīgu ziņu mediju, tagad ir izpostīts, savukārt Latvijas radio ziņu dienests, kas turas uz atsevišķiem profesionāļiem, ir tuvu krīzei nepietiekami izglītotu un mazatalgotu darbinieku dēļ. Var tikai jautāt — vai tā ir netieša sagadīšanās vai process, pie kā ilgāku laiku strādā ne jau tikai ģenerāldirektori, bet arī sabiedrisko mediju uzraugs un aizstāvis — politiski ieceltā NRTP. Un līdz ar viņiem arī tie politiķi, kas nav ieinteresēti spēcīgos un viņus kritizējošos ziņu dienestos un medijos vispār.
Pārmaiņu laiki LTV šobrīd ir īpaši svarīgi, taču cilvēkiem, kas patlaban ir sabiedrisko mediju vadībā, nav sapratnes par modernu mediju darbu un pārmaiņu nepieciešamību. Kā gan citādi lai izskaidro situāciju, kad jau ilgāku laiku abas raidorganizācijas strādā bez programmu direktora, kas ir tieši atbildīgs par mediju saturu un kanālu konceptuālo risinājumu, kā arī nākotnes modeļiem? Abām raidorganizācijām nav izstrādāta vīzija, ko tās vēlas sasniegt nākotnē un kādi būs tālākie programmas attīstības posmi. Turklāt, lai situācija būtu vēl dramatiskāka, sabiedriskā radio ģenerāldirektors ir NRTP iecelts (nevis konkursā uzvarējis) cilvēks bez augstākās izglītības, bet abu sabiedrisko mediju ziņu dienestus vada cilvēki, kam nav žurnālista izglītības un ziņu žurnālistikas prakses.
Mūsu gadsimts sabiedriskajiem medijiem ir raksturīgs ar visaptverošu informācijas sniegšanu, pievilcīgu un dinamisku tās atspoguļošanu, kā arī informācijas analīzi. Tas ir galvenais sabiedrisko mediju uzdevums, pārējās funkcijas ir pakārtotas šai pirmajai. Kamēr LTV jaunais vadītājs un Latvijas radio direktors neveiks vispusīgu programmu un darbinieku auditu, nenoteiks programmu attīstības prioritātes, kā arī savu darbību nebalstīs uz spēcīgu ziņu dienestu, sabiedrisko mediju attīstība turpinās stagnēt, un tā gala rezultāts būs mazietekmīga, pašapmierināta un skatītājos un klausītājos neieinteresēta televīzija un radio. Var jau priecāties par reitingiem un manipulēt ar dažādiem skaitļiem, bet tas, ka samazinās sabiedriskās televīzijas un radio lietotāju skaits, ir jau ilgākā laika periodā reitingu pētījumos fiksēts process. Cilvēki vairāk izvēlas lietot citus medijus, piemēram, internetu. Bet par to, kā abas raidorganizācijas saprot mediju lomu 21.gadsmitā, liecina arī tas, kā tās sevi pozicionē globālajā tīmeklī. LTV lapā nav ne vēsts no ziņām un to analīzes, savukārt Latvijas radio mājas lapā ir atrodamas ziņas, taču to izkārtojums ir haotisks un lapas koncepcija — nemoderna.
Kamēr Latvijas sabiedrisko mediju vadībā nebūs profesionāļu un kamēr mediju darbu uzraudzīs politiski iecelta padome, pārliecības par neatkarīgu ceturto varu mums kā sabiedrībai nebūs. Tāpēc neatbildēts paliek jautājums — vai sabiedrība arī nākotnē varēs paļauties uz tās interešu aizstāvjiem Latvijas komunikācijas telpā? Sajūta, ka tas tā noteikti būs, pagaidām nerodas.