Foto: Peter Nijenhuis
Kāda bija iepriekšējo 3 gadu Latvijas politikas lielākā kļūda, un kā nepieļaut tās atkārtošanos?
Vai vēl kādam ir sajūta, ka pēdējā pusgada laikā no Latvijas politikas ir izsūkta visa dzīvība? Proti, mainoties Dombrovska un Straujumas valdībām, iestājusies stagnācijas, panīkuma ēra?
Tikai piemēra pēc minēšu 10 jomas, kur vēl nesen vai nu tika pieteiktas pārmaiņas vai arī to nepieciešamība ir acīmredzama … bet šīs pārmaiņas ne tikai nenotiek, bet, šķiet, ir apstājusies pat nopietna politiskā diskusija par to nepieciešamību!
1.izglītības jomā – it sevišķi vāji prioritizētais un pārvaldītais augstākās izglītības sektors, kā arī izteikti sliktie pieaugušo mūžizglītības rādītāji;
2.veselības joma ar tās dziļajām pārvaldības, finansēšanas, pakalpojumu kvalitātes problēmām;
3.nīkuļojošā (maigi sakot) inovāciju un zinātnes joma;
4.valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reforma;
5.maksātnespējas procesu godīgākās pārvaldības reforma;
6.risinājums KNAB traģikomēdijai;
7.neveiksmīgais e-parakstīšanās risinājums, kas joprojām neļauj Latvijai tuvoties Igaunijas e-pakalpojumu pieejamības rādītājiem un citas vispārējās pārvaldības kvalitātes problēmas, uz kurām Latvijai norāda starptautiskās organizācijas;
8.enerģētiskās neatkarības stiprināšanas jautājumi;
9.iekšējā drošības sistēmas problēmas (tādas kā, piemēram, elementāru apmācību trūkums par rīcību trauksmes situācijās), kuru patieso dziļumu daļēji uzrādīja Zolitūdes traģēdija;
10.dziļā sociālā nevienlīdzība, kas ir cieši saistīta ar nespēju pārvērtēt Latvijas nodokļu sistēmu kopumā.
Nav jau tā, ka neviens neko nedara – atšķirībā no valdības un Saeimas vairākuma, kas jau kopš janvāra strādā atvaļinājuma režīmā, premjere, daži deputāti, ministri vēl kaut ko lēnītēm rušinās, cenšoties apdarīt mazus darbiņus, kuriem var būt un var arī nebūt ilgtermiņa ietekmes. Bet savādāk – pilnīga paralīze, gaidot uz Saeimas vēlēšanām, bez īpašiem solījumiem, ka oktobrī jebkas būs principiāli savādāks.
Mana hipotēze: šī letarģiskā gaisotne ir tik uzkrītoša tādēļ, ka tas ir regress, salīdzinot ar iepriekšējās valdības darbu. Cilvēka daba ļauj vieglāk pamanīt pārmaiņas uz sliktu, nevis pārmaiņas uz labu – un uz šāda fona jaunās koalīcijas darbs ir par vairākām pakāpēm kuslāks. Manā vērtējumā iepriekšējā valdība bija uzstādījusi augstāku latiņu tam, ko vispār pilsoņiem būtu vērts gaidīt no valdības un parlamenta.
Interesants domu eksperiments būtu pamēģināt modelēt, kā būtu izskatījusies šodiena tad, ja 2011.gadā nebūtu notikušas ārkārtas Saeimas vēlēšanas un 2010.gadā ievēlētā Saeima būtu turpinājusi savu darbu līdz pat šogad paredzētajām vēlēšanām. Esmu pārliecināta, ka neviena no manis pieminētajām 10 problēmām nebūtu atrisinātas. Man grūti atcerēties vēl saturiski tukšākas priekšvēlēšanu programmas, ko partijas piedāvāja 2010.gada vēlēšanās. Viens no diviem koalīcijas partneriem – ZZS – pat nebija papūlējies izveidot programmu, kas pārsniegtu 4000 zīmju (1-2lpp.) apjomu. Dažas no 2011.gada vēlēšanās pieteiktajām reformām vispār nebūtu darba kārtībā.
Taču gaisotnes ziņā starp TO valdību un ŠO valdību būtu bijusi milzīga atšķirība. Ja šo valdību raksturo letarģija, tad to valdību raksturotu formāla Vienotības un ZZS atrašanās vienā koalīcijā, bet reāla koalīcija starp trim citām partijām: ZZS, SC un PLL, kas nepilnā gadā pēc 2010.gada vēlēšanām pierādīja savu spēku gan atklātajā balsojumā par liegumu KNAB veikt kratīšanu A.Šlesera dzīvesvietā, gan arī slēgtajos balsojumos par tiesnešiem, cilvēktiesību jautājumos nekompetentu tiesībsargu un „pēdējā mirkļa” prezidentu. Vienotība turpinātu plātīt rokas, vērojot šādus balsojumus un pati ar visiem saviem (vēlāk pie Olšteina un Repšes pārgājušajiem) sponsoriem turpinātu degradēties tādos pašos rekordtempos, kā tā uzrādīja īsajā laika posmā no 2010.gada rudens vēlēšanām līdz 2011.gada pavasara beigām.
Tādēļ attieksme pret 2011.gada ārkārtas vēlēšanām, protams, ir vērtību un gaumes jautājums. Pazīstu cilvēkus, kas gan 2011.gada jūnijā uzskatīja, gan joprojām uzskata, ka tobrīd tika padzīta visu laiku labākā Latvijas valdība – Vienotība un ZZS koalīcija Valda Dombrovska vadībā. Apbrīnoju šādu uzskatu konsekvenci, bet manas vērtības un gaume saka, ka nākamā Valda Dombrovska valdība (Vienotība + RP + NA) bija nesalīdzināmi labāka. Tajā ne tikai ministru līmenī caurmērā sastāvs bija spēcīgāks, bet arī koalīcijā kā kopumā bija ambīcija, enerģija un spēja atrisināt vairākas sistēmiskas problēmas (tos pašus slēptos balsojumus, piemēram), kā arī pacelt publiskajā dienaskārtībā tēmas, kurām sen tur bija jābūt, bet politiskās vides piesārņotības dēļ tām nekad nebija pievērsta prioritāra vērība.
Taču šīs valdības pamatos bija ielikta kāda fundamentāla kļūda, kas ļāva daudzas lietas iznest publiskajā diskusijā, bet ne risināt. Šīs kļūdas esence: iepriekšējā politikas procesa noliegums, bet vienlaikus zināšanu trūkums (un – ļaunākais – nespēja pašiem sev atzīt savu nezināšanu!) par to, ko nozīmē normāls, konstruktīvs, uz rezultātu orientēts politikas process. Latvijas politikas senā sērga – lēņu muižu princips attiecībā uz nozaru „atbildībām” tika iecementēts tā, it kā tas būtu normāls politikas procesa elements. Rezultāts: valdības partija Vienotība kratījās vaļā no atbildības par izglītību, jo tā, lūk, ir valdības partijas Reformu partijas atbildība, valdības partija Reformu partija atļāvās maz interesēties par maksātnespējas pārraudzības sistēmas reformu, jo tas taču ir valdības partijas Nacionālās apvienības jautājums, kamēr valdības partija NA varēja atļauties neko „nerubīt” par veselības sistēmas problēmām, jo lai par šo jomu galva sāp valdības partijai Vienotībai!
Pēcoligarhu laikmeta Latvijas politiskās sistēmas lielākā problēma īpaši spilgti izgaismojās brīdī, kad pēc Valda Dombrovska atkāpšanās bija jāveido jauna valdība, un vairākas partijas atteicās pat mēģināt nominēt savus pārstāvjus dažiem ministru amatiem, godīgi atzīstot … ka neko sevišķi daudz no šīm jomām nesaprotot! Un – kas pats skumjākais – nesaprotot šādas atzīšanās traģiskumu.
Problēmas risinājums nav iespējams tad, ja nav atzīta problēma. Latvijas politiskās sistēmas dziļākā problēma: pat ja individuālā līmenī valdība sastāvēs no vieniem vienīgiem ģēnijiem, šī valdība būs mazspējīga tad, ja to būs pārņēmis naidīgu multiplo personību sindroms. Viegli prognozējams, ka kopīgu mērķu trūkums, kopīgas balss trūkums, kopīgas ATBILDĪBAS par sasniegtajiem rezultātiem trūkums izraisa karu koalīcijas ietvaros, kur katra partija ir ieinteresēta izcelties uz citu fona – saņemt „savām” nozarēm vairāk līdzekļu, parādīt koalīcijas partnerus negatīvākā gaismā (liekot kāju priekšā reformu mēģinājumiem).
Un, nē, tas nav normāls politikas procesa elements! Lai cik arī klišejiski Latvijā būtu piesaukt Igauniju, tomēr atļaušos norādīt uz mūsu ziemeļu kaimiņu piemēru. Šogad mani pārsteidza igauņu kolēģu argumentācija tam kādēļ, viņuprāt, Igaunijas valdības nomaiņa bija pozitīvs notikums: proti, Igaunijas vecā valdība vairs nespēja vienoties par papildus svarīgu jautājumu risināšanu. Iepriekš daudzus gadus spēja, bet nu vairs nespēja. Iedzīvotāji no šādas nespējas risināt svarīgas problēmas cieš, tādēļ likumsakarīgi, ka valdība maināma. Prezumpcija, kuras Latvijas politikā, šķiet, nekad nav bijis, jo pamatdoma ir matemātiska valdības „kopā saturēšana”, nevis pēc iespējas labs kopdarbs ar ambiciozi uzstādītiem mērķiem.
Koalīcijas valdības vienmēr nozīmē kompromisus (izpratni, ka savu personisko politisko programmu varēsi īstenot tikai pa 20, 50, 80%) un kopīgu atbildību – par izdarīto un neizdarīto atbild nevis tā partija, kuras „atbildībā” tika nodota kāda nozare, bet gan VISAS valdībā ietilpstošās partijas. Kādas nozares sasniegumi ir kopīgie sasniegumi, kādas nozares neatrisinātās problēmas ir solidāra neizdarība. Ja valdība piesaka kādu reformu, tad aiz šīs reformas stāv VISA valdība (katra tajā ietilpstošā partija).
Ja nav šādas solidaritātes, tad neko sevišķi daudz nav iespējams izdarīt. Tieši šī bija Dombrovska trešās koalīcijas lielākā nelaime – salīdzinoši spēcīgs personālsastāvs, bet ļoti vāja komandas, kopējās atbildības sajūta un kopdarbs. Un, ļaunākais, gandrīz nelokāma apziņa, ka tas arī ir normāls politikas process, ka savādāk nemaz nevar būt.
Ko darīt?
Ko darīt, lai varētu cerēt, ka pēc oktobra vēlēšanām Latvijas politikā parādīsies dzīvība un, vienlaikus, šī dzīvība būs konstruktīvāka nekā Valda Dombrovska trešās koalīcijas laikā?
Es piedāvāju kā risinājumu izmantot Satversmes preambulu.
Bez ironijas. Precīzāk – ar minimālu ironiju.
Ja preambulu pavērtē vairāk nekā 20 gadu kontekstā, tā kā simbolisks žests nav nekas neordinārs: tikai jaunākais no daudziem gadījumiem, kad Latvijas politiskā elite pirms vēlēšanām izmanto etniskā nacionālisma kārti tam, lai vēlētājam piedāvātu patosa pilnu izklaidi ar simbolisku nozīmi un novērstu šī paša vēlētāja uzmanību no tā, ka nopietnākas problēmas (sarežģītas sistēmiskas pārmaiņas) palikušas nerisinātas. Taču vēlētājs, ja apzinās šo taktiku, var bumbu atsist atpakaļ.
Tādēļ divi ierosinājumi.
Pirmais. Izmantojiet preambulu kā ieganstu uzdot svarīgus jautājumus. Katru reizi kad kāds Saeimas deputāts vai partija kā savu sasniegumu piemin preambulu (konstitucionālo vērtību nostiprināšanu), lūdzu, pajautājiet viņiem aptuveni šādi: „Preambula – tas ir simbolisks teksts. Bet ko, jūs, mīlīši esat darījuši, lai Latvijas cilvēkiem būtu pieejama pasaules klases veselības (izglītības, e-pakalpojumu) sistēmas? Ko esat darījuši, lai risinātu maksātnespējas administrēšanas pārraudzīšanas (un citus svarīgus) jautājumos?”
No savas puses apņemos šādi rīkoties.
Neļaujiet pārfutbolēt atbildību – visas partijas, kas šajā laikā bijušas valdībā, atbild gan par izdarīto, gan neizdarīto visās nozarēs! Valdība ir kopdarbs un solidāra atbildība, nevis partiju lēņu muižas. Jo vairāk vēlētāji pirms vēlēšanām šos neērtos jautājumus uzdos, jo lielāka iespēja ka partijas gan pirms vēlēšanām vairāk padomās par saviem piedāvājumiem šajās jomās, gan arī oktobrī zinās, ko darīt.
Otrais. Izmantojiet preambulu kā piemēru tam, lai ilustrētu Latvijas politiskajai elitei, ka saliedēts valdošās koalīcijas darbs Latvijā nav utopija. Sak, ja bija iespējams atrast tik dzelžainu politisko gribu 69 cilvēku sastāvā nobalsot par simbolisku tekstu, tad kāds varbūt attaisnojams tam, ka jūs neesat spējuši vienoties par nopietnāku atbalstu zinātnei, pārvērtēt Latvijas nodokļu sistēmu, īstenot nozīmīgas reformas pārmaiņām valsts kapitālsabiedrību administrēšanas jomā?!
Pieprasījumam pēcvēlēšanu laikam jābūt tādam, ka jaunajai koalīcijai (lai kāda tā būtu), jāapņemas paveikt 11.Saeimas iekavētās lietas un kā mūrim par šīm lietām jāstāv un jākrīt, nedalot valsts pārvaldi (bez)atbildības sfērās.
Ja nebūs pieprasījuma partijām atbildēt par nepadarītajiem darbiem, pirms vēlēšanām izstrādāt kvalitatīvas programmas un pēc vēlēšanām, veidojot valdību, vienoties par kopīgi veicamajām svarīgajām pārmaiņām, turpināsies tā pati muļļāšanās, ko redzam šobrīd.
Iespējams, ka kādam šķiet, ka stagnācijas laikmetu – kādu redzējām pēc 2010.gada vēlēšanām un kādu redzam arī šobrīd – varam atļauties. Ja tā, tad atgriežamies pie vērtību un gaumes jautājuma. Manā izpratnē atteikšanās risināt nopietnās problēmas ir neattaisnojams lūzerisms. Mēs vēl neesam tik bagāti un izcili, lai atļautos iegrimt pašapmierinātā letarģijā.