Vakar uzzināju, ka dažas Eiropas Parlamenta partiju grupas plāno mainīt iekšējās procedūras, lai liegtu bēdīgi slavenajam franču labējam radikālim Žanam-Marī Lepēnam iespēju prezidēt Eiropas Parlamentā. Iemesls ir viņa kārtējie nicīgie izteikumi par Holokaustu. Kā BBC ziņo:
„Leading Euro MPs are pushing for a rule change to stop the veteran French far-right leader, Jean-Marie Le Pen, from presiding over the European Parliament. The head of the conservative EPP, the largest bloc, has backed the initiative of the Socialists and Greens to block Mr Le Pen, AFP news agency reports. As the oldest MEP, Mr Le Pen, 80, could chair the new parliament’s inaugural session on 14 July under the rules. Mr Le Pen has again called the Nazi gas chambers “a detail of history”. The Nazis murdered at least six million Jews in death camps in World War II. Hundreds of thousands of others were also killed there, including Roma gypsies and disabled people. “I merely said that the gas chambers were a detail of the history of the world war, which is an obvious fact,” Mr Le Pen, leader of the National Front (FN), told the European Parliament on Wednesday. His remark drew boos and whistles from MEPs. He was fined 1.2m francs ($290,000) for the same claim in 1987.”
Atklāti sakot, Žana-Marī Lepēna izdarības mani nudien nepārsteidz. Tieši šādi skandāli ir viņa popularitātes pamatā, ko viņš ļoti labi zina un tādēļ arī izmanto pārējo politisko spēku jūtīgumu šī temata kontekstā.
Mana reakcija ir ārkārtīgi noraidoša. Mans vectēvs arī savulaik bija ieslodzīts darba nometnē Vācijā. Paldies Dievam, tā nebja nekāda nāves nometne, bet šeit ir vietā jautajums – ko īsti nozīmē kā padsmitgadīgam puišelim ciest badu kaut kur tālu, tālu no savas dzimtenes? Vectēva vienīgais grēks bija piederība krievu tautībai, bet nometnē taču bija arī citi “īsti” noziedznieki. Man šermuļi skrien pāri kauliem iedomājoties, kā viņš varēja justices šādā situācijā. Tādēļ savas ģimenes vēstures dēļ es nicinu izteikumus, kas kaut vai nedaudz mēģina samazināt tos nacistu noziegumus, kurus viņi pastrādāja pret cilvēci. Tomēr pat ja mana ģimene būtu izgājusi cauri Otrā pasaules kara šausmām pasargāta, vai man tādēļ būtu jāuztver kā mazāk nozīmīgs Lepēna nožēlojamais mēģinājums pamazināt notikušā nozīmīgumu – noziedzīgumu, necilvēcību un ļaunumu? Diez vai.
Tanī pašā laikā uzskatu sevi par liberāli ar zināmām konservatīvisma devām. Kā liberālisma tēvs Džons Stjuarts Mills rakstīja savā grāmatā “On Liberty”, nav absolūti nekāda iemesla, lai kādam liegtu izteiksmes brīvību. Neviens nedrīkst tikt diskriminēts uz savu viedokļu un uzskatu pamata, lai arī cik ekscentriski tie arī nebūtu. Un es viņam no sirds piekrītu, ne tikai tādēļ, ka ar lepnumu saucu sevi par liberāli, bet arī tādēļ, ka patiesi ticu, ka uzskatus nedrīkst sodīt un cenzēt. Sabiedrība izvērtējot argumentus un faktus pati nāks pie secinājuma, ka naida kurinātājam nav taisnība. Tādēļ Eiroparlamentāriešu iniciatīva liegt Lepēnam iespēju uz dažām stundām prezidēt Eiropas Parlamentā man šķiet morāli nepieņemama, jo robežojās ar aizbildnieciskumu, uzskatot, ka viņa prezidēšana varētu sūtīt nepareizus signālus sabiedrībai – ka viņa uzskati ir pieņemami un akceptējami. Vai tad sabiedrība pati to nesapratīs?
Varam apskatīt arī citu piemēru – gandrīz zem katra Kārļa Streipa emuāra ieraksta par homoseksualitāti izvēršas plašas diskusijas par to, vai homoseksuāļi ir garīgi slimi vai ne. Lai arī tas ir medicīniski un psiholoģiski pierādīts fakts, ka homoseksuāļi mēdz būt tikpat garīgi slimi un veseli kā heteroseksuāļi, šinīs diskusijās ir vismaz saujiņa, kas ne tikai lielās ar savu nezināšanu, bet savus aizspriedumus un naidu pret homoseksuāļiem arī nes kā tādu grotesku godazīmi pie savām krūtīm. Kā liberālim man vajadzētu rakstīt atbildes rakstus, kuros es norādītu uz viņu šaurpierību un nezināšanu, un cerēt, ka sabiedrība redzēs cauri Kārļa Streipa oponentu ierobežotajiem, toties aizspriedumu bagātajiem argumentiem. Izteiksmes brīvība ir svēta un simtais pants mūsu Satversmē, kā man reiz tēvišķi, bet īsteni liberālā garā atgādināja kāds Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālists, aizliedz jebkādu cenzūru.
Vai sabiedrība redz cauri šo naida kurinātāju vēstij un nosoda aizspriedumainos, naidīgos un klaji kļūdainos uzskatus? Diez vai. Jāatceras, ka visās Rīgā rīkotajās Draudzības dienās kontrademonstrantu ir bijis vismaz divreiz vairāk nekā pašu LGBT pārstāvju. Ar citiem vārdiem, es bieži vien šaubos, vai mēs varam uzticēties sabiedrības „saprāta balsij”. Turklāt ar kādām tiesībām es, dzīvojot tolerantajās un drošajās Zviedrijas universitāšu pilsētās, drīkstu kratīt ar pirkstu tiem, kuri piedzīvo uz savas ādas, ko nozīmē naidas kurināšanas sekas – gan ciešot no pūļa izrēķināšanās, gan ikdienā piedzīvojot līdzpilsoņu nievājošo attieksmi pret homoseksuālo orientāciju. Tādos apstākļos homofobisku uzskatu cenzūra bieži vien var šķist kā teju vai izdzīvošanas pamats.
Atgriežoties pie Lepēna piemēra, kā panākt, lai sabiedrība un arī naidu kurinošie indivīdi saprot, ka viņu vēsts ir ne tikai kļūdaina un ar negatīvām sociālajām sekām? Kāds taču varētu argumentēt, ka Lepēns ar nodomu izmanto šo naida retoriku, ļoti labi zinot, ka viņš var politiski kapitalizēties uz šīs vēsts artikulēšanu, jo sabiedrībā ir daudzi, kuri tic viņa vēstij. Vai tādā gadījumā nebūt tikai loģiski aizliegt Lepēnam prezidēt Eiropas Parlamentā?
Mana atbilde ir noliedzoša, jo man šķiet, ka liberālā elite bieži vien aizmirst pati savu nozīmību sabiedrības viedokļa veidošanā. Tagad ir ārkārtīgi modē kritizēt politkorektumu, tomēr dīvainā kārtā bieži tiek aizmirsts, ka Rietumu kultūrā bieži vien var atrast atsauces uz pašcenzūru un sabiedrības nosodījumu kā sabiedrības kontroles instrumentu. Kristieši varētu biežāk atcerēties Jēzus vārdus, ka jācīnās pret grēku savā sirdī un domās, kā arī, ka nedrīkst tiesāt savus tuvākos. Tāpat sekulāristi var atrast ļoti skaidras aicinājumus kontrolēt savas dusmas un naidu stoistu filozofiskajos rakstos. Arī Mills norādīja, ka sabiedrības nosodījums var būt tikpat iespaidīgs kontroles mehānisms kā valsts policejiskā vara. Manuprāt, politkorektums nav legāls instruments un tam tādam nav jābūt. Toties skaidri formulēts antisemītisko vai homofobisko uzskatu nosodījums var būt efektīvs instruments, lai novērstu neiecietības retorikas akceptēšanu un glorificēšanu. Jebkurā ģimenē taču eksistē elementārs morāles kodekss, ko lieliski atgādina mūsu vecāki, kad viņi mums aizrāda, piemēram, par lamuvārdu lietošanu. Tieši tāpat es varētu ieteikt izturēties arī eiroparlamentāriešiem, ļoti noteikti un stingri nosodot Lepēna nievājošos izteikumus par Holokaustu, jo tie patiešām ir nepieņemami.