Foto: G. Dieziņš © AFI
Latvijā apcietinājums kā drošības līdzeklis tiek piemērots pārāk vieglprātīgi, to apliecina gan statistika - tikai 57% no cietumos ieslodzītajiem ir notiesātie, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinums, ka tiesu lēmumi par apcietinājuma piemērošanu ir ļoti vispārīgi.
Vai 28.novembrī pasludinātais Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā Lavents pret Latviju mums atklāja ko jaunu? Šaubos. Gandrīz uz visām tajā minētajām problēmām savos pārskatos gadu no gada ir norādījis Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, kā arī dažādi ārvalstu eksperti. Iespējams, spriedums mudinās ķerties pie šīm vecajām problēmām, kuru risināšanai bieži nemaz nevajag vienmēr trūkstošo naudu.
ECT ir atzinusi, ka ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 3.punkts, jo pirmstiesas apcietinājuma termiņš ir bijis pārāk ilgs (seši gadi, pieci mēneši un 14 dienas) un arī tāpēc, ka lēmumi par apcietinājuma termiņa pagarinājumu ir bijuši ļoti abstrakti, atkārtojot galvenokārt likuma noteikumus, nevis norādot individuālus iemeslus šī drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamībai.
Tas, ka Latvijā personas ilgstoši atrodas apcietinājumā, gaidot uz lietas izskatīšanu tiesā, ir norādīts vienmēr, kad ir bijusi runa par cilvēktiesību problēmām. Kā liecina Ieslodzījumu vietu pārvaldes sniegtā statistika[1], 2002.gada 1.janvārī no visām ieslodzījumu vietās esošajām personām 43% ir apcietinātie un 57% – notiesātie. Attiecībā uz nepilngadīgajiem šī situācija ir vēl dramatiskāka, jo 63% no ieslodzījumu vietās esošajiem ir apcietinātie un tikai 37% – notiesātie.[2] Šī situācija parasti tiek skaidrota ar līdzekļu trūkumu telpām un darbiniekiem tiesās, tāpēc tiesas nespēj pietiekami ātrā laikā izskatīt lietas. Taču tas nav vienīgais iemesls, un Latvija arī esošo līdzekļu ietvaros nav izdarījusi visu iespējamo. Piemēram, viens no jautājumiem ir, vai tiešām vienmēr nepieciešams piemērot apcietinājumu.
Latvijā apcietinājums kā drošības līdzeklis tiek piemērots pārāk vieglprātīgi, ko apliecina gan minētā statistika, gan arī ECT norādītais fakts, ka tiesu lēmumi par apcietinājuma piemērošanu ir ļoti vispārīgi. Kā pamats apcietinājuma piemērošanai parasti tiek norādīts tas, ka persona traucēs lietas izmeklēšanai un patiesības noskaidrošanai vai izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus. Šie ir likumā norādītie pamati apcietinājuma piemērošanai, taču tiesa ļoti reti norāda, kas konkrēti šajā gadījumā liecina, ka persona traucēs, izvairīsies vai izdarīs jaunu noziegumu. Varbūt šādi apstākļi tiešām pastāv, bet lēmumā tas netiek atspoguļots, un Laventa gadījums šajā ziņā nav vienīgais. Piemēram, no kādas tiesas 30 lēmumiem par apcietinājumu, ar kuriem iepazinos, tikai vienā ir norādīti individuāli apstākļi – tas liecina, ka Laventa gadījums nav viena atsevišķa kļūda. Un šī nu ir lieta, kuru var labot bez papildus līdzekļu piesaistīšanas. Tiesnešiem vienkārši jāapzinās, ka apcietinājums ir galējais līdzeklis un to var piemērot tikai tad, ja ir pamatoti iemesli un citi drošības līdzekļi nav pietiekami. Un, jo ilgāk apcietinājums tiek piemērots, jo nopietnākiem ir jābūt iemesliem. Ja sākotnēji var pietikt ar to, ka persona tiek turēta aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu, tad vēlāk jau ir nepieciešami arī citi apstākļi, kas pierādītu, ka ir nepieciešams drošības līdzeklis un tam jābūt tieši apcietinājumam.
ECT arī konstatēja, ka ir pārkāptas Laventa tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 1.punkts), jo pamatu šaubām par tiesas objektivitāti radīja tiesneses Šteinertes izteikumi presē pirms sprieduma taisīšanas, kuros viņa pauda savu viedokli par lietas iznākumu un savu attieksmi pret tiesājamo. Šie izteikumi novērtēti arī kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpums (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta 2.punkts). Arī šie principi Latvijā nav nekas jauns, tie ir ietverti mūsu likumos, un visi zina, kā vajadzētu rīkoties. Tomēr valsts amatpersonas ļoti bieži izsakās par personu vainu pirms tiesas sprieduma, kaut arī šādi izteikumi nav pieļaujami ne no pašu tiesnešu puses, jo tas rada šaubas par tiesas objektivitāti, ne arī Valsts prezidenta, Ministru prezidenta vai citu augstu valsts amatpersonu puses, jo tas dod pamatu runāt par spiediena izdarīšanu uz tiesu. Latvijā tā ir diezgan liela problēma, taču arī tās risināšanai nauda nav nepieciešama. Amatpersonām būtu tikai jāapzinās šādu izteikumu cena – visai dārgas kompensācijas, ko valstij var nākties maksāt cilvēkiem pēc ECT spriedumiem.
Laventa lietas spriedumā ECT konstatēja arī tiesību uz korespondences neaizskaramību pārkāpumu, jo Latvijas kriminālprocesa kodeksa 176.pants piešķir iestādēm pārāk lielu rīcības brīvību šajā jomā. Tika konstatēts arī tiesību uz ģimenes dzīvi pārkāpums, jo Laventam nebija ļauts tikties ar sievu un meitu, ilgākajam termiņam sasniedzot pat gadu un septiņus mēnešus. ECT uzskata, ka šāds līdzeklis nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Arī šīs problēmas nav pilnīgi jaunas Latvijai, kur tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību netiek pārāk augstu vērtētas – par to liecina Satversmes aizsardzības birojam piešķirtās tiesības nekontrolēti noklausīties telefonsarunas un veikt kratīšanas dzīvokļos, kā arī iestāžu attieksme pret tiesībām uz ģimenes dzīvi, lemjot par personu izraidīšanu no valsts.
Lai arī ECT ir konstatējusi virkni cilvēktiesību pārkāpumu, šis spriedums tieši neietekmēs Laventa lietas izskatīšanu un jautājumu par Laventa vainu. Taču gribētos cerēt, ka šis spriedums būs izšķirošais grūdiens, kas liks beidzot ķerties pie norādīto problēmu risināšanas. Varbūt apziņa, ka cilvēktiesību pārkāpumi draud ne vien ar vārdos izteiktu nosodījumu, bet arī finansiāliem izdevumiem, mudinās atrast gan līdzekļus problēmu novēršanai, gan motivāciju likumdošanas izmaiņām un tiesiskās kultūras paaugstināšanai valstī.
____________________
[1] Zahars V. Apcietinājumu kā drošības līdzekli vērtējot// Latvijas Vēstnesis, 2002.gada 26.februārī.
[2] Ieslodzījumu vietu pārvaldes 2001.gada publiskais pārskats.
ECT lietas "Lavents pret Latviju" spriedums. Neoficiāls tulkojums
Eiropas Cilvēktiesību konvencija
Ineta Ziemele "Nedrīkst vienkārši iebāzt cietumā", Diena, 07.12.2002