"Latvijas Vēstnesis", 18.03.2003.Pielikums "Jurista vārds"

I. Ievads

Rakstā izteiktie viedokļi un secinājumi nav MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja oficiālā pozīcija.

Autore izsaka pateicību Dr. iur. Gitai Feldhūnei, LU Cilvēktiesību institūta vadītājai, un Daimāram Škutānam, LL.M. (Kembridžas universitāte), par atsaucību diskutēt rakstā analizētos jautājumus, kā arī par raksta tapšanas gaitā sniegtajiem ieteikumiem.

Pēc tam, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – ECT) pasludināja spriedumu lietā “Lavents pret Latviju”[1] (turpmāk tekstā – Laventa lieta), Latvijā uz šo spriedumu reaģēja divējādi. Neviens nešaubījās par šī sprieduma nozīmīgumu attiecībā uz Latvijas tiesu sistēmas un likumdošanas sakārtošanu krimināltiesību jomā..[2] Tomēr vienmēr un visur, kur runāja par šo spriedumu, parādījās neizpratne par to, kāpēc ECT izskatīja atsevišķas sūdzības šajā lietā, ja tiesas process, par kuru bija šīs sūdzības, vēl turpinājās apelācijas instancē Latvijas tiesā.[3] Vai tādējādi ECT bija izskatījusi sūdzības, kurās minētos cilvēktiesību pārkāpumus vēl varēja novērst Latvijas tiesās?

Nolūkā atbildēt uz šo jautājumu rakstā vispirms tiks apskatīta ECT prakse attiecībā uz gadījumiem, kad ECT tiek iesniegtas sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pieļauti tiesas procesā, kurš ir vēlāk turpinājies augstākas instances tiesā. Tālāk rakstā tiks analizēts, vai Laventa lietā ECT bija izskatījusi atsevišķas sūdzības, kurās minētos cilvēktiesību pārkāpumus vēl varēja novērst Latvijas tiesās.

II. Tiesas procesā pieļauto cilvēktiesību pārkāpumu novēršana augstākas instances tiesā: ECT prakse

ECT savā praksē vienmēr ir uzsvērusi, ka tiesas procesa atbilstība tiesībās uz taisnīgu tiesu garantijām ir nosakāma, izvērtējot tiesas procesu kopumā, ieskaitot procesu apelācijas un kasācijas instances tiesās.[4] Tomēr šim noteikumam ir izņēmumi.

Pirmkārt, atsevišķos gadījumos, kad to prasa taisnīguma intereses, sūdzības par tiesas procesa ilgumu ECT tiek izvērtētas pat, pirms nacionālā tiesa pirmajā instancē lietā ir taisījusi spriedumu.[5] Pieņemot lēmumu izdarīt šādu izņēmumu, ECT ņem vērā laika ilgumu, kas ir pagājis no dienas, kad process sūdzības iesniedzēja lietā ir sācies.

Tāpat būtisks faktors ir stadija, kurā atrodas process nacionālajā tiesā. Tā, piemēram, ECT ir izskatījusi sūdzību par procesa ilgumu, pirms nacionālā tiesa bija taisījusi spriedumu gadījumā,[6] kad bija pagājuši septiņi gadi kopš brīža, kad sūdzības iesniedzējs tika atzīts par apsūdzēto krimināllietā un kur nacionālā tiesa pirmā instancē šo gadu laikā vēl nebija pieņēmusi lēmumu par apsūdzības pamatotību vai nepamatotību. ECT uzskatīja, ka septiņi gadi šādās lietās neapšaubāmi ir īpaši ilgs laika periods, kurš lielākoties tiek uzskatīts par pārmērīgu.

Otrkārt, izņēmumi ir gadījumi, kad ECT konstatē, ka augstākas instances tiesa nevar novērst zemākas instances tiesā pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus. ECT savā praksē ir noteikusi kritērijus, saskaņā ar kuriem tā izvērtē, vai augstākas instances tiesa ir novērsusi zemākas instances tiesā pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus vai nav.[7] Saskaņā ar ECT praksi, lai šie pārkāpumi varētu tikt novērsti augstākas instances tiesā, zemākas instances tiesas procesam ir jābūt pakļautam kontrolei tādā tiesā, kurai ir “pilna jurisdikcija” (full jurisdiction) un kura nodrošina tiesībās uz taisnīgu tiesu ietvertās garantijas. Augstākas instances tiesai ir “pilna jurisdikcija”, ja tai ir tiesības atzīt zemākas instances tiesā pieļauto cilvēktiesību pārkāpumu un ja augstākas instances tiesa var atcelt zemākas instances tiesas spriedumu un pieņemt jaunu nolēmumu vai nosūtīt lietu vēlreizējai izskatīšanai zemākas instances tiesā.

Labs ilustratīvs piemērs šo kritēriju piemērošanā ir ECT izskatītā lieta “Kingsley pret Apvienoto Karalisti”.[8] Šajā lietā sūdzību ECT iesniedza kāds izbijis vairāku kazino klubu vadītājs, kuram Lielbritānijas Spēļu padome (the Gaming Board) neizsniedza atļauju ieņemt vadošu amatu spēļu industrijā Lielbritānijā sakarā ar to, ka viņš nebija “piemērota un atbilstoša persona” šim ieņemamajam amatam. ECT šī persona sūdzējās par Spēļu padomes neobjektivitāti, izskatot viņa lietu. ECT atzina, ka Spēļu padome šajā gadījumā nav bijusi objektīva. Tomēr, tā kā Spēļu padomes lēmumi bija pārsūdzami vispārējās jurisdikcijas tiesā un sūdzības iesniedzējs bija pārsūdzējis savā lietā pieņemto lēmumu gan pirmās instances tiesā (the High Court), gan pēc tam arī apelācijas instancē (the Court of Appeal), ECT bija jālemj, vai abu šo vispārējo jurisdikcijas tiesu veiktā kontrole pār Spēļu padomes pieņemto lēmumu novērsa Spēļu padomes neobjektivitāti. Atbildot uz šo jautājumu, ECT vispirms konstatēja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas varēja izvērtēt pēc būtības jautājumu par to, vai Spēļu padome bija vai nebija objektīva, izskatot sūdzības iesniedzēja lietu. Tomēr ECT arī noskaidroja, ka saskaņā ar Anglijas tiesībām (doctrine of necessity) vispārējās jurisdikcijas tiesas, konstatējot, ka Spēļu padome bija neobjektīva, nevarēja atcelt šo lēmumu, pieņemt jaunu nolēmumu vai nosūtīt to izskatīšanai neatkarīgai un objektīvai tiesai. Pamatojoties tieši uz šo pēdējo konstatējumu, ECT uzskatīja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesām šajā lietā nebija “pilna jurisdikcija”, lai novērstu Spēļu padomes neobjektivitāti sūdzības iesniedzēja lietā.

Šajā lietā sūdzības iesniedzējs bija vērsies ECT tikai pēc tam, kad viņš jau bija izgājis tiesas procesus vispārējās jurisdikcijas tiesās. Tāpēc ECT nācās izvērtēt jau notikušu tiesu procesu spēju novērst Spēļu padomē pieļauto cilvēktiesību pārkāpumu. Tomēr tāpat šo iepriekšminēto kritēriju piemērošanas rezultāts var atklāt arī vēl nenotikuša tiesas procesa spēju novērst zemākā tiesu instancē pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus. Šis rezultāts attiecībā uz vēl nenotikušiem tiesu procesiem ir jo īpaši aktuāls gadījumos, kad ECT ir jāizvērtē, vai sūdzības iesniedzējs ir izsmēlis visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas, pirms vērsties ECT.[9]

Kā viens no piekritības kritērijiem lietas izskatīšanai ECT, šī visu iespēju izsmelšanas prasība atspoguļo ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – Konvencija) nodibinātā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma subsidiāro raksturu. Vispirms pašai valstij savas tiesiskās sistēmas ietvaros ir pienākums nodrošināt un aizsargāt Konvencijā garantētās cilvēktiesības. Tikai pēc tam, kad valstī pieejamie tiesiskās aizsardzības mehānismi ir izsmelti, ECT ir tiesības teikt savu vārdu. Tajā pašā laikā ECT prasa indivīdam izsmelt tikai tādas iespējas, kuras viņam ir pieejamas un kuras ir atbilstošas un pietiekamas iespējamā cilvēktiesību pārkāpuma novēršanai.[10] No tā izriet, ka gadījumā, ja process turpinās augstākas instances tiesā, kurai nav “pilna jurisdikcija” novērst zemākas instances tiesas pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus, šis process augstākas instances tiesā nevar tikt uzskatīts par atbilstošu iespēju, kuru nepieciešams izsmelt, pirms vērsties ar sūdzību ECT.

III. Laventa lietas izskatīšana ECT, kad vēl turpinās tiesas process Latvijas tiesās

Pirms tiek izvērtēts, vai Laventa lietā ECT bija izskatījusi sūdzības, kurās minētos cilvēktiesību pārkāpumus vēl varēja novērst Latvijas tiesās, ir nepieciešams atgādināt par šo sūdzību izskatīšanas gaitu ECT, kā arī par “Bankas Baltijas” krimināllietas[11] gaitu Latvijas tiesās, kuras izskatīšana vēl joprojām turpinās.

1. Laventa sūdzības un to izskatīšanas gaita ECT

2000.gada 1.jūnijs ir datums, kad A.Lavents iesniedza sūdzību ECT pret Latviju par Konvencijas atsevišķu pantu pārkāpumiem. A.Lavents sūdzējās par “pamatotu aizdomu” neesamību, viņu apcietinot (5.panta 1.daļas c. apakšpunkts), par viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu (5.panta 3.daļa), par efektīvas tiesas kontroles trūkumu, izlemjot jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā likumību (5.panta 4.daļa), par trūkumiem pierādījumu nodrošināšanā (6.panta 1.daļa), par tiesas procesa pārmērīgo ilgumu (6.panta 1.daļa), par to, ka viņa lietu iztiesājošā tiesa nebija neatkarīga, nebija objektīva un nebija noteikta ar likumu (6.panta 1.daļa), par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu (6.panta 2.daļa), par radītajiem šķēršļiem viņa saziņai ar advokātiem un par atteikumu izsaukt un nopratināt noteiktus aizstāvības lieciniekus (6.panta 3.daļa), par neattaisnotu iejaukšanos viņa ģimenes dzīvē (8.pants) un par aresta uzlikšanu viņa korespondencei un tās izņemšanu (8.pants).

Pēc gada, 2001.gada 7.jūnijā, ECT atzina A.Laventa iesniegto sūdzību par daļēji pieņemamu izskatīšanai.[12] ECT noraidīja trīs no iepriekšminētajām sūdzībām, un proti, sūdzības par “pamatotu aizdomu” neesamību, viņu apcietinot (5.panta 1.daļas c. apakšpunkts), par trūkumiem pierādījumu nodrošināšanā (6.panta 1.daļa) un par radītajiem šķēršļiem viņa saziņai ar advokātiem un par atteikumu izsaukt un nopratināt noteiktus aizstāvības lieciniekus (6.panta 3.daļa). Visas pārējās A.Laventa sūdzības tika pieņemtas izskatīšanai pēc būtības. Šajā 2001.gada 7.jūnija piekritības lēmumā ECT norādīja, ka lieta, kuras ietvaros A.Lavents ir iesniedzis savas sūdzības par Konvencijas 6.pantu un kuras ir pieņemtas izskatīšanai pēc būtības, nav pabeigta izskatīt nacionālā tiesā.

2002.gada 28.novembrī ECT pasludināja spriedumu šajā lietā, atzīstot visu izskatīšanai pēc būtības pieņemto A.Laventa sūdzību pamatotību.[13] Šajā spriedumā ECT norādīja, ka tiesas process, par kuru sūdzas A.Lavents, vēl turpinās apelācijas instances tiesā un ka valdība nav norādījusi nevienu izņēmumu šo sūdzību nepieņemšanai izskatīšanā (sprieduma 57.punkts). Tāpat no Igaunijas ECT ievēlētais tiesnesis R.Maruste savās daļēji atšķirīgajās domās uzsvēra, ka ECT, izskatot A.Laventa sūdzības par atsevišķiem Konvencijas 6.panta pārkāpumiem, neievēro visu iespēju izsmelšanas prasību.

2. “Bankas Baltija” krimināllietas izskatīšanas gaita Latvijas tiesās

“Bankas Baltija” krimināllieta tika ierosināta 1995.gada 31.maijā. Pēc diviem gadiem, 1997.gada 12.jūnijā, “Bankas Baltija” krimināllieta nonāca Rīgas apgabaltiesā, kas kā pirmās instances tiesa lietas iztiesāšanu pēc būtības uzsāka 1997.gada 13.oktobrī. Kopumā “Bankas Baltija” krimināllietas izskatīšana pirmās instances tiesā ilga četrus ar pusi gadus. Divas reizes uz vienpadsmit mēnešiem tika pārtraukta “Bankas Baltija” krimināllietas izskatīšana (no 1997.gada 4.novembra līdz 1998.gada 14.septembrim sakarā ar tiesas kapacitāti atsākt lietas izskatīšanu pēc divu tiesas sastāvu noraidīšanas, kā arī sakarā ar jaunieceltā tiesas sastāva iepazīšanos ar lietu, un laikā no 2000.gada 26.septembra līdz 2001.gada 28.augustam sakarā ar A.Laventa slimību un ārstējošā ārsta aizliegumu A.Laventam apmeklēt tiesas sēdes). Pirmās instances tiesa savu spriedumu pasludināja 2001.gada 28.decembrī, atzīstot A.Laventu par vainīgu vairāku noziegumu izdarīšanā un sodot ar brīvības atņemšanas sodu uz deviņiem gadiem, konfiscējot mantu un atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz pieciem gadiem.

Pirmās instances tiesas spriedums tomēr nestājās spēkā, jo tas tika pārsūdzēts augstākās instances tiesā – Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu tiesu palātā. 2002.gada 10.maijā AT Krimināllietu tiesu palāta saskaņā ar KPK 448.panta 2.daļas prasībām nolēma daļu no apelācijas sūdzībām nosūtīt kasācijas instances tiesai – AT Senāta Krimināllietu departamentam. Viena no šīm sūdzībām bija par to, ka pirmās instances tiesa bija izskatījusi lietu nelikumīgā sastāvā. Ar 2002.gada 20.jūnija lēmumup[14] AT Senāts noraidīja kā šo, tā arī citas Laventa iesniegtās sūdzības, kuras Senāts bija kompetents izskatīt. Šis lēmums nebija pārsūdzams, un tas stājās likumīgā spēkā. Pēc šī lēmuma pieņemšanas Senāts nosūtīja lietu izskatīšanai pārējā daļā apelācijas kārtībā AT Krimināllietu tiesu palātā. Šajā laikā ECT vēl nebija beigusi A.Laventa lietas izskatīšanu pēc būtības.

Līdz datumam, kad ECT pasludināja savu spriedumu Laventa lietā, AT Krimināllietu tiesu palāta vēl nebija uzsākusi lietas izskatīšanu apelācijas kārtībā. Pēc ECT sprieduma pasludināšanas AT Krimināllietu tiesu palāta, pamatojoties uz to, ka Senāta 2002.gada 20.jūnija lēmums konfliktē ar ECT spriedumu attiecībā uz pirmās instances tiesas likumīgumu, 2002.gada 16.decembrī nolēma “Bankas Baltija” krimināllietu nosūtīt AT Senātam.

Ar 2003.gada 13.februāra lēmumu[15] AT Senāts nolēma atcelt savu iepriekš pieņemto 2002.gada 20.jūnija lēmumu, kā arī nolēma atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un “Bankas Baltija” krimināllietu nodot jaunai iztiesāšanai Rīgas apgabaltiesā citā tiesnešu sastāvā.

Šī raksta tapšanas brīdī “Bankas Baltija” krimināllietas vēlreizēja izskatīšana pirmās instances tiesā vēl nebija atsākta.

3. Laventa sūdzības par Konvencijas 6.pantu: vai bija izsmeltas visas iespējas Latvijā?

3.1. Kas attiecas uz sūdzību par procesa ilgumu

2001.gada 7.jūnijā, kad ECT pieņēma lēmumu par to, kuras no A.Laventa iesniegtajām sūdzībām tā izskatīs pēc būtības, “Bankas Baltija” krimināllietas izskatīšana vēl joprojām turpinājās pirmās instances tiesā. Tādējādi, kopš brīža, kad A.Lavents pirmo reizi tika nopratināts aizdomās turētā statusā (1995.gada 1.jūnijs),[16] bija pagājuši seši gadi un šo sešu gadu laikā Latvijas tiesu sistēmas ietvaros nebija izskatīta viņa apsūdzības pamatotība vai nepamatotība. 2001.gada 7.jūnijā nebija grūti pamanīt, ka process pirmās instances tiesā faktiski bija apstājies, jau sākot ar 2000.gada 26.septembri, t.i., vairāk nekā uz deviņiem mēnešiem. Pie tam 2001.gada 7.jūnijā vēl nevarēja secināt, vai pirmās instances tiesa vispār atsāks skatīt lietu tuvākajā laikā.

Tādējādi laikā, kad ECT pieņēma izskatīšanai A.Laventa sūdzības, ECT bija zināmi sekojoši trīs fakti:

1) sešu gadu laikā vēl nebija izskatīta Laventa apsūdzības pamatotība vismaz pirmās instances tiesā;

2) pirmās instances tiesas process faktiski bija apstājies;

3) nebija zināms, vai pirmās instances tiesa vispār atsāks skatīt lietu tuvākajā laikā.

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto ECT praksi, šādu faktu esamība nepārprotami norāda, ka process ir pārmērīgi ieildzis nacionālās tiesas vienā instancē. Tāpēc nepieņemt sūdzību izskatīšanai un gaidīt iespējamo procesa turpināšanos līdz galīga un nepārsūdzama nolēmuma pieņemšanai nebūtu taisnīgi. Tas nebūtu taisnīgi, jo seši gadi bez tiesas sprieduma, kas atzīst apsūdzību par pamatotu vai tieši otrādi – to noraida, A.Laventam visu šo laiku lika atrasties nenoteiktībā par savas lietas iznākumu. Tieši indivīda aizsardzība no šādas ilgu laiku pastāvošas nenoteiktības ir tiesību uz savlaicīgu lietas izskatīšanu pamatā.[17] Pie tam ir jāņem vērā, ka A.Laventam nebija iespēja sūdzēties par procesa ilgumu Latvijas tiesās.[18] Tādējādi ir šaubas, vai šādos apstākļos pastāvēja jelkādas izredzes pārliecināt ECT, ka A.Lavents nav atbrīvojams no visu iespēju izsmelšanas prasības izpildes attiecībā uz viņa sūdzību par procesa ilgumu.

3.2. Par pārējām sūdzībām saistībā ar Konvencijas 6.panta pārkāpumu

Pie A.Laventa pārējām sūdzībām par Konvencijas 6.pantu ir pieskaitāmas viņa sūdzības par “Bankas Baltija” lietu iztiesājušās pirmās instances tiesas nelikumīgumu; par šīs tiesas sastāva neatkarīguma un objektivitātes trūkumu; par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu no lietu iztiesājošās tiesas priekšsēdētājas puses. Visas šīs sūdzības tika pieņemtas izskatīšanai pēc būtības 2001.gada 7.jūnijā, un ar 2002.gada 28.novembrī pasludināto spriedumu ECT tās visas atzina par pamatotām.

Vai šajās sūdzībās minētos cilvēktiesību pārkāpumus varēja vēl novērst Latvijas tiesās, un vai tādējādi ECT bija izskatījusi sūdzības, kuras tā nebija kompetenta izskatīt? Atbilde uz šiem jautājumiem ir atkarīga no tā, vai šos pirmās instances tiesā pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus bija vispār iespējams novērst augstākas instances tiesā, pirms ECT pasludināja spriedumu Laventa lietā.

3.2.1. sūdzība par tiesas nelikumīgumu

Par pirmās instances tiesas nelikumīgumu A.Lavents sāka runāt pēc AT Senāta 1999.gada 14.decembra lēmuma,[19] ar kuru tas pieņēma izskatīšanā prokurora protestu par pieļautajiem procesuāla rakstura likumpārkāpumiem noraidījuma pieņemšanas laikā pirmās instances tiesā un ar kuru Senāts nolēma atcelt pirmās instances tiesu piesēdētāju lēmumu par noraidījuma pieņemšanu un nosūtīt noraidījuma jautājumu vēlreizējai izskatīšanai pirmās instances tiesā tiem pašiem tiesu piesēdētājiem.[20] A.Lavents uzskatīja, ka saskaņā ar Latvijas kriminālprocesuālo likumdošanu Senāts nebija tiesīgs pieņemt izskatīšanā šādu prokurora protestu un ka tie paši tiesu piesēdētāji nedrīkstēja vēlreiz izskatīt jautājumu, par kuru viņu pieņemtu lēmumu bija atcēlusi augstākas instances tiesa.[21]

Šī A.Laventa sūdzība parādījās laikā, kad “Bankas Baltija” krimināllieta vēl tika izskatīta pirmās instances tiesā.

Tā kā A.Laventam neizdevās pārliecināt pašu pirmās instances tiesu par to, ka viņa lietu iztiesājošais tiesas sastāvs ir, cita starpā, arī nelikumīgs,[22] tad Laventam atlika vien gaidīt, kad pirmās instances tiesa pasludinās savu spriedumu, kuru pēc tam viņš varētu apstrīdēt augstākas instances tiesā. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (KPK) apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu var iesniegt jebkura iemesla dēļ, kas saistīts ar likumā garantēto tiesību pārkāpumu kriminālprocesā (KPK 434.panta 1.daļa). A.Laventa sūdzība par pirmās instances tiesas nelikumīgumu noteikti varēja būt šis iemesls.

Tik tiešām, pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas A.Lavents apstrīdēja šo spriedumu augstākas instances tiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību.[23] Šajā apelācijas sūdzībā bija pieminēti arī vairāki pirmās instances tiesas pieļautie pārkāpumi, kurus saskaņā ar KPK apelācijas instances tiesai ir jānosūta izskatīšanai kasācijas instances tiesai (KPK 448.panta 2.daļa). Šī kārtība attiecās arī uz sūdzību par pirmās instances tiesas nelikumīgumu. Izskatot šo A.Laventa sūdzību kasācijas instances tiesā, šai tiesai bija tiesības atzīt, ka pirmās instances tiesa bija nelikumīga, un, pamatojoties uz šo atzinumu, atcelt pirmās instances tiesas spriedumu un lietu nosūtīt vēlreizējai izskatīšanai šajā tiesā (KPK 449.pants, 451.panta 2.daļa, 461.pants). Tomēr Senāts ar savu 2002.gada 20.jūnija lēmumu[24] noraidīja A.Laventa sūdzību par pirmās instances tiesas nelikumīgumu un nosūtīja lietu apelācijas instances tiesai apelācijas sūdzības izskatīšanai pārējā daļā. Šis lēmums bija galīgs un stājās likumīgā spēkā. Tādējādi pēc šī lēmuma pieņemšanas neviena cita Latvijas tiesa nebūtu vairs izvērtējusi šīs Laventa sūdzības pamatotību. Tāpat arī neviena cita Latvijas tiesa nebūtu varējusi atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, pamatojoties uz to, ka pirmās instances tiesa bija nelikumīga. No tā izriet, ka neviena cita Latvijas tiesa nebūtu spējīga novērst cilvēktiesību pārkāpumu, par kuru sūdzējās A.Lavents, kas savukārt nozīmē, ka 2002.gada 20.jūnijā A.Lavents bija izsmēlis visas iespējas Latvijas tiesās sūdzēties par pirmās instances tiesas nelikumīgo sastāvu.

ECT pasludināja savu spriedumu Laventa lietā 2002.gada 28.novembrī, t.i., piecus mēnešus pēc 2002.gada 20.jūnijā pieņemtā lēmuma. Tas nozīmē, ka ECT lēmums atzīt, ka pirmās instances tiesas sastāvs nebija likumīgs, iztiesājot “Bankas Baltija” krimināllietu, tika pieņemts laikā, kad bija jau izsmeltas visas iespējas novērst šo cilvēktiesību pārkāpumu Latvijas tiesās. Tādējādi ECT bija pieņēmusi šo lēmumu par sūdzību, kurā minēto cilvēktiesību pārkāpumu vairs nevarēja novērst Latvijas tiesās.

3.2.2. sūdzības par tiesas neatkarīguma un objektivitātes trūkumu un par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

A.Laventa pirmās sūdzības par viņa lietu iztiesājošās pirmās instances tiesas neatkarīguma un objektivitātes trūkumu parādījās neilgi pēc tam, kad trešais tiesas sastāvs ar tiesnesi I.Šteinerti kā priekšsēdētāju noturēja pirmo sēdi “Bankas Baltija” krimināllietā.[25] Šīs sūdzības tika iesniegtas noraidījuma pieteikuma veidā saskaņā ar KPK 29.pantu. Pēc tiesneses I.Šteinertes sniegtajām intervijām presē A.Lavents atsaucās arī uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, to izmantojot kā vienu no argumentiem savā pēdējā noraidījuma pieteikumā pret tiesnesi I.Šteinerti.

Saskaņā ar Latvijas KPK tiesas sastāva objektivitāti var apstrīdēt, piesakot noraidījumu attiecīgajam tiesas sastāvam. Lai arī var diskutēt par KPK uzskaitīto noraidījuma pamatu pilnīgumu, tomēr šobrīd KPK noteiktie noraidījuma pieteikuma pamati izsmeļoši uzskaita gadījumus, kad var tikt apšaubīta tiesneša objektivitāte un neatkarīgums. Saskaņā ar KPK noraidījuma pieteikumu izlemj tiesas sastāvs, pret kuru ir pieteikts noraidījums (KPK 30.pants). Tas nozīmē, ka noraidījuma pieteikuma pamatotību pēc būtības var izvērtēt tikai un vienīgi tas tiesas sastāvs, pret kuru ir pieteikts noraidījums. Ne apelācijas instances tiesas, ne arī kasācijas instances tiesas kompetencē nav izvērtēt, vai tiesas sastāva, pret kuru bija pieteikts noraidījums, lēmums par noraidījuma pieņemšanu vai noraidīšanu ir bijis pamatots vai nepamatots.[26] Šīs tiesas varētu izvērtēt tikai sūdzības par procesuāliem pārkāpumiem, kas pieļauti noraidījuma pieteikuma pieņemšanas vai tā izlemšanas laikā, un, pamatojoties uz šo izvērtējumu, pieņemt lēmumu par to, vai ir notikuši šie procesuālie pārkāpumi un vai tie var būt par pamatu, lai atceltu pirmās instances tiesas spriedumu un pieņemtu jaunu nolēmumu vai lietu nosūtītu vēlreizējai izskatīšanai pirmās instances tiesā.

Tomēr, ņemot vērā to, ka A.Lavents sūdzējās par pirmās instances tiesas sastāva neatkarīguma un objektivitātes trūkumu kā tādu un nevis par pieļautajiem procesuāliem pārkāpumiem, izskatot pieteikto noraidījumu, ne apelācijas instances tiesa, ne kasācijas instances tiesa saskaņā ar KPK nebūtu tiesīga izlemt, vai pirmās instances tiesas sastāvs pamatoti vai nepamatoti noraidīja pret šo tiesas sastāvu pieteiktos noraidījumus, un tādējādi šīs augstākas instances tiesas nevarētu arī izlemt pēc būtības, vai pirmās instances tiesas sastāvs un tā izskatītais tiesas process bija vai nebija neatkarīgs un objektīvs. Tas nozīmē, ka šī A.Laventa sūdzība nekādi nevarētu ietekmēt apelācijas instances tiesas vai kasācijas instances tiesas pieņemto nolēmumu attiecībā uz pirmās instances tiesas sprieduma likteni. No tā izriet, ka neviena cita Latvijas tiesa nebūtu spējīga novērst šo cilvēktiesību pārkāpumu, jo saskaņā ar ECT iedibinātiem principiem šīm tiesām nebūtu “pilna jurisdikcija”, lai to izdarītu.

Pats fakts, ka lieta tiek izskatīta pēc būtības apelācijas instances tiesā, kura ir neatkarīga un objektīva, nevarētu būt arguments, lai pamatotu, ka tādējādi šī tiesa varētu novērst pirmās instances tiesas neobjektivitāti un tās neatkarīguma trūkumu. Ja pieņemtu, ka šādā veidā tiek novērsta pirmās instances tiesas neobjektivitāte, tad faktiski iznāk, ka apelācijas instances tiesa būtu pirmā instance, kas izskata indivīda lietu objektīvā un neatkarīgā sastāvā, un arī pēdējā instance, kur indivīds var lūgt vainas pierādījumu pārskatīšanu, jo kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst pierādījumu vērtēšana. No tā savukārt izriet, ka indivīda lieta pēc būtības būtu izskatīta atbilstoši tiesībās uz taisnīgu tiesu noteiktajām garantijām tikai vienā instances tiesā, tādējādi nenodrošinot indivīdam apelācijas tiesības krimināllietā, kā to prasa Konvencijas 7.protokola 2.pants. Tieši šīs iespējamās sekas attaisno to, kāpēc augstākas instances tiesai ir jābūt “pilnai jurisdikcijai”, lai novērstu zemākas instances tiesā pieļautos pārkāpumus, un kāpēc zemākas instances tiesas neobjektivitāte nevarētu tikt novērsta ar vienkāršu konstatējumu, ka augstākas instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, bija objektīva.

Tādējādi attiecībā uz sūdzību par “Bankas Baltija” krimināllietu iztiesājošā pirmās instances tiesas sastāva neatkarīguma un objektivitātes trūkumu visas jautājuma atrisināšanas iespējas Latvijā bija jau izsmeltas ar brīdi, kad attiecīgais tiesas sastāvs pieņēma lēmumu noraidīt pieteikto noraidījumu šim tiesas sastāvam. Tas nozīmē, ka ECT lēmums atzīt, ka pirmās instances tiesas sastāvs nebija objektīvs, iztiesājot “Bankas Baltija” kri$ināllietu, tika pieņemts laikā, kad jau bija izsmeltas visas iespējas novērst šo cilvēktiesību pārkāpumu Latvijas tiesās. Tādējādi ECT bija pieņēmusi šo lēmumu par sūdzību, kurā minēto cilvēktiesību pārkāpumu vairs nevarēja novērst Latvijas tiesās.

Kas attiecas uz sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu no lietu iztiesājošās tiesas priekšsēdētājas puses, Latvijas tiesās, kā arī ECT šī sūdzība bija viens no argumentiem, lai pamatotu šīs tiesneses neobjektivitāti, izskatot lietu pēc būtības. Tādējādi viss iepriekšminētais, kas attiecas uz sūdzību par tiesas objektivitātes trūkumu, ir piemērojams arī attiecībā uz sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.

IV. Nobeigums

Neizpratni par to, kāpēc ECT izskatīja atsevišķas sūdzības Laventa lietā, ja tiesas process, par kuru bija šīs sūdzības, vēl turpinājās apelācijas instancē Latvijas tiesā, galvenokārt radīja divi fakti. Pirmkārt, ECT spriedumā Laventa lietā bija norādījusi, ka tiesas process, par kuru sūdzas A.Lavents, vēl turpinās apelācijas instances tiesā un ka valdība nav norādījusi nevienu izņēmumu šo sūdzību nepieņemšanai izskatīšanā (sprieduma 57.punkts). Otrkārt, no Igaunijas ECT ievēlētais tiesnesis R.Maruste savās daļēji atšķirīgajās domās uzsvēra, ka ECT, izskatot A.Laventa sūdzības par atsevišķiem Konvencijas 6.panta pārkāpumiem, neievēro visu iespēju izsmelšanas prasību. Ja tiesneša R.Marustes viedoklis par ECT kompetenci izskatīt atsevišķas A.Laventa sūdzības bija skaidrs, tad ECT norāde sprieduma 57.punktā Latvijā tika vienkārši interpretēta kā tāda, kas, ja vien valdība nebūtu klusējusi, neļautu ECT izskatīt šīs A.Laventa sūdzības pēc būtības.

Šāda šīs norādes interpretācija tomēr ir nepamatota, jo: ja arī valdība būtu atsaukusies uz kādu izņēmumu atsevišķu A.Laventa sūdzību nepieņemšanai izskatīšanā, tas nebūt nenozīmētu, ka ECT tāpēc vien nebūtu pieņēmusi izskatīšanā pēc būtības šīs A.Laventa sūdzības. Tāpat šāda interpretācija ir nepamatota, jo, kā parāda rakstā atspoguļotā analīze, vēl nepabeigtā tiesas procesā pieļautie cilvēktiesību pārkāpumi, par kuriem sūdzējās A.Lavents, saskaņā ar ECT iedibinātiem principiem nevarēja tikt novērsti tālākā šī procesa gaitā, vēl pirms ECT pasludināja spriedumu Laventa lietā.

________________

[1] ECT 2002.gada 28.novembra spriedums lietā “Lavents pret Latviju” (Lavents c. Lettonie) // “LV”, 2003.gada 12.februāris, Nr.23.

[2] Skat., piem., I.Ziemele. Nedrīkst vienkārši iebāzt cietumā // “Diena”, 2002.gada 7.decembris; J.Briede. Kāds ir spriedums lietā “Lavents pret Latviju” // “JV”, 2002. gada 3.decembris, Nr.24.

[3] Skat., piem., P.Gruziņš. Dažas pārdomas par spriedumu lietā “Lavents pret Latviju” // “JV”, 2003.gada 11.marts, Nr.10.

[4] Skat., piem., ECT 2002.gada 21.februāra spriedumu lietā “Sipavičius pret Lietuvu” (Sipavičius v. Lithuania), 30.punkts; ECT 1998.gada 23.aprīļa spriedums lietā “Bernard pret Franciju” (Bernard c. France), 37.punkts.

[5] Skat., piem., ECT 1968.gada 27.jūnija spriedumu lietā “Neumeister pret Austriju” (Neumeister v. Austria), 19.un 20.punkts.

[6] ECT 1968.gada 27.jūnija spriedums lietā “Neumeister pret Austriju” (Neumeister v. Austria), 20.punkts.

[7] ECT 2000.gada 7.novembra spriedums lietā “Kingsley pret Apvienoto Karalisti” (Kingsley v. the United Kingdom), 51.un 58.punkts.

[8] ECT 2000.gada 7.novembra spriedums lietā “Kingsley pret Apvienoto Karalisti” (Kingsley v. the United Kingdom).

[9] Konvencijas 35.panta 1.daļā noteikta viena no prasībām sūdzības izskatīšanai ECT. Vispirms sūdzības iesniedzējam pašam ir jāapliecina, ka viņš ir izpildījis lietu pieņemšanas izskatīšanai kritērijus, kas noteikti Konvencijas 35.panta 1.daļā (ECT reglamenta 47.pants). Tomēr ECT šāds apliecinājums nav saistošs, un tā var, vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pamatojoties uz valdības kā atbildētājas iesniegtajiem iebildumiem, izvērtēt šo kritēriju izpildi katrā konkrētā lietā.

[10] ECT 1996.gada 16.septembra spriedums lietā “Akdivar un citi pret Turciju” (Akdivar and Others v. Turkey), 66.punkts.

[11] Krimināllieta Aleksandra Laventa apsūdzībā par Latvijas KK 64.p., 144.p.4.d., 147.3.p., 161.4.p.2.d., 161.7.p.2.d., 218.p.3.d., 218.p.1.d. paredzēto noziegumu izdarīšanu; Tāļa Freimaņa apsūdzībā pēc Latvijas KK 64.p., 144.p.4.d., 147.3.p., 161.4.p.2.d., 161.7.p.2.d. un Alvja Līduma apsūdzībā pēc Latvijas KK 144.p.4.d. Turpmāk tekstā – “Bankas Baltija” krimināllieta.

[12] ECT 2001.gada 7.jūnija lēmums par lietas pieņemamību izskatīšanai lietā “Lavents pret Latviju” (Lavents c. Lettonie) publicēts: Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Spriedumu izlase I, (M.Mita red.), 266.–300.lpp.

[13] ECT 2002.gada 28.novembra spriedums lietā “Lavents pret Latviju” (Lavents c. Lettonie) // “LV”, 2003.gada 12.februāris, Nr.23.

[14] AT Senāta Krimināllietu departamenta 2002.gada 20.jūnija lēmums Nr.SKK 01–187/02, nav publicēts.

[15] AT Senāta Krimināllietu departamenta 2003.gada 13.februāra lēmums Nr.SKK–J–15/03 // “JV”, 2003.gada 4.marts, Nr.9.

[16] Saskaņā ar Konvencijas 6.panta 1.daļu “saprātīga laika termiņš” krimināllietās tiek skaitīts no brīža, kad persona iegūst apsūdzētā statusu. Laventa lietā ECT konstatēja, ka “saprātīga laika termiņš” tiek skaitīts no 1995.gada 1.jūnija, kas ir datums, kad Lavents pirmo reizi tika nopratināts aizdomās turētā statusā (ECT spriedums Laventa lietā, 85.punkts).

[17] ECT 1999.gada 28.jūlija spriedums lietā “Bottazzi pret Itāliju”, 22.punkts.

[18] Šajā sakarā skat. ECT 2000.gada 26.oktobra spriedumu lietā “Kudla pret Poliju” (Kudla v. Poland), 152. punkts.

[19] AT Senāta Krimināllietu departamenta 1999.gada 14.decembra lēmums Nr.SKK–344, nav publicēts.

[20] Attiecībā uz jautājumu, vai Senāts nosūtīja šī jautājuma vēlreizēju izskatīšanu tiem pašiem tiesu piesēdētājiem, nav viennozīmīgas atbildes. AT Senāta Krimināllietu departamenta 1999.gada 14.decembra lēmuma Nr.SKK–344 izrakstā (atspoguļota lēmuma ievaddaļa un rezolutīvā daļa) ir teikts, ka jautājums jāizskata “tai pašai tiesai”, savukārt šī lēmuma pilnajā versijā ir ierakstīts, ka jautājums nododams izskatīšanai “tai pašai tiesai iepriekšējā sastāvā”. ECT 2002.gada 28.novembra spriedumā Laventa lietā atsaucās uz tai iesniegto videoierakstu, kas apliecina, ka Senāts, pasludinot šo lēmumu, tieši norādīja, ka jautājums jāizskata “tai pašai tiesai citā sastāvā” (sprieduma 110.punkts). Komentāru par šo skat. arī P.Gruziņš. Dažas pārdomas par spriedumu lietā “Lavents pret Latviju” // “JV”, 2003.gada 11.martā, Nr.10.

[21] Skat. “Bankas Baltija” krimināllietas materiālos Laventa un pārējo līdzapsūdzēto 2000.gada 24.februārī pieteikto noraidījumu viņu lietu iztiesājošajam tiesas sastāvam. Skat. arī ECT 2001.gada 7.jūnija lēmumu par lietas pieņemamību izskatīšanai lietā “Lavents pret Latviju”, kā arī ECT 2002.gada 28.novembra spriedumu lietā “Lavents pret Latviju”, 110.punktu.

[22] Rīgas apgabaltiesas 2000.gada 1.marta lēmums Nr.K–14/6, nav publicēts.

[23] No “Bankas Baltija” krimināllietas materiāliem izriet, ka Lavents iesniedza apelācijas sūdzību 2002.gada 6.martā; viņa advokāti iesniedza apelācijas sūdzību 2002.gada 7.janvārī, papildinot to 2002.gada 14.janvārī.

[24] AT Senāta Krimināllietu departamenta 2002.gada 20.jūnija lēmums Nr.SKK 01–187/02, nav publicēts.

[25] Tiesas sastāvs tiesneses I.Šteinertes vadībā noturēja pirmo sēdi 1998.gada 14.septembrī. Pirmais noraidījums tiesnesei I.Šteinertei un pārējam tiesas sastāvam tika pieteikts 1999.gada 25.janvārī. Tam sekoja 1999.gada 18.jūnijā, 1999.gada 27.oktobrī un 2000.gada 24.februārī pieteiktie noraidījumi.

[26] Skat., piem., AT Senāta Krimināllietu departamenta 1999.gada 14.decembra lēmumu Nr.SKK–344, kurā Senāts izvērtēja, vai tiesas piesēdētāji, pieņemot noraidījumu, ievēroja likuma prasības attiecībā uz lēmuma sastādīšanu, bet jautājumu pēc būtības – bija vai nebija tiesas sastāvs noraidāms – neizvērtēja.

ECT lietas "Lavents pret Latviju" spriedums. Neoficiāls tulkojums