Raksts

Ļaunuma apturēšana


Datums:
06. novembris, 2007


Autori

Aivita Putniņa


Foto: Bjorn Hermans

Ticība, ka tas otrs ir nopirkts, patlaban ir tautas vienotības pamats.

3. novembra Tautas sapulci es vēroju dalītām jūtām. No vienas puses esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kas lika malā savus ikdienas darbus, organizēja un piedalījās pasākumā. Viņiem ir izdevies apturēt dažus politiķu plānotus ciniskus gājienus. Tikpat liels prieks par tiesnešu konferenci, kurā redzamākie tiesu varas pārstāvji atzina, ka ētika nerobežojas ar tiesas ceļā pierādāmu faktu. No otras puses, mani dara bažīgu Tautas sapulces un pašas “tautas” saturs. Tāpat arī tiesnešu vairākuma galīgajā rezolūcijā paustā izpratne par ētiku.

Kādu gadu pēc barikāžu ugunskuriem Vecrīgā, mani apturēja ārvalstu žurnālistu komanda un jautāja, vai es jūtos lepna, ka tagad Rīgā plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Tajā brīdī manas Baltijas ceļa un negulēto barikāžu nakšu atmiņas zaudēja nevainību un es atskārtu, ka tādas vienotības un lepnuma sajūtas kā tolaik vairs nebūs nekad. Barikāžu laikā, kā savā vēsturiskajā runā Tautas sapulcē ieteica prezidents, Satversmi es nebiju lasījusi un man šķita, ka mēs visi pie ugunskuriem veidojam vēsturi. Vēlāk, kad Satversmi biju izstudējusi un dzirdējusi Ivara Godmaņa stāstījumu par to, kā notikumi risinājās valsts struktūrās, atgriezties iepriekšējā pacilātībā vairs nebija iespējams. Latvijas valstij uzņemot apgriezienus, arvien tālāk paliek tas laiks, kad politika un valsts veidošana šķita vienkārša un pašsaprotama lieta.

Man ir ļoti žēl, ka (lai arī kā gribētos tam ticēt) es nespēju pievienoties tiem kolēģiem, kuri sola, ka tauta noteikti ies stāvēt vēl un vēl. Viens no klupšanas akmeņiem ir pati “tauta”. Kopš 18. oktobra pulcēšanās ar interesi lasu Neatkarīgo Rīta Avīzi. Es traki smējos par Gundara Bērziņa interviju[1], kuras kulminācija bija apgalvojums, ka pie vainas valsts krīzē ir ASV vēstniece un “sorosīti”, kuriem tad patiesībā pieder vara valstī. Viens no šīs varas uzurpācijas mēģinājumiem esot bijuši ASV vēstnieces centieni apturēt Bērziņa kunga lēmumu par neveselīgas pārtikas tirgošanas aizliegumu skolās. Tomēr es varu iedomāties cilvēkus, kuri šo un citus tekstus lasa un raksta ar pilnīgu nopietnību. Pārliecību par to man sniedza kāds cienījams vecākās paaudzes žurnālists, mūsu sarunas vidū līdzjūtīgi apjautājoties, vai es arī gadījumā neesmu “no tiem sorosītiem”.

Vispārinot plašāk, krietna daļa Latvijas sabiedrības tic, ka pretēji domājošie cilvēki ir Sorosa, Mākoņtēva vai Hūtes Vīra nopirkti, jo citādi taču tik aplami nerīkotos un neizrunātos. Ticība, ka tas otrs ir nopirkts, patlaban ir tautas vienotības pamats. Tiesa, daļa sabiedrības par to neko nezina, jo nelasa latviešu presi. Šī daļa nav arī jāuzpērk, jo tā pati automātiski balso par sociālistiem, kas ir vismaz potenciāli bīstami, jo pie varas nekad īsti nav tikuši.

Būtiski, ka abas “tautas” puses redz atšķirīgu politikas procesa ideālo kārtību un šo apstākli nevajadzētu novērtēt par zemu. Jura Paidera raksts[2], kurā kritizēta NVO darbošanās lobija jomā, izdzēšot robežu starp lobiju, nevalstisko organizāciju un politisko partiju, politikas zinātnes profesionāļiem var šķist neloģisks. Tomēr atradīsies cilvēki, kuriem šo sazvērestību saskatīs arī Tautas sapulcē. Galu galā daudzi cilvēki uz Rīgu brauca, klausot sabiedrībā populāru cilvēku aicinājumam. Neviens nezina, cik daudz cilvēku, paklausot ne mazāk populāru cilvēku aicinājumam, palika mājās, atbalstot valdību. Atšķirības uzskatos par politiku ir pietiekami nopietns pamats, lai cilvēki veidotu kardināli atšķirīgas politikas, saglabājot pārliecību, ka dara pareizi.

Protesta akcijas pēdējā pusgada laikā ir panākušas būtiskas pārmaiņas. Tautas sanākšanas un referendums ir palīdzējuši apturēt ofensīvu pret KNAB un saglabāt Latvijas Bankas vadītāju amatā. Jebkurš sabiedriskās domas spiediens ir īslaicīgs. Problēma ir varas mehānismā, taču tik naiviem līdzekļiem kā statistu maiņa varas mehānismu nevar grozīt. Turklāt “tautas viedokļa” vienotība šajā jautājumā ir ilgtermiņā manipulējama. Piemēram, atkarībā no apstākļiem, “tauta” var gribēt valdības apkāpšanos, un “tauta” var gribēt tās saglabāšanu valsts stabilitātes vārdā.

Prezidenta [Valda Zatlera] uzrunā bija vismaz viens vērtīgs padoms par Satversmes izlasīšanu. No savas puses es ieteiktu izlasīt arī kādu grāmatu par politikas veidošanas principiem. Kamēr nerunāsim par politikas procesu un plašāka sabiedrība neiemācīsies tās pamatus, pārmaiņu nebūs. Man ir liels prieks par pilsoņiem, kuri ir ņēmuši varu savās rokās un izmantojuši savas tiesības, panākot nelikumīgās pensiju aizturēšanas atcelšanu strādājošiem pensionāriem, aizstāvējuši bērnu kopšanas pabalstu griestu atcelšanu, panākuši nodarbinātības aizlieguma atcelšanu bērnu invalīdu mammām un Satversmes tiesas pamatojumu kāpu zonas un applūstošo teritoriju apbūves aizliegumam. Man ir prieks par tām lauku sievām un vīriem, kuri metuši pie malas sodīšanos par varas greizumu un paši ķērušies pie varas stūres. Prieks ir par ikvienu pilsoņu iejaukšanos, kas var būt gan ziņošana par vēlēšanu kārtības pārkāpumiem pagastā, gan protests pret gaļas piesavināšanos no skolas kopgalda. Tas viss prasa laiku, drosmi un individuālu atbildību.

Mēs nevaram atgriezties laikos, kad tautas sapulce noteica vēstures gaitu. Tā, kā bija, vairs nebūs nekad. Politiķi vienmēr varēs teikt, ka tā tauta, kas nebūs atnākusi, domā citādāk, ka demokrātijā katram var būt sava pārliecība, bet vienam vairākas pārliecības vienlaicīgi, jo kā Indulis Emsis par savu atkāpšanos teica — esmu gatavs spert šo soli, bet nezinu vēl uz kuru pusi. Pusi noteica konjunktūra, nevis viņa paša atmiņas par notikušo. Man nav ilūziju, ka varam ievēlēt pilnīgi citādu Saeimu, kas visu valsts pārvaldi pagriezīs kājām gaisā. Mēs varam mainīt konjunktūru un tagad politiķi, piemēram, runā par attieksmes maiņu un attīrīšanos.

Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka valsts ir Saeimas, valdības un tiesu varas saspēle. Svarīgi, ka ar pulcēšanos sabiedrība ir spējusi panākt varas kontroles mehānisma saglabāšanu. Tiesu vara, piemēram, ir palīdzējusi bijušajam Saeimas priekšsēdētājam izlemt par atkāpšanos. Daudz sarežģītāk katram pilsonim ir iesaistīties šī varas mehānisma ilgstošā pilnveidošanā un uzturēšanā. Vieglāk ir kā Oļiņtēvam Kairiša Mērnieku laiku uzvedumā Nacionālajā teātrī rādīt ar notikušo neapmierinātu vaigu un sacīt: “Ar ļaunumu biedrojies neesmu, bet apturēt to man nav spēka”. Pietiekami bieži atkārtojot, var tam arī noticēt. Turklāt, raugoties no tiesiskā aspekta, saskaņā ar tiesnešu konferences rezolūciju, Oļiņtēvam ir absolūta taisnība.

____________________________
[1] Rozenbergs Ritums, “Par cīņu ar ļaunumu”, NRA, 2007.gada 19.oktobris

[2] Paiders Juris, “Lobiju grupas NVO izskatā”, NRA, 2007.gada 2.novembris

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!