Foto: Juris Logins
Recenzija par pētījumu “Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība ES kontekstā: problēmas un risinājumi”
Kā norādīts Kristīnes Gaugeres pētījuma “Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība Eiropas Savienības kontekstā: problēmas un risinājumi” kopsavilkumā, pētījuma mērķi ir analizēt problēmas, piedāvāt risinājumus lauksaimniecības un lauku attīstībai ES kontekstā.
Tēma ir ļoti svarīga gan sabiedrībai kopumā (ņemot vērā Latvijas specifiku, ka lielākā daļa sabiedrības tieši vai netieši ir saistīti ar lauku nākotni) gan pamatotas izvēles izdarīšanai par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai lauksaimniecības un lauku attīstības kontekstā.
Pētījuma kopējā struktūrā sākumā ir situācijas analīze, kas ir neaizvietojams šādā darbā. Analīzei seko konkrēti secinājumi un piedāvātie risinājumi/rekomendācijas. No formāta viedokļa pētījumam pietrūkst moderno tehnoloģiju pielietojums attiecībā uz automātiskā satura un stilu izmantošanu, kas daudziem ievērojami atvieglotu dokumentu pārskatāmību. Tekstā ir daudz vērtīgu secinājumu, taču iztrūkst to strukturēta sakārtojuma pētījuma beigās. Mulsina arī aptaujas rezultātu izklāsts, kas novietots aiz secinājumiem, lai gan tieši aptauja varētu būt par vienu no stabiliem stūrakmeņiem secinājumu izstrādei.
Pētījumā ir izdarīti vairāki pieņēmumi, kas balstīti uz pietiekami plašu valsts institūciju izstrādāto dokumentu spektru un tādējādi netieši pamatojas uz dziļu izpēti. Modeļi ir pietiekami tuvu realitātei un pamatoti ar līdzšinējiem procesiem. Tai pat laikā atsevišķu informācijas avotu atsauces rada šaubas par to objektivitāti, par cik tie nav pirmavoti. Piemēram, par ES Kopenhāgenas samita rezultātiem nav izmantoti Ministru kabineta vai Ārlietu ministrijas dokumenti. Nevalstiskā sektora informācija ir ietverta aptaujas veidā, kas darbam piedod lielāku ticamību un padara to interesantāku. Vairāk atsauču uz nevalstiskiem informācijas avotiem (dokumentiem) darbam būtu piedevis vēl augstāku ticamības pakāpi.
Lai gan pētījums kopumā pietiekami balstās uz globāla rakstura dokumentiem, atsevišķiem secinājumiem iztrūkst konkrēts pamatojums. Piemēram, analizējot faktorus, kas pēc iestāšanās ES var kavēt Latvijas drošības pieaugumu, autores teiktajam: „Ne vienmēr vēstures notikumi ir attaisnojuši pieņēmumu, ka drošība nāk līdzi investīcijām” (43.lpp.) trūkst pamatojuma. Aplūkojot otro ar iestāšanos ES saistīto problēmu – mājsaimniecības izdevumu pieaugumu, autore aplūko preču un pakalpojumu cenu kāpumu, un, nesniedzot analīzi par ienākumu līmeņa izmaiņām, nepietiekami pamatoti secina, ka „loģisks ir secinājums, ka vismaz pirmajā periodā pēc iestāšanās iedzīvotāju „pirktspēja” samazināsies” (28.lpp.).
Analizējot ceturto ar iestāšanos ES saistīto problēmu – kvalitatīvu sabiedrības informēšanu par iestāšanās sekām, autore izdara secinājumus, kas zināmā mērā ir pretrunā viens ar otru. Proti, viens no secinājumiem skan, ka “zemnieku bažu pamatā bieži vien ir objektīvas informācijas trūkums”, bet citā teikts, ka “daudzas zemnieku bažas ir pilnīgi pamatotas” (54.lpp.). Šāda pretruna rosina domāt, ka šī tēma būtu jāpēta dziļāk.
Pētījumam analīzes daļā ir nosliece uz negatīvo, tomēr tas tiek kompensēts ar konkrētiem risinājumu variantiem, tādējādi kopumā pētījumam piedodot neitrālu auru. Proti, ņemot vērā būtiskās iespējas (galvenokārt finansiālās), ko dos iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas laukiem un lauksaimniecībai, darbā varēja tikt blakus negatīvajiem modeļiem apskatīti arī pozitīvie modeļi.
Vairāki no ieteikumiem jau ir pierādījuši sevi darbībā un tos iespējams arī aktivizēt vēl vairāk, piemēram, īpaša uzmanība un atbalsts bioloģiskai lauksaimniecībai.
Savukārt vairākiem no pētījumā izceltajiem secinājumiem nav pamatojuma un tie ir tikai daļēji patiesi, piemēram, „Kaut arī ES pieļauj dalībvalstīm izstrādāt nacionālo likumdošanu, kuras ietvaros lauksaimniecības un pārtikas uzņēmumiem tiktu piemērotas vienkāršākas prasības, darbībai nacionālajā un lokālajā tirgū, Latvija līdz šim to nav darījusi” (32.lpp.).
Aspekts, kam šajā apgalvojumā noteikti var piekrist ir tas, ka Latvijā likumu un Ministru kabineta noteikumu rakstīšanā līdz šim daudzās jomās (ne tikai pārtikas un veterinārajā) ir īstenots princips “tulkot – kopēt – iespraust”, kā argumentu izmantojot to, ka pēc iespējas ātrāk ir vienkārši jāharmonizē likumdošana.
Taču nepatiesi ir apgalvot, ka tā ir vispārēja un ikdienišķa tendence, ka Latvijas intereses netiek aizstāvētas. Par lielāko daļu MK noteikumu un likumprojektu ir notikušas konsultācijas ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi. Protams, ņemot vērā lauksaimnieku organizāciju relatīvi vājo kapacitāti algot ekspertus analītiķus, ne vienmēr arī lauksaimnieki laikus noreaģē uz nepilnībām un neskaidrībām tiesību aktu projektos. Otra lieta ir tā, ka tiesību aktu izstrādē Zemkopības ministrija jau vairākus gadus ņem vērā ne tikai ražotāju, bet arī patērētāju intereses, kas bieži vien nonāk pretrunā. Proti, ražotājam parasti papildus standarti un prasības nozīmē piepūli un resursus, bet likumdošanas izstrādes un politiķu ziņā ir šo interesi sabalansēt ar visu patērētāju interesi pēc drošas un nekaitīgas pārtikas. Piemēram, nu jau par vēsturi kļuvušais gadījums par nepieciešamību govis slaukt ar rokām ir atrisināts – tā tiešām bija kļūda, ka likumdevējs piedāvāja aizliegt slaukšanu ar rokā, neanalizējot, vai tas tiešām negatīvi ietekmē piena nekaitīgumu. Cits piemērs ir tagad pārtikas uzņēmumu reģistrēšanas un atzīšanas process, kas nenoliedzami ir patērētāju interesēs, bet salīdzinot ar līdzšinējo kārtību no ražotāja tas prasīs papildu atbildību un rīcību.
Katrā ziņā tagad, kad visās jomās, kurās ES ir direktīvas (lauksaimniecībā, veterinārijā, zivsaimniecībā u.c.), Latvijas valsts institūciju pārstāvji ir ieguvuši tiesības aktīvi līdzdarboties un novērot lēmumu pieņemšanas procesu Eiropas Padomē un Eiropas Komisijā, Latvijai paveras iespējas mazināt kļūdas, piemērojot starptautiskos standartus vietējā likumdošanā.
Pieredze rāda, ka ierosinājums diferencēt PVN likmes un nodokļus attiecībā uz lauksaimniecības, lauku attīstību vai pirktspējas paaugstināšanu, parasti ir politiskās izvēles, gribas un drosmes jautājums. Par to liecina jau vairākkārtīgi ierosinātie grozījumi attiecībā uz nodokļu likumdošanas izmaiņām daudzu iepriekšējo valdību laikā, taču ne visi ir guvuši atbalstu. Līdzīgi tas ir attiecināms arī, piemēram uz Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības programmu, kas ļoti labi sākās, bet tagad līdzekļu trūkuma dēļ projekti netiek pieņemti, lai gan interese no laucinieku puses bija ļoti liela.
Ļoti korekts un atbilstošs laikam ir secinājums, ka „Mums pašiem, politikas veidotājiem, īstenotājiem un arī sabiedrībai, ir rūpīgi jāizsver, kādus mēs vēlamies redzēt Latvijas laukus, lauksaimniekus un lauksaimniecību”.
Kopumā K.Gaugeres darbs vērtējams kā aktuāls šodienas temats pirms Latvijas izvēles izdarīšanas par iestāšanos ES, ilustrējot jautājuma plašumu un dziļumu tieši attiecībā uz lauku un lauksaimniecības attīstību un piedāvājot risinājumus, daudzi no kuriem jau ir un nākotnē var tikt izmēģināti Latvijas politikā.