Foto: Ilze Dzenovska
Izglītība jāpiemēro sabiedrības attīstībām un prasībām. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka gan sabiedrībā, gan personībā visam jābūt līdzsvarā, un nevajadzētu tuvoties arī otram grāvim. Latvijai nav vajadzīgi roboti vai mankurti, bet vispusīgi izglītoti savas valsts patrioti un kultūras tradīciju pārmantotāji.
Šis nenoliedzami ir izglītības ideju laiks. Latvijā tiek apspriesta gan izglītības attīstības koncepcija laikposmā līdz 2010.gadam[1], gan stratēģiskais ietvardokuments Eiropas Savienības fondu piesaistei[2], gan Nacionālais attīstības plāns. Izglītība uzmanības centrā nonākusi arī citās ES dalībvalstīs un visā ES kopumā, ko vieno Lisabonas stratēģijā izvirzītie mērķi. Atšķiras problēmu mērogs un intensitāte, tomēr identificētie sasniegumi, trūkumi un plānotie to novēršanas ceļi ir pārsteidzoši līdzīgi. 2006.gada 13.marta ES Konkurētspējas ministru padomē, apspriežot tā saukto Aho ziņojumu[3], tika skaidri norādīts, ka Eiropai jāstiprina tās kapacitāte attīstīt, koordinēt un integrēt trīs zināšanu trīsstūra komponentus: izglītību, zinātni un inovācijas. Latvijai jāspēj pētniecības rezultātus pārvērst komerciālās idejās, jāveicina inovatīvu vidi un uzņēmējdarbības kultūru izglītības un zinātnes institūcijās un tieši tāpat uzņēmējdarbībā, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos. Tieši Latvijas izglītības sistēma, kas ir kļuvusi par Eiropas izglītības telpas daļu, ir un būs pamats šo virsuzdevumu veikšanai.
NAP sabiedriskajā apspriešanā uzmanības centrā jābūt problemātiskajiem jautājumiem, par kuriem sabiedrībā valda atšķirīgi viedokļi. 92% Latvijas iedzīvotāji sevi atzīst par kompetentiem izglītības jautājumos, un izglītība ir joma, kurā uzskatu sadursmes ir nenovēršamas, jo tā ne tikai ietekmē valsts ekonomikas un kultūras attīstību, bet arī skar ikvienu cilvēku tieši un personiski.
Mūsu izglītības kvalitāti var atzīt par stabilu un nosacīti labu. OECD (latviski Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, angliski Organization for Economic Cooperation and Development) salīdzinošie izglītības pētījumi pierāda, ka mūsu skolēnu zināšanas atbilst vidējam Eiropas skolēna zināšanu līmenim, mūsu augstskolu absolventi spēj konkurēt ārvalstu intelektuālajā darba tirgū, zinātnieki sekmīgi piedalās starptautisku programmu īstenošanā. Tomēr cilvēces dabā, kā zināms, ir nepārtraukti pilnveidoties, noliegt esošo un ieviest jauninājumus. Līdzko apstāsimies paškritikā un attīstībā, sāksies stagnācija un lejupslīde. Tas attiecas gan uz izglītības saturu, gan uz mācību organizēšanu, gan it īpaši uz izglītības filozofiju.
Viens gan ir skaidrs, izglītības sistēma jāveido atbilstoša šim laikam un šai telpai – Latvijai. Mēs nevaram Latvijā ieviest ne Singapūras, ne Honkongas, pat ne Somijas izglītības sistēmu. Šīs valstis izglītībā tagad plūc ilgu gadu darba augļus, un sasniegumi skolēnu zināšanās iet ciešā kopsolī ar valsts tautsaimniecības attīstību, kultūras un savstarpējo attiecību fonu. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem arī atsevišķu elementu pārņemšanā. Izglītības sistēma ir nacionāli specifiska, sakņota vēsturē, neatraujami saistīta ar citiem sabiedrības dzīves segmentiem. Citvalstu pieredze jāstudē, padomi jāuzklausa, bet nopirkt gatavu produktu izglītībā, par laimi, mēs nevarēsim nekad.
Pašreiz arī Latvijā valda sauklis – no zināšanām uz prasmēm, no teorijas uz praksi! Nevaram gan noliegt, ka lielu daļu no zināšanām veido fakti – informācija, kas gluži vienkārši jāiemācās un jāuzņem savā intelektuālajā arsenālā. Faktu zināšanas lielā mērā nodrošina arī cilvēka spēju darboties noteiktā sabiedrībā. Sabiedrības gara dzīve ir caurstrāvota vēstures, kultūras un literatūras reminiscencē, un šis inteliģenta cilvēka rīcības kapitāla minimums jānodrošina skolai. Tomēr konkurētspējai darba tirgū pamatā ir konkrētas instrumentālas un sociālas prasmes, un ne vienmēr inteliģencei ir augsta tirgus vērtība. Šis varētu būt tā saucamais lielais jautājums diskusijai – cik pragmatiski pieiet izglītības saturam?
Ilustrācijai izvēlēsimies beidzamā gada laikā notikušās pārmaiņas mācību satura koncepcijā. Zināms, ka Latvijā nepieciešams sagatavot darbaspēku nozarēs ar augstu pievienoto vērtību, būtiski palielinot studējošo skaitu dabaszinātnēs, inženierzinātnēs un tehnoloģijās. Katru gadu grādu vai kvalifikāciju turpmākajai darbībai attiecīgajā tautsaimniecības jomā iegūst ap 24 000 studentu. Tomēr, kā zināms, vairāk nekā puse absolventu šo kvalifikāciju iegūst sociālajās zinībās, komerczinībās un tiesībās. Vai un kā mēs šo proporciju varam ietekmēt – augstskolas ir autonomas studiju programmu izvēlē, un cilvēkam nevar liegt izvēlēties apgūt to, ko viņš vēlas, īpaši par saviem līdzekļiem. Šeit ir trīs galvenie darbības virzieni: 1) sagatavotības nodrošināšana; 2) intereses radīšana; 3) labvēlīgi nosacījumi studiju procesā un darba tirgū.
Par pirmo – ir izstrādāts darbības plāns eksakto zinātņu apguves pilnveidei skolā. Jau darbojas nacionālā programma “Mācību kvalitātes uzlabošana dabaszinātņu, matemātikas un tehnoloģiju priekšmetos vidējā izglītībā Latvijā”. Top jauni mācību priekšmetu standarti, no 2008.gada tiks ieviests obligāts centralizētais eksāmens matemātikā. Ikvienam vidusskolēnam tiks nodrošinātas priekšzināšanas eksakto zinātņu studijām.
Par otro – pārmaiņas matemātikas, dabaszinātņu un tehnoloģiju mācīšanā un mūsdienīgas mācību metodes un materiāli stimulēs skolēnu interesi. Spēcīgi motivētāji ir populārzinātniskā literatūra, filmas, zinātnes un tehnikas parki, žurnāli, kā “Terra” un “Ilustrētā zinātne”. Gribētu aicināt augstskolu pārstāvjus un darba devējus biežāk viesoties pamatskolās un vidusskolās un stāstīt par studiju un darba perspektīvām. Inovatīvai ekonomikai atbilstoša domāšana veidojas skolā un pat bērnudārzā.
Par trešo – valsts rīcībā bez informēšanas un propagandas būtībā ir tikai divi reāli mehānismi – valsts finansētās budžeta vietas un kreditēšanas politika. Beidzamo gadu laikā valsts finansēto budžeta vietu skaits inženierzinātnēs jūtami dominē. Apsveicama ir darba devēju (mašīnbūve, metālapstrāde, farmācijas industrija, ķīmija u.c.) ieinteresētība gan finansēt un materiāli nodrošināt mācību procesu, gan maksāt īpašas stipendijas. Īpaši būtu jārunā par doktorantūru. Pašlaik Latvijā doktorantūrā studē ap 1800 cilvēku, no tiem 30% jeb 650 dabaszinātnēs, matemātikā un informāciju tehnoloģijās, inženierzinātnēs un būvniecībā. Vai darba devēji ir gatavi pilnībā izmantot šo intelektuālo potenciālu?
Mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka gan sabiedrībā, gan personībā visam jābūt līdzsvarā, un nevajadzētu tuvoties arī otram grāvim. Latvijai nav vajadzīgi roboti vai mankurti, bet vispusīgi izglītoti savas valsts patrioti un kultūras tradīciju pārmantotāji. Identitāte nav tukšs vārds arī zinātnes un tehnoloģiju laikmetā. Ne velti Nacionālajā attīstības plānā īpaša vieta ierādīta tieši Latvijas neatņemamā identitātes elementa – latviešu valodas – statusa, funkciju un attīstības stiprināšanai. Laba humanitārā izglītība ir liela vērtība, un sociālo un humanitāro zinātņu speciālistu un skolotāju sagatavošana mums arī jāpaceļ jaunā kvalitātē.
Mums ir daudz sasniegumu. Daudz arī vēl darāmā. Izglītības sistēma ikvienā valstī ir smagnēja, tai raksturīgs dabisks konservatīvisms. Sabiedrības attieksme arī ir duāla, jo no vienas puses, tiek prasītas pārmaiņas, no otras – valda zināma nostalģija pēc “jaunības laikiem” un ikviens jauninājums tiek uztverts ar neuzticību. Bet attīstībai jābūt, izglītība jāpiemēro sabiedrības attīstībai un prasībām. Jānodrošina pedagoga darba materiālais un morālais novērtējums, jārada bērnam un skolotājam draudzīga vide, jāstiprina ģimenes un skolas sadarbība. Zinātnes un augstākās izglītības attīstība ir atsevišķas sarunas temats. Tomēr jāapzinās, ka ir maz specifisku tieši izglītības sistēmas problēmu. Lielākā daļa saistās ar valsts ekonomikas attīstību, politisko situāciju, sociālajām problēmām, un te nepieciešams komplekss risinājums.
Visas vai gandrīz visas sabiedrības akceptētās idejas izglītības, zinātnes un inovāciju sinerģijas stiprināšanai ietvertas trīs nozīmīgos dokumentos: Izglītības attīstības koncepcijā 2006.-2010. gadam, Nacionālajā attīstības plānā un Nacionālajā stratēģiskajā ietvardokumentā. Projektu apspriešana turpinās, un arī šī diskusija būs ieguldījums mūsu stratēģisko vadlīniju izstrādē un darba detaļu precizēšanā. Nav sabiedrības, kas būtu apmierināta ar savu izglītības sistēmu, un tam tā arī jābūt, mums nepārtraukti jātiecas pēc uzlabojumiem. Ir svarīgi, vai esam saskatījuši problēmas, par tām atklāti runājuši, vienojušies par risināšanas ceļiem un spēruši kaut pussolīti to risināšanas virzienā. Latvijas izglītībai un zinātnei jāatspoguļojas ilgtspējīgā valsts attīstībā – kā teikts Aho ziņojumā – kamēr nav par vēlu.
___________________________
[1] Pamatnostādnes “Izglītības attīstības koncepcija 2006.-2010. gadam” (projekts). Ar projektu var iepazīties IZM mājaslapā (Word DOC)
[2] Nacionālā Stratēģiskā ietvardokumenta 2007.-2013. gada periodam projekts (PDF)