Raksts

Latvijas vēstures mācīšana stereotipu gūstā


Datums:
29. novembris, 2005


Autori

Juris Celmiņš


Foto: A. Jansons © AFI

Latvijas sabiedrībā un pat pedagogu vidū dominē stereotips, ka nacionālo vēsturi var mācīt tikai divos veidos – kopā ar pasaules vēsturi vai atsevišķi. Šī primitīvā izpratne neatbilst Eiropas praksei, kur gandrīz katrai valstij ir atšķirīga pieeja. Jācer, ka arī mēs atradīsim savējo, kas atbildīs sabiedrības interesēm un vajadzībām.

Lai gan izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete ir pieņēmusi politisku lēmumu par Latvijas vēstures mācīšanu, presē, skolās un sabiedrībā joprojām turpinās diskusijas un dažādu viedokļu sadursmes par šo jautājumu. Būdams tieši iesaistīts Latvijas vēstures mācīšanas pilnveidošanas procesā, esmu centies iedziļināties un analizēt Eiropas valstu pieredzi un nacionālās vēstures mācīšanas tradīcijas. Šis jautājums mani īpaši interesēja tāpēc, ka Vēstures skolotāju biedrības vadība kā galveno argumentu, uzstājoties pret Latvijas vēstures mācību priekšmeta izveidošanu, izmanto Eiropas pieredzi, apgalvodama, ka Eiropas skolās pāriet uz integrētu vēstures mācīšanu.

Taču, tuvāk iepazīstoties ar Eiropas valstu pieredzi nacionālās vēstures mācīšanā, nākas secināt, ka gandrīz katrai valstij ir sava, atšķirīga pieredze, tradīcijas un vēstures mācīšanas metodika. Vācijā, piemēram, šīs atšķirības un kontrastus var novērot pat vienas valsts robežās: ziemeļu zemēs nacionālo vēsturi iekļauj pasaules vēsturē, bet Bavārijā māca kā atsevišķu priekšmetu.

Pārnacionāla un integrēta pieeja – vai viens un tas pats?

Socrates-Erasmus tīkls CLIOHnet, kurā darbojas arī Latvijas Vēstures skolotāju biedrība, ir izvirzījis mērķi izveidot pārnacionālu, diahronisku un salīdzinošu pieeju vēstures studijām un pasniegšanas tradīcijām[1]. Taču reāli Eiropā izveidojusies pieeja vēstures mācīšanai ir tik raiba un atšķirīga, ka paši CLIOHnet autori to raksturo kā krīzi vēstures mācīšanā[2].

Fakts, ka CLIOHnet savu mērķi formulē kā pārnacionālas vēstures (supranational history) izveidošanu, bet mūsu Vēstures skolotāju biedrības vadība iestājas par integrētu vēstures mācīšanu, rosināja mani iedziļināties problēmas būtībā un saprast, vai atšķirība ir tikai terminoloģijā vai arī pašā mācīšanas procesā.

Izprast atšķirību starp pārnacionāla vēstures kursa veidošanu un integrētu vēstures mācīšanu man palīdzēja nesenā pieredzes apmaiņas brauciena laikā Stokholmā gūtie secinājumi. Apmeklējot Stokholmas Lillholmas skolu, iepazinos ar zviedru pedagogu pieredzi, īstenojot integrētas mācību metodes. Nacionālo vēsturi Zviedrijas skolās māca integrēti ar ģeogrāfiju, reliģiju, politiku un mākslas vēsturi. Šāda integrācija notiek arī eksaktajos un dabaszinību priekšmetos. Zviedrijā katrs skolotājs ir sagatavots skolā pasniegt trīs četrus mācību priekšmetus, tāpēc spēj tos mācīt integrēti. Taču katram mācību priekšmetam, arī Zviedrijas vēsturei, ir savs standarts un programma. Katram mācību priekšmetam ir skaidri formulēts mērķis un nosprausti uzdevumi, kas ir jāīsteno skolotājam.

Apmeklējot Stokholmā skolu izstādi, līdzīgu mūsu izstādei Skola–2005, es iepazinos arī ar jaunākajām vēstures mācību grāmatām un secināju, ka Zviedrijas skolās mierīgi līdzās sadzīvo gan pārnacionāli, gan nacionāli vēstures kursi, un tie netiek ne pretstatīti, ne konfrontēti. Zviedrijā, piemēram, antīkās vēstures kurss tiek mācīts kā pārnacionāls, bet, sākot no viduslaikiem, skolā parādās Zviedrijas vēsture. Jāatzīst, ka mēs Latvijā tā īsti nemaz neesam diskutējuši par tēmu „Kas ir nacionālā vēsture?”. Eiropas un pasaules pieredze rāda, ka ar nacionālo vēsturi izprot tautas, valsts un teritorijas vēsturi. Ir valstis, kur, tāpat kā Latvijā, nacionālajā vēsturē iekļauj visus trīs minētos elementus, citur – tikai tautas un valsts vēsturi, citur, piemēram, ASV, tikai valsts vēsturi.

Pēdējā laikā Eiropas valstīs attīstās dažādu pārnacionālu vēstures kursu izstrādāšana un ieviešana skolās. Pie šādiem kursiem var minēt Ziemeļvalstu vēsturi, Balkānu vēsturi, Austrumeiropas vēsturi, Eiropas Savienības vēsturi. Pēc savas būtības pārnacionāla ir arī Britu vēsture. Latvijā kā pārnacionāla vēsture ir izstrādāta Baltijas valstu vēsture. Pārnacionāli ir arī dažādi tematiskie vēstures kursi, piemēram, mākslas vēsture, zinātnes un atklājumu vēsture, holokausts un tamlīdzīgi, kuri Eiropas skolās bieži vien tiek mācīti kā izvēles kursi.

Vai vēstures skolotāji vainīgi pie kariem Eiropā?

Nevar noliegt, ka pārnacionālu vēstures kursu ieviešana un integrēta dažādu mācību priekšmetu mācīšana ir mūsdienām raksturīga tendence. Integrēta mācīšana vairāk gan attiecas uz pedagoģijas vai izglītības zinātnes sfēru, nevis tikai šauri nacionālās vēstures kontekstā. Būtu gaužām nepareizi šīm jaunajām tendencēm pretstatīt Latvijas vēsturi un atteikties no nacionālās vēstures kursa. Esmu sapratis, ka vairāki Rietumu speciālisti, kuri mums iesaka Latvijas vēsturi mācīt integrēti, pat nezina, ka mūsu izglītības sistēmā nav atbilstoši mūsdienu izpratnei (standarts, programma, mācību grāmatas, mācību līdzekļi) izstrādāts, skolai domāts Latvijas vēstures kurss. Vēstures skolotāju biedrība ir sagatavojusi pārnacionāla pasaules vēstures kursa programmu, kas būtībā ir atteikšanās no nacionālās vēstures mūsu skolās.

Kādēļ tas tā notiek? Vai arī Eiropā vērojamas tādas pašas tendences? Diemžēl nākas konstatēt, ka arī Eiropā ir autori, kuri vēršas pret nacionālās vēstures mācīšanu skolās, taču šis viedoklis nav noteicošais un dominējošais. Viens no angļu valodā rakstošajiem vēsturniekiem Ēriks Hobsbaums savā darbā „Etnicitāte un nacionālisms mūsdienu Eiropā” atzīmē, ka vēsturnieki nacionālismam ir tas pats, kas magoņu audzētāji Pakistānā heroīna patērētājiem – gan vieni, gan otri nodrošina tirgu ar svarīgākajām izejvielām[3].

Eiropas Padomes diskusijās pat ir izskanējis viedoklis, ka „vēstures skolotājiem būtu jāuzņemas daļa vainas par Pirmo pasaules karu, ko lielā mērā izraisīja pārmērīga nacionālistiska un patriotiska dedzība”, un ka moratorijs uz nacionālās vēstures mācīšanu būtu metode, kā atrisināt mūsdienu etniskos konfliktus[4].

Arī Latvijā ir autori, kuri vēršas pret nacionālo vēsturi, jo tā pārspīlē agrāko laiku heroismu, izceļ īpašus sasniegumus un uzvaras vai pārdarījumus un ciešanas[5].

Nav šaubu, ka nacionālās vēstures mācīšanas gaitā daudzās Eiropas valstīs ir pieļautas kļūdas un pārspīlējumi. Tas tikai vēlreiz apliecina to, cik būtiski ir nospraust mērķi un uzdevumus šim kursam. Būtu gaužām aplami šādus pārmetumus attiecināt arī uz Latvijas vēstures skolotājiem, jo latviešu tauta nav izraisījusi nevienu karu un šeit nav bijuši etniski konflikti. Vēršanās pret nacionālās vēstures mācīšanu ir kosmopolītisma ideoloģijas elements, kas jau robežojas ar mankurtismu. Vienlaikus tie ir arī mēģinājumi politiķu atbildību novelt uz skolu.

Patriotisms – slikts tonis?

Nacionālajai vēsturei nav jāsekmē nacionālisms, bet gan lojalitāte pret savu valsti un patriotisms. Mani pārsteidza, cik dedzīgi Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) pārstāvis mūsu darba grupā Valters Nollendorfs Latvijas vēstures standarta izstrādāšanas gaitā iebilda pret patriotisma iekļaušanu mācību priekšmeta mērķī. Šo uzdevumu ikvienam pedagogam kā pienākumu nosaka Latvijas Izglītības likums (51.pants, 1. daļa). Reizēm šķiet, ka runas par patriotisma audzināšanu tiek uztvertas kā slikts tonis. Šis fakts ir nopietnu pārdomu un analīzes vērts.

Šobrīd ir ļoti svarīgi saprast, ko un cik lielā mērā mēs varam mācīties no Eiropas valstīm nacionālās vēstures mācīšanas kontekstā. Es uzskatu, ka Eiropas pieredze mums jāapgūst un jāanalizē, lai neatkārtotu tās kļūdas, ko Eiropa jau pieļāvusi. Šobrīd mēs realizējam pāreju uz jauno Pamatizglītības standartu, kurš paredz ieviest jaunu mācību priekšmetu – sociālās zinības, un samazināt vēstures stundu skaitu. Vācijas skolās šādus pārkārtojumus jau realizēja pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Vācijas vēsturnieks Detlefs Hennings, uzstājoties mūsu darba grupas sanāksmē, informēja, ka Vācijā šodien šī reforma tiek vērtēta kā kļūda un tiek meklētas iespējas to labot. Bet kāpēc mēs to gribam atkārtot?

Minēšu citu piemēru. Vēstures skolotāju biedrības vadība mums cenšas iegalvot, ka Eiropas valstu tradīcijas nacionālās vēstures mācīšanā ir visprogresīvākās, un aicina tām sekot. Taču pavisam nesen visu Franciju satricināja imigrantu un viņu pēcteču nemieri. Francijas prezidents Ž. Širaks šos nemierus raksturoja kā identitātes krīzi un aicināja domāt par pasākumiem, kā šo krīzi pārvarēt[6].

Tieši nacionālā vēsture veido nacionālo identitāti, kas mūsdienās ir pati galvenā kolektīvās identitātes forma. Katrai nācijai ir tiesības uz savu nacionālo vēsturi, un savas vēstures apziņai jākļūst par nācijas vienotības pamatu. Varbūt mums nav akli jāseko Eiropai, bet mēs paši varam pamācīt Eiropu, kā mierīgā un demokrātiskā ceļā var novērst etniskus konfliktus.

Vēstures mācīšana – gan politika, gan metodoloģija

Nav šaubu, ka nacionālās vēstures mācīšanas problēmai ir politiskā puse un metodoloģiskā puse. Tie, kuri politisku apsvērumu dēļ iebilst pret nacionālās vēstures mācīšanu, nereti izmanto metodoloģiskus argumentus un apgalvo, ka nacionālo vēsturi nav iespējams izprast bez pasaules vēstures zināšanām. Taču tikpat labi var apgalvot, ka fiziku vai ķīmiju nevar apgūt bez matemātikas zināšanām.

Sākt diskusiju ar metodoloģisko pusi ir tas pats, kas aizjūgt zirgam priekšā kamanas. Uzskatu, ka vispirms mums ir jāizstrādā Latvijas vēstures priekšmets, un tad pedagogi paši atradīs metodes, kā vislabāk sasniegt priekšmeta standartā izvirzītos mērķus un uzdevumus.

Latvijas sabiedrībā, žurnālistu vidū un pat pedagogu vidū dominē stereotips, ka nacionālo vēsturi var mācīt tikai divos veidos – kopā ar pasaules vēsturi vai atsevišķi. Plašāk iepazīstoties ar Eiropas un pasaules pieredzi šajā jautājumā, nākas atzīt, ka šāda izpratne ir primitīva un neatbilstoša realitātēm. Eiropas valstīs nacionālo vēsturi māca, iekļaujot to kādas pārnacionālās vēstures (pasaules, Eiropas, reģiona) sastāvā, integrējot to ar citiem mācību priekšmetiem, vai kā atsevišķu mācību priekšmetu – bez integrācijas. Vēl pie tam ir valstis, kur ar atšķirīgām metodēm tiek mācīta teritorijas, etnosa un valsts vēsture. Jācer, ka arī mēs atradīsim savu pieeju, kas atbildīs sabiedrības interesēm un vajadzībām.

Šajā diskusijā par vēstures mācīšanu ir nopietni jārunā arī par mūsu skolotājiem. Kādēļ pedagogi ir tik noraidoši pret jebkādām izmaiņām un nevēlas runāt par patriotisma audzināšanu? Jāatzīst, ka Latvijas skolotājs mēnesī nopelna apmēram desmit reizes mazāk nekā Zviedrijas skolotājs. Daudziem vēsturniekiem lauku skolās vienkārši nepietiek stundu, jo kādu citu priekšmetu pasniegt viņi nav sagatavoti. Mūsu pedagogiem nav naudas, ar ko aizbraukt uz ārzemēm un iepazīt citu pieredzi. Daudzi no mūsu skolotājiem ir atmetuši ar roku visām runām par patriotismu un devušies strādāt uz Īriju. Tāda ir dzīves skaudrā realitāte, un tāpēc tik negatīva attieksme pret visu jauno, kas prasīs papildus neviena neapmaksātu darbu un pūliņus.

Skolotāju nezināšanu un kontaktu trūkumu varētu mazināt, sarīkojot plaši pārstāvētu konferenci par nacionālās vēstures mācīšanas starptautisko pieredzi, uzaicinot tajā uzstāties speciālistus no valstīm ar dažādu, atšķirīgu pieeju vēstures mācīšanai. Šāda ideja bija mūsu standarta izstrādāšanas darba grupai, taču pret to noraidoši izturējās gan Vēstures skolotāju biedrības vadība, gan ISEC atbildīgie darbinieki. Tiešām negribētos domāt, ka Latvijā kāds ir ieinteresēts turēt mūsu skolotājus neziņā, lai varētu vieglāk manipulēt ar viņu nostāju. To, ka pat progresīvākās ieceres un plāni piedzīvos neveiksmi, ja tie sadursies ar vēstures skolotāju lielas daļas aktīvu pretestību, saprot daudzi.

Tomēr jāatzīst, ka, lai gan sakarā ar Latvijas vēstures mācīšanu pastāv asa konfrontācija, ledus ir sakustējies. Arvien vairāk cilvēku apzinās, ka jaunas, drosmīgas idejas, ieceres un metodes vēstures mācīšanā un patriotiskajā audzināšanā mums ir vajadzīgas kā svaigs gaiss ilgi nevēdinātā telpā.

_____________________________________

[1] Report on the European Dimension in History Learning, Teaching, Research: www.clioh.net

[2] Turpat.

[3] Hobsbaums E. Ethnicity and Nationalism in Europe Today. Anthropology Today. – 8 – 1992, February.

[4] Gallaher C. Vēstures mācīšana un demokrātisku vērtību un iecietības veicināšana / Rokasgrāmata skolotājiem. – Strasbūra, 1996. – 4.lpp.

[5] Goldmanis J. Vēstures mācīšana multikulturālā sabiedrībā. CLIOHnet Latvijas nacionālā konference. – Rīga, 2004. – 39.-51.lpp.

[6] Krastiņš J. Francija neatsakās no ārkārtas stāvokļa // Diena. – 2005. – 16.novembrī. – 7.lpp.


Projekts "Pamatizglītības standarts Latvijas vēsturē 6. - 9. klasei"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!