Raksts

Latvijas vēsture – Krievijas vai Eiropas kontekstā?


Datums:
29. novembris, 2005


Autori

Guntars Catlaks


Foto: T. Kalniņš © AFI

Skola nedod pilsoņiem politiskus ideālus vai reliģisku ticību, bet gan līdzekļus, ar kuru palīdzību atklāt tos pašiem. Vairāk par visu, tās mērķis ir sniegt skepticismu, lai viņi ieietu dzīvē daudz vairāk spējīgi šaubīties nekā ticēt.

Latvijas izglītības ministre Ina Druviete nesen paziņoja par politisku lēmumu atjaunot Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu skolās. Darba grupa Jura Celmiņa vadībā operatīvi ir izstrādājusi pamatskolas standarta projektu. Kā viens no būtiskākajiem argumentiem par labu šim solim ir minētas sliktās skolēnu zināšanas par Latvijas vēsturi. Ne tik formāli, taču pārliecinoši šīs nezināšanas kontekstā ir piesaukts patriotisma trūkums skolēnos. Tas liek domāt, ka Latvijā atgriežas izpratne par vēstures priekšmetu kā „patriotiskās audzināšanas instrumentu”. Šāda pieeja ir tieši pretēja pēdējo 15 gadu reformu jēgai un saturam – mācīt Latvijas vēsturi pasaules un Eiropas vēstures kopsakarībās, un, manuprāt, iezīmē būtisku robežšķirtni Latvijas izglītības reformu gaitā. Ieskats darba grupas izstrādātajā projektā apstiprina bažas un ir iegansts šī raksta tapšanai.

Vēsture kā nacionālisma ideoloģijas daļa

Protams, izšķirošais jautājums nav par vēstures priekšmetu skaitu, bet gan saturu – ko un kāpēc būtu jāmācās 10 līdz 16 gadus veciem cilvēkiem Latvijā vēsturē šodien.

Diskusija par vēstures mācīšanu ir vienlaikus sena un jauna nodarbe gan Latvijā, gan pasaulē. Eiropā jau 19.gs. otrajā pusē tajā laikā valdošā nacionālisma un patriotisma garā attīstījās tendence masu izglītības sistēmā veidot nacionālās vēstures īsos kursus. Vadmotīvs bija ne jau mainīgās zinātniskās patiesības labāka pasniegšana, bet gan vienotības un patriotisma jūtu ieaudzināšana, ar piemēriem ilustrējot savas tautas cīņas par „vietu zem saules”. Politiskie motīvi diemžēl vienmēr ir dominējuši pār zinātniskajiem vai pedagoģiskajiem.

Franču vēsturnieks Teodors Zeldins (Theodore Zeldin) par britu tieksmi uz nostaļģiju saka sekojoši: “Iedomāties Lielbritāniju kā zaļu un jauku zemi ir viena no klišejām, kas satur visu kopā un rada patiesības ilūziju. Privāti neviens netic šīm pasakām, bet publiski tās ir nepieciešamas, lai radītu un uzturētu īstenību.”[1]

Eiropā, protams, pastāv ietekmīgi konservatīvie spēki, kuri vēlas arī mūsdienās vēsturi pakārtot nacionālai identitātei un lepnumam. “Kāpēc gan mēs nevarētu atgriezties vecajos labajos laikos, kad visi mācījāmies no galvas Anglijas karaļu vārdus, kareivju varoņdarbus, mūsu slavenās kaujas un citus pagātnes slavas piemērus?”, vaicā kāds britu deputāts[2].

Vai neizklausās pārsteidzoši līdzīgi dažu Latvijas politiķu teiktajam? Saturā līdzīgas frāzes var atrast gandrīz visu Eiropas (un ne tikai) valstu publiskajās diskusijās. Atšķirībā no Latvijas, šādi aicinājumi saņem visai noteiktu sabiedrības, mediju, profesionālās kopienas un citu politiķu kritiku. Tomēr, patiešām, kāpēc gan ne?

Nacionālās vēstures mācīšana skolās dominēja gan I pasaules kara laikā, gan pēc tam – starpkaru periodā. Daudz literatūras ir sarakstīts par vēstures mācīšanas saikni ar nacionālisma ideoloģiju un abu pasaules karu specifiku. Iepriekšējā citāta nepateiktais turpinājums neizbēgami ir … atpazīt un mācīties no galvas arī savas tautas varoņu ienaidniekus, kas parasti ir bijuši kaimiņu tautu varoņi.

Nacionālās valsts vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanas tradīcija Eiropā ir balstīta nacionālisma politiskajā ideoloģijā, un to nav slēpis faktiski neviens starpkaru perioda autors ne Latvijā, ne citur Eiropā.

Padomiskais “ticēt” pret Rietumu “spriest pašam”

Pēc Otrā pasaules kara PSRS satelītvalstīs Austrumeiropā un citur pasaulē vēstures tradicionālā mācīšana tika ātri adaptēta, daudzus mazus nacionālismus aizstājot ar vienu lielu integrētu „internacionālu” vēsturi. Tomēr šis internacionālisms skolu programmās bija visnotaļ virspusējs – skolēni no VDR līdz Mongolijai pamatā apguva to, cik milzīga ir bijusi krievu tautas loma visos viņu vēstures notikumos.

Šķiet, padomju laikā daudzos vēstures skolotājos ir iesakņojusies šī mākslīgā dilemma: vai nu integrēta (tātad padomju) pieeja, vai arī nacionāla – tātad savas valsts vēsture. Nezinot vai neizprotot alternatīvas un noliedzot padomju modeli, it kā atliek viens – atgriezties pie vecā.

Rietumu demokrātiskajās valstīs – sevišķi Rietumeiropā pēc II pasaules kara attīstījās principiāli cita vēstures mācīšanas paradigma. Protams, arī tā bija politiska, taču orientēta uz demokrātiskām, eiropeiskām, vispārcilvēciskām vērtībām. Līdzīgi Eiropas integrācijas procesam, arī vēstures mācīšanā būtiski motīvi bija agresijas un karadarbības iespējas novēršana starp Eiropas nācijām nākotnē. Atšķirībā no Austrumeiropas, tā balstījās indivīda, nevis kolektīva suverenitātē.

Indivīda spēja pašam kritiski vērtēt pagātnes un tagadnes notikumus, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus par nākotni, kļuva par demokrātiskas pilsonības pamata kompetenci un skolas programmas kodolu.

1973. gadā Džons Rē (John Rae) izvirzīja sekojošus argumentus pret tradicionālajā vēstures mācīšanā balstītu pilsonisko izglītību. “Skolas uzdevums nav „ražot labus pilsoņus” tādā pašā nozīmē, kā tas nav „ražot kristīgus džentlmeņus”. Skola nedod pilsoņiem politiskus ideālus vai reliģisku ticību, bet gan līdzekļus, ar kuru palīdzību atklāt tos pašiem. Vairāk par visu, tās mērķis ir sniegt skepticismu, lai viņi ieietu dzīvē daudz vairāk spējīgi šaubīties, nekā ticēt. Protams, attīstot radikālu domāšanas neatkarību, mēs vairāk riskējam radīt inteliģentu nodevēju, nekā aprobežotu patriotu. Taču, to nedarot, risks ir daudzkārt lielāks, jo mēs varam iegūt viltus demokrātiju, kurā pilsoņi nebūs spējīgi veidot, uzturēt un attīstīt valsti.”[3]

Daudz kur vēstures mācīšana tiek izmantota vēl tiešāk – kā līdzeklis, lai mazinātu un diskreditētu daudzviet izplatīto politisko nacionālismu, sevišķi Dienvideiropas valstīs ar samērā nesenu diktatūras pieredzi. “Es cenšos kopā ar skolēniem atšķetināt nacionālas klišejas un parādīt, kā vēsturi izmanto, lai radītu cilvēkos priekšstatus par sevi un citiem. Katalonija, Īrija, Igaunija, Ālandu salas vai Britu Impērija – lūdzu, ļausim skolēniem apzināties, ka valstis un nācijas ir vēstures procesa produkti. Un viņiem ir jābūt lepniem par to, ko viņi ir sasnieguši savā dzīvē ar savām spējām un pūlēm, nevis par to, kur viņi ir dzimuši,” interneta diskusijā raksta basku skolotājs[4].

Turpat atrodama līdzīga doma: “Vēstures stundās vajadzētu atklāt, kad un kā mūsu nācijas sāka attīstīt savas specifiskās iezīmes un arī aizspriedumus, tajā pašā laikā saskatot, cik daudz ir kopīgu iezīmju. Padomājiet par Viduslaikiem, spriedzi starp baznīcu un sekulāro varu, par Renesansi, par Apgaismību. Pat ja II Pasaules karš Eiropu sašķēla divās pretējās nometnēs, tieši šī pieredze mums ir kopēja. Atklāt, kā tā veidoja mūsu nāciju kolektīvo apziņu, vērtības, kultūras, ir nopietns un atbildīgs vēstures uzdevums. Eiropas vienotību var sasniegt tikai saprotot un pieņemot daudzveidību, un nacionālā daudzveidība ir viena tās forma” [5].

Vēstures gals? Nē, politika turpinās

Daudziem vēsturniekiem Rietumos un Austrumos pirms dzelzs priekškara sabrukuma un īsi pēc tā likās, ka nacionālisms kā politiska kustība pieder pagātnei, jo 20. gadsimta karos un genocīdos ir sevi diskreditējis. Slavenais amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama (Francis Fukujama) 1990. gadā rakstīja par „vēstures galu”, domājot totalitāru ideoloģiju galīgu sabrukumu un bez-alternatīvās liberālas demokrātijas iestāšanos.

Tas bija tik nesen, tomēr jau pirms Dienvidslāvijā uzliesmoja viens no asiņainākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē, pirms sākās pašnāvnieku teroristu – musulmaņu fanātiķu džihāda vilnis, pirms Beslanas slaktiņa, Gazas etniskās tīrīšanas un Parīzes priekšpilsētu degšanas.

Politika, protams, nav mirusi, un nacionālisms ir atpakaļ tās dienaskārtībā un cilvēku sajūtās. Kā vienmēr, tas parādās divās formās.

Vienā gadījumā tas vēsta, ka mūsu tauta ir īpaša vienība ar kultūras, valodas, folkloras iezīmēm, kas mūs atšķir no citām tautām, taču nepadara ne labākus, ne sliktākus par tām.

Otrā gadījumā tas pierāda, ka sava nācija ir tā labākā (vai vairāk cietusī), ka tautas principā nespēj dzīvot blakus viena otrai mierā un veidot politiskas apvienības uz kopēju interešu pamata.

Abos gadījumos tiek izmantota vēsture. Nacionālās jūtas nevar un nedrīkst ignorēt, tāpēc, lai pēc iespējas tās pavērstu pirmajā formā, salīdzinājums un konteksts ar citu tautu un valstu vēsturi ir tik svarīgi.

Mācot „savas” nācijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu atrauti no „citu” vēstures, pretnostatījums “mēs” un „viņi” kļūst neizbēgams, rodas savas valsts izredzētības sajūta un pieaug risks veicināt skolēnos politisko nacionālismu. Šo risku analizē un izprot pēckara un mūsdienu Eiropas politiskajā, sabiedriskajā un profesionālajā domā. Integrēta Eiropas vēstures mācīšana, iespējams, ir pats būtiskākais šīs izpratnes sasniegums.

Paneiropeiskā pieeja “neērtajiem” jautājumiem

It sevišķi Eiropas Padome ir veltījusi uzmanību vēstures mācīšanai dalībvalstīs. Piemēram, vienā no lielākajiem projektiem „Eiropas 20. gs. vēstures mācīšana un apguve” tika izkopta starpdisciplināra un paneiropeiska pieeja, kurā kā ieteicamā programmu veidošanas prioritāte uzsvērtas sociālās, kultūras, mutvārdu un personiskās vēstures dimensijas Eiropas kontekstā.

Projekta ietvaros tika izstrādātas gan programmas un mācību līdzekļi virknē būtisku jautājumu (piemēram, par holokaustu, sieviešu 20. gs. vēsturi, kino izmantošanu vēstures mācīšanai), gan izdota plaša un saturīga rokasgrāmata „Mācot 20. gs Eiropas vēsturi”. Tās pamata ieteikums ir izmantot dažādas perspektīvas – mudināt skolēnus vēstures notikumu apguvē pētīt un saprast atšķirīgos viedokļus no to aizstāvju redzesloka. Uzmanības centrā tad nonāk pretrunīgie un Eiropas pagātnē „neērtie” starpnacionālās vēstures jautājumi, kuru apguvei objektīvi ir nepieciešams integrēts vēstures kurss.

Tiešs un likumsakarīgs šī projekta rezultāts bija Eiropas Padomes Ministru Komitejas pieņemtā rekomendācija No.(2001)15 – pirmais teksts Eiropas vēsturē, kurā noteikti skaidri metodoloģiskie principi un mērķi vēstures mācīšanai demokrātiskā un daudzveidīgā Eiropā. Kā nesavienojama ar Eiropas Padomes vērtībām tajā viennozīmīgi nosodīta vēstures notikumu interpretācija, raugoties no kādas vienas puses interešu viedokļa, kā arī „mēs” un „viņi” dihotomijas izmantošana[6].

Latvijas jaunā standarta mērķis: lojāli pilsoņi

Ja pievēršamies J.Celmiņa vadītās darba grupas izstrādātajam Latvijas vēstures atsevišķā kursa saturam, problēmas ir vairākas un nopietnas.

Pirmkārt, kā priekšmeta mērķis akcentēta valstij lojāla pilsoņa radīšana: “Latvijas vēstures zināšanas dod iespējas katram identificēt sevi ar Latvijas tautu un valsti (..), kļūt par Latvijai lojālu pilsoni.”

Kā pirmais uzdevums ir uzsvērta pareizā viedokļa apguve: “Izvērtējot Latvijai būtiskākos vēstures notikumus, skolēni orientējas viedokļu daudzveidībā, izprot un zina Latvijas valsts nostāju.”

Faktiski tiek sagaidītas atšķirīgas nacionālās identitātes pilsoņu vidū: “saprot, ka Latvijas valstij primārais uzdevums ir nodrošināt Latvijas valsts neatkarības neatgriezeniskumu, saglabāt un attīstīt latviešu valodu, tautas garīgās un kultūras vērtības, nacionālo identitāti, vienlaikus respektējot valstī dzīvojošo citu tautību pārstāvju tiesības saglabāt savu nacionālo identitāti”.

Citu tautību pilsoņiem ir pienākums: “zināt un cienīt neatkarīgās Latvijas vēsturi, garīgās un kultūras vērtības un tradīcijas, iesaistīties sabiedrības integrācijas procesos”.

Daži no viņiem pat var tikt pozitīvi vērtēti, protams, ja ir darbojušies valsts labā: “spēj pozitīvi izvērtēt atsevišķu cilvēku – arī cittautiešu – vai cilvēku grupas aktīvo darbību Latvijas un tās tautas interesēs vēstures gaitā”.

Visbeidzot, tiek oficiāli pieteikta tautas vienotības ideja: “spēj pozitīvi vērtēt tautas vienotības ideju: cilvēku spēju aktīvi darboties valsts labā, pieskaņojot savu individuālo rīcību visas tautas interesēm”.

Valsts acīmredzami šajā izpratnē tiek identificēta ar tautu (latviešu) un nostādīta pāri indivīdam kā apriors visu vērtību iemiesojums un garants vienlaikus. Valsts intereses ir tautas intereses, un tikai darbība to vārdā var tikt pozitīvi novērtēta!

Konstrukcijas vienīgā nepilnība ir tās statiskums – nav skaidrs, kurš definē šīs intereses? Pilsoņu patstāvīgi aktīva loma demokrātijā un vēsturē nav minēta. Acīmredzami nacionālā (domāta – etniskā?) identitāte ir svarīgāka nekā pilsoniskā, sociālā, kultūras un politiskā.

Runājot par dažādajiem viedokļiem vēstures notikumu interpretācijā, standarts piedāvā pārsteidzošu daudzveidību un tās izskaidrojumu: “skolēni zina, ka Latvijas vēstures notikumus atšķirīgi vērtē baltvācu vēsturnieki, komunistisko ideoloģiju pārstāvošie vēsturnieki, Latvijas vēsturnieki un citu dažādu virzienu pārstāvji. …izprot, ka mūsdienu atšķirīgie Baltijas tautu vēstures vērtējumi Krievijā, citās Eiropas valstīs un ASV ir saistīti ar informācijas nepietiekamību, kā arī ar šo valstu politiskajām interesēm”.

Kaut arī mērķu un kritēriju aprakstos tiek minēta skolēna patstāvīga viedokļa veidošana, analīzes spēja, Latvijas notikumu saistība ar procesiem citās zemēs u. tml., tie ir acīmredzamā pretrunā ar minētajām un daudzajām citām konkrētajām norādēm par mācību mērķiem, saturu un rezultātiem.

Marksisms un orientācija uz Krieviju

Otra problēma – tematiski jaunais standarts balstās marksisma vēstures koncepcijā (sociāli-ekonomisko attiecību primaritāte) un tajā dominē Krievijas orientācija.

Ja izlasa visu “programmu”, tad nekāda jauna redzējuma vai norāžu uz dažādām perspektīvām tajā nav. Tos pašu tematus jūs atradīsiet padomju un pirms-padomju laiku vēstures grāmatās.

Vairums no tematiem, sākot ar 18. gs, satur tradicionālo Krievijas vēstures periodizāciju, pieeju un faktu materiālu. Feodālo – dzimtbūšanas attiecību kritika, Baltijas guberņas Krievijas impērijā, Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā (kāpēc nav Dekabristu?), Boļševiku revolūcija (kur starptautiskā strādnieku kustība?), padomju režīms Krievijā un daudzi citi.

Periodam atbilstošais un līdzsvarojošais Eiropas notikumu konteksts izpaliek, jo to, acīmredzot, paredzēts atstāt „parastās” vēstures priekšmetam. Rezultātā skolēnu apziņā veidosies cieša vēsturiska Latvijas un Krievijas attīstības saikne ar visām tā konsekvencēm, savukārt Rietumeiropas un pasaules vēstures „iekšējie” procesi paliks citā plānā, un līdz ar to arī demokrātisko ideju un institūciju attīstības fenomens netiks tieši saistīts ar Latvijas attīstības loģiku.

Latviešu tautas interešu pretnostatījums pret citām tautām ir konsekvents, un vērsts uz stereotipu atražošanu: skolēni “zina, ka latviešu tautas konsolidācija ir notikusi ilgstošā vēsturiskā laika posmā dažādu svešzemju iebrucēju spaidu un apspiestības apstākļos, aktīvi pretojoties uzspiestajai ģermanizācijai un rusifikācijai”, teikts standarta projektā.

Trešā problēma – metodoloģiski standarts ir pārsātināts ar faktiem un interpretācijām un piemērots frontālām lekcijām. Vairums tematu 5 – 9. klases skolēnam ir pārāk sarežģīti (zinātniski) un arī plaši. Dominē programma – saturs, nevis rezultāts – skolēnu zināšanas, prasmes un iemaņas.

Kā rīkoties tālāk?

Atliek divas iespējas. Pirmā – papildināt izstrādāto kursu ar trūkstošajiem Eiropas un pasaules vēstures konteksta fragmentiem (piemēram, Krusta kari, Reformācija, Industriālā revolūcija, koloniālisms, I pasaules karš u.c.) un likvidēt “parasto” vēstures priekšmetu. Tādējādi visa vēsture skolēniem tiks asociēta ar Latvijas vēsturi, taču vismaz neradīs viņu galvās divas paralēlas pasaules.

Otrā – radīt trīs atsevišķus vēstures priekšmetus – Latvijas, Eiropas un Pasaules, un tad katru nedēļu pa stundai rindas kārtībā attiecīgos tematus mācīt pasaules, Eiropas un Latvijas kontekstā. Būtībā tas nozīmē jau pastāvošo kārtību – noteiktu stundu skaitu, kurā jāapgūst Latvijas vēstures tematika kopējā vēstures kontekstā. Savukārt programmas galvenais uzdevums ir uzrādīt kopsakarības pasaules, Eiropas un Latvijas vēstures galvenajos procesos.

Modernās integrētas vēstures mācīšanas būtība ir novērst šauri nacionālu ideoloģiju izplatību un pagātnes notikumus analizēt daudzpusīgi, vērtēt eiropeiskas pieejas garā.

Man ir bažas, ka izstrādātais piedāvājums ir tieši pretējs, jo rada Latvijas atrautības sajūtu. Paradoksāli (vai drīzāk likumsakarīgi), ka Krievijas konteksts ir saglabāts. Taču atsevišķa Latvijas-Krievijas un pasaules-Eiropas vēstures mācīšana rada atšķirīgas sajūtas par kontekstu, darbību cēloņsakarībām un motivāciju. Tas, kas der Eiropā – Pasaulē, neder Latvijā (Krievijā), jo mums taču ir cita vēsture! Vai tā šodien nedomā Putins un daudzi Krievijas pilsoņi? Vai šķietami pretēji, taču patiesībā līdzīgi nedomā daži Latvijas politiķi un pilsoņi?

Eiropā vēsturi nemāca visur vienādi, taču visur ir integrēta pieeja. Tas ir loģiski, jo nevienas Eiropas valsts kultūras, sociālo, politisko procesu vēsturi nevar mācīt atrauti no citām – pašas valstis ir samērā nesenas šo procesu mijiedarbības rezultāts, arī Latvija.

Atsevišķi savas valsts vēsturi māca Krievijā, Ukrainā, Vidusāzijā un daudz kur citur pasaulē. Bijušā prezidenta Akajeva laikā Kirgizstānā dzirdēju visnotaļ līdzīgu argumentāciju: bez atsevišķā priekšmetā apgūtām valsts vēstures zināšanām nevarot ieaudzināt patriotismu. Iespējams, viņu patriotisma kā bezierunu lojalitātes izpratnē tā arī ir. Jautājums ir, kādu patriotismu mēs gribam sasniegt Latvijā? Un – vai specifiskas zināšanas tiešām palīdzēs ieaudzināt šādi domāto patriotismu? Nesenā vēsture liek šaubīties, jo mēs dzīvojam informācijas laikmetā un skolai sen vairs nav informācijas monopols.

Atliek nožēlot Izglītības ministrijas vadības vai/un “Jaunā Laika” „politisko” izvēli. Rodas jautājums, kāpēc?

Kāpēc Latvijā šāda politika “iet cauri”?

Politika visur ir politika, un politiķi cenšas pieņemt populistiskus lēmumus. Tomēr, šādi gadījumi pēdējos gados izglītībā – sākot ar K.Šadurska „kristīgās mācības ieviešanu”, pēc tam atteikšanos no bezatzīmju vērtēšanas sistēmas sākumskolā un tagad ar šķirtu nacionālās vēstures mācīšanu, Rietumeiropas valstīs „neietu cauri”. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, sabiedrība citādi uztver pedagoģiju. Būtiskas reformas ne tikai vēstures mācīšanā, bet visā izglītībā notika 70-80-os gados, kardināli mainot programmas un metodiku, pārejot uz skolēnā centrētu pedagoģiju, interaktīviem mācību līdzekļiem, problēmu apspriešanu frontālas lekcijas vietā utml. Ir izaugusi jauna vecāku, skolotāju un arī politiķu paaudze, kuriem caurmērā sakrīt sagaidītais un piedāvātais. Neviens nesagaida vēsturisku priekšmetu un metožu atdzīvināšanu, pat ja ir problēmas. Risinājumus meklē satura un metožu inovācijās, kā arī papildus resursu ieguldīšanā.

Acīmredzami Latvijā reformas nepaspēja iesakņoties, un šobrīd politiķi, kuri nebija vai nejūtas saistīti ar tām, cenšas piedāvāt risinājumus, ko sagaida pārmaiņu frustrētā vecāku paaudze. Tā ir reakcija – atgriešanās pie bijušās „kārtības”.

Otrkārt, demokrātijas procesa kvalitāte ir cita. Rietumeiropā viss politisko lēmumu process balstās uz sarežģītu sociālās partnerības attiecību kompleksu. Konsultācijas ar arodbiedrībām, profesionālajām organizācijām u.c. sabiedrības intereses pārstāvošām institūcijām ir ne tikai vēlamas, bet faktiski obligātas. Bez izglītības darbinieku un vecāku organizāciju dalības un piekrišanas nekādas izglītības reformas nenotiek, un ja notiek, tad seko nopietnas masu akcijas ar smagām politiskām sekām. Līdz ar to panākt pārmaiņas ir ļoti grūti, bet ja tās saskaņo, tad arī ievieš pilnā apmērā un iespējami labā kvalitātē, jo tām dod naudu.

Latvijā, iespējams, nenovērtēti nopietna loma bija bilingvālās izglītības reformas ieviešanai. Neskatoties uz ekspertu un lielas daļas sabiedrības atbalstu reformas saturam, process bija slikts. Valdība pārvarēja nopietnu „nepareizās” sabiedrības daļas pretestību un guva pieredzi, ka var uzspiest reformas “saskaņā ar savu sirdsapziņu” un „kopējo valsts interešu” nepieciešamību. Ko tad, ja saturs mainās, bet metode nē?

Mēs esam pamatoti lepojušies ar sasniegto, tajā skaitā dēvējot Latviju par reformu teicamnieci un piedāvājot savu pieredzi starptautiski. Var gadīties, ka mūsu reformu vieglums ir vienlaikus mūsu lielākais vājums.

Post scriptum

Ja mūsdienu Eiropas pieeja nav arguments, skatīt senāk. “…kopš šī brīža vēsture kļūst par organisku veselumu: notikumi Itālijā un Āfrikā ir saistīti ar citiem Āzijā un Grieķijā, un visi tie atrodas cēloņsakarībā un ved pie viena rezultāta,” 2.gs.p.m.ē. par Romas dibināšanu rakstīja Polībijs.

_________________________________

[1] “An essential history of Europe”, BBC2, 1993

[2] Stokes, J., MP, runa pārstāvju palātā, citēta Sunday Telegraph, 1990.

[3] Rae, J. „On teaching independence”, New Statesman, 1973.

[4] Juan Carlos Ocaña, basku skolotājs, interneta diskusijā, 2003.

[5] Ulrike Schu-Fricke, interneta diskusijā, 2003

[6] Detalizēta informācija par Eiropas padomes dokumentiem atrodama šeit.


Projekts "Pamatizglītības standarts Latvijas vēsturē 6. - 9. klasei"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!