Raksts

Latvijas un Krievijas attiecības – vai pastāvīgs naidīgums?


Datums:
12. jūnijs, 2006


Autori

Elīza Keterliņa


Foto: E. Rudzītis

Nedraudzīgās attiecības starp Latviju un Krieviju ir savstarpēji izdevīgas, kur vēsture kalpo par iedvesmas avotu un instrumentu šāda attiecību nedraudzīguma uzturēšanai. Lai kaut kas mainītos Latvijas un Krievijas attiecībās, iespējams, tiešām der ieklausīties Putina un Kaļužnija teiktajā, ka vēsture jāaizmirst. Vismaz pagaidām.

Pirms Latvijas pievienošanās ES un NATO tika prognozēts, ka tad, kad Latvija kļūs par abu šo organizāciju dalībvalsti, tās attiecības ar Krieviju uzlabosies. Kopš pievienošanās ir pagājuši divi gadi, taču attiecības ar Krieviju joprojām ir vērtējamas kā sliktas. Robežlīguma parakstīšana ir izgāzusies un atlikta uz nenoteiktu nākotni; Latvija Krieviju apvaino neoimperiālisma tendencēs, vēstures izkropļošanā un vēsturisku faktu ignorēšanā, savukārt Krievija Latviju – tai naidīgas politikas realizēšanā, cilvēktiesību pārkāpumos, krievu diskriminēšanā un vēsturisku un teritoriālu pretenziju izteikšanā. Kādi faktori nosaka šādu savstarpēju naidīgumu, un vai tas vispār ir mazināms?

Krievijas identitāte un ārpolitikas instrumenti

Valstu ārpolitika ir cieši saistīta ar to identitāti, un Krievijas valstiskā identitāte joprojām piedzīvo krīzi. Krievijas identitātē klātesoši ir gan cariskās Krievijas, gan PSRS, gan jaunās Krievijas elementi, tai skaitā impēriskā pagātne, lielvalsts statuss, pretrietumnieciskums, arī nacisma sakāve un PSRS sabrukuma pazemojums. Krievijas pašuztvere faktiski ir dažādu vēsturisko tās identitāšu, lomu un statusu sintēze, kuras arī rada priekšstatus, ne vienmēr konsekventus un reālistiskus, par to, kādai būtu jābūt Krievijas vietai starptautiskajā sistēmā, kādai tās ārpolitikai un attiecībām ar kaimiņvalstīm un Eiropu. Lielākā daļa Krievijas sabiedrības uzskata, ka Krievijai galvenais ir būt varenai, būt lielvalstij (ne demokrātijai vai tirgus ekonomikai), pie kam vairākums ir absolūti apmierināti ar autoritārisma jeb Putina „vadītās demokrātijas” pastāvēšanu. Krievijai līdz 1991. gadam nav bijis demokrātijas pieredzes, un visi valstiskie veidojumi, kas asociējami ar Krieviju, allaž bijuši centralizēti un autoritāri.

Krievijai trūkst resursu, kas tai spētu nodrošināt lielvalsts statusu, tā ir ekonomiski vāja, tai trūkst administratīvo resursu (tā pat nespēj nodrošināt pilnvērtīgu savu interešu pārstāvēšanu attiecībās ar ES lielo birokrātisko aparātu), un ārpolitikas sektors ir vājš un nekoordinēts. Arī militārais spēks Krievijai neatbilst pasaules lielvalsts statusam – armija ir novecojusi un morāli degradēta, arī kodolieroču arsenāls ir novecojis un nespēj konkurēt ar citām lielvalstīm. Līdz ar to Krievija meklē citus ietekmes avotus un salīdzinoši veiksmīgi izmanto divus svarīgus instrumentus – energoresursus un lielo etnisko krievu skaitu kaimiņvalstīs.

Pēdējā pusgada laikā jautājums par energoresursiem diezgan negatīvi ietekmējis Krievijas un ES attiecības. Jāatceras gan, ka ne tikai Latvija un Eiropa ir atkarīgas no Krievijas dabas gāzes un naftas eksporta, bet arī Krievija no tā ir atkarīga – ienākumi no šī eksporta sastāda aptuveni 50% Krievijas Federācijas budžeta.

Situācijā, kad Krievijai trūkst skaidras un modernas identitātes un ārpolitikas koncepcijas, ārējā ienaidnieka esamība joprojām tiek izmantota kā saliedējošs faktors. Tai pašā laikā, Putins, šķiet, ir pārāk prorietumniecisks, lai par tādu konsekventi turpinātu uzskatīt un sabiedrībā propagandēt „Rietumus”. Ja pirms paplašināšanās Latvija Krievijas ārpolitiskajā apziņā ieņēma faktiski periferiālu vietu, tad tagad Krievija to izmanto kā sava veida instrumentu attiecībās ar ES. Latvija ienaidnieka tēlam atbilst lieliski, jo tam atrasts lielisks pamatojums (etnisko krievu diskriminācija), un Krievijai šāds ienaidnieks ir izdevīgs.

Vēstures jautājumā attiecībā uz Latviju Krievijas nostāja allaž bijusi asa. Krievijas demokrāti kategoriski atsakās pieņemt saistību starp pašreizējo Krievijas Federāciju un staļinisko PSRS un uzskata, ka tam, ka Maskava 1991.gadā “atlaida” Baltijas valstis bez jebkādiem nosacījumiem, pilnībā vajadzētu izpirkt 1940.gadu. Krievijas imperiālisti Baltijas jautājumu skata tīri teritoriālās un spēka kategorijās. Zaudējot Baltiju, Krievija nonākusi pirms Pētera laika Krievijas robežās, un šo teritoriju zaudēšana parāda un simbolizē tās vājumu. Līdz ar to nevar būt ne runas, ka Krievija Baltijas valstīm varētu piekāpties vēl vairāk atvainojoties, kas nozīmētu vēl lielāku sava vājuma atzīšanu.

Latvijas vēsture un naidīgums pret Krieviju

Ja Krievijai var pārmest autoritārismu un imperiālismu, Latvijai var pārmest brīžiem pārlieku nacionālismu. Latviešu kolektīvo atmiņu un Latvijas identitāti spēcīgi ir ietekmējis nacionālistiskais Ulmaņa režīms. Šīs vēsturiskās atmiņas noteica to, ka lielam skaitam cittautiešu pēc 1991.gada netika piešķirtas pilsonības tiesības, jo uzskatīja, ka tas apdraudētu nacionālās valsts pastāvēšanu.

Arī Latvija nespēj pilnībā tikt galā ar savu vēsturi. Īpaši sāpīgs jautājums ir savs vājums, militārā un politiskā spēka trūkums, kas vēsturē izpaudies kā situācija, kad lielvalstis var brīvi lemt par Latvijas likteni. Tas nozīmē, ka tā nekad nevar justies īsti droša, ka tās intereses tiks ievērotas, un ik pa laikam dažādu lielvalstu rīcībā tiek saskatīti nolūki Latviju un pārējās Baltijas valstis atkal „nodot” un „pārdot”.

Būtisks Latvijas politikas aspekts, kas kavē draudzīgu attiecību veidošanos ar Krieviju, ir tas, ka bieži Latvija un pārējās Baltijas valstis izmanto sliktās attiecības ar Krieviju, vairojot tās negatīvo tēlu, lai tādējādi stiprinātu pašas savas pozīcijas ES.

Prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas „vēstures skaidrošanas” kampaņa pirms 60 gadu Uzvaras dienas svinībām Maskavā un to laikā no Krievijas puses tika uztverta ļoti negatīvi. Robežlīguma parakstīšana izgāzās, pateicoties tieši dažādajām vēstures interpretācijām un šīm „vēsturiskajām un teritoriālajām pretenzijām” no Latvijas puses.

Pirms Latvijas pievienošanās ES un NATO Krievija cerēja, ka bez robežlīguma tās uzņemšana šajās organizācijās būs apgrūtināta. Kad tas tomēr neaizkavēja paplašināšanās procesu, šķita, ka Latvijai beidzot izdosies vienoties ar Krieviju šai jautājumā. Taču pašlaik Latvija sevi nav parādījusi no labākās puses, un Krievijai ir pilnīgs pamats teikt, ka tā ir tieši Latvija, kas aizkavē robežlīguma parakstīšanu un ratificēšanu.

Arī Latvijai Krievija kalpo kā mobilizējošs faktors. Pirms dalības ES un NATO iedzīvotājiem tika solīts, ka organizācija sniegs instrumentus, kā Latvijai labāk aizstāvēt savas intereses starptautiskajā arēnā, un šīs intereses vienmēr vairāk vai mazāk atklāti bijušas pretnostatītas Krievijas interesēm. Lai arī tiek atgādināts, ka Krievija militārus draudus Latvijai nerada, tomēr ārpolitikas diskursā vienmēr klātesoša ir ideja, ka nepieciešams aizstāvēt savas intereses pret Krieviju, ka tas ir tas, ar ko lielā mērā nodarbojas ārpolitikas sektors, pie kam izmantojot kā instrumentus ES un NATO. Varbūt tas nepieciešams tādēļ, ka sabiedrībā ir samērā liels eiroskepticisma līmenis, un šis ir emocionāls veids, kā pārliecināt sabiedrību. Šāda politika ļauj izmantot sabiedrībā dziļi iesakņojušās bailes no Krievijas un vēsturiskās pārestības sajūtu.

Aizmirst vēsturi?

Nākas secināt, ka nedraudzīgās attiecības starp Latviju un Krieviju ir savstarpēji izdevīgas, kur vēsture kalpo par iedvesmas avotu un instrumentu šāda attiecību nedraudzīguma uzturēšanai. Savstarpējs naidīgums abām valstīm lieti noder gan iekšpolitiski kā saliedējošs faktors, gan kā instruments attiecībās ar Eiropu un ASV. Elites šādā situācijā jūtas ērti, pie kam skaidri apzinoties, ka pastāvošās ekonomiskās attiecības, kuras ir tik svarīgas abām valstīm (bet jo sevišķi Latvijai), no tā sevišķi necietīs, jo ar dažādām strukturālām izmaiņām pastāvējušas visu laiku kopš 1990.gadu sākuma. Varbūt vienīgi nav gaidāma ekonomisko attiecību uzlabošanās. Taču tas vairs nav tik būtiski, jo savu ekonomisko labklājību Latvija saista ar „veco” ES un tās dāsnajiem fondiem.

Vēsture ir jūtīgs jautājums visām valstīm. Ja tauta piedzīvo vēsturisku pārestību un tiek pazemota, ja tai netiek dotas iespējas pārdzīvot un izciest savu traumu, tad šīs traumas emocionālais un simboliskais aspekts tiek iekļauts nācijas identitātē, nododot to tālāk no paaudzes uz paaudzi. Ja Latvijas trauma ir okupācija un izsūtīšana, tad Krievijas – impērijas un lielvalsts statusa zaudēšana. Tātad, šis aizvainojums ir savstarpēji saistīts, līdz ar ko, šķiet, velti gaidīt, ka viena nācija aizmirsīs savu aizvainojumu, lai atzītu otras pārestības sajūtu, sevišķi apstākļos, kad attiecības ir tik nedraudzīgas kā pašlaik.

Taču politika un valstu attiecības tiek veidotas šeit un tagad, un valstu vadītājiem jārūpējas arī par savas valsts un tās iedzīvotāju interešu aizstāvēšanu un veicināšanu.

Vēlētājus daudz vieglāk piesaistīt, izmantojot emocionālus motīvus. Ja sabiedrībā pastāv spēcīgs pretkrievisks noskaņojums, tad partijas to var atbalstīt, apgalvojot, ka tikai pārstāv vēlētāju intereses. Taču mūsdienu plašsaziņu līdzekļu varenības laikmetā šis ir savstarpēji atgriezenisks process. Ja iedzīvotāju vēlmes nosaka to, kādi uzsvari tiek likti partiju programmās un priekšvēlēšanu kampaņās, tad, jāatzīst, līderu retorika lielā mērā ir tā, kas nosaka, ko grib vēlētāji, it sevišķi attiecībā uz emocionāli jūtīgajiem jautājumiem. Bez tam, vēlētāju interesēs nav tikai vēsturiskas netaisnības novēršana, bet arī, vēl lielākā mērā, valsts un sabiedrības labklājības un drošākas nākotnes veidošana.

Lai kaut kas mainītos Latvijas un Krievijas attiecībās, iespējams, tiešām der ieklausīties Putina un Kaļužnija teiktajā, ka vēsture jāaizmirst. Vismaz pagaidām. Nedrīkst pieļaut situāciju, kad valstis kļūst par savas vēstures ķīlniecēm, kad vēsture apdraud robežlīguma noslēgšanu, ekonomiskās sadarbības attīstību un normālu kaimiņvalstu attiecību uzturēšanu kopumā.

Iespējams, spēcīgs politiskais aktieris, partija vai konkrēti līderi ar spēju uzņemties politisku atbildību un iniciatīvu varētu atkausēt šīs attiecības un ko mainīt. Varētu iesākt, panākot soli pretī Krievijai, atzīstot, ka tai arī var būt savas valstiskās intereses, ka tai ir tiesības pieprasīt garantijas energoresursu pieprasījumam, ka tai ir tiesības pretendēt uz bezvīzu režīmu ar ES. Mums jāpieļauj, ka ne visas Krievijas vēlmes ir tikai politiski pretenciozas, bet, iespējams, reizēm galvenokārt ekonomiski pamatotas, un parādot Latvijas sabiedrībai, ka ne visas Krievijas intereses obligāti ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Tas noteikti būtu derīgi arī pašai Latvijai, tās ekonomikai, politiskajai kultūrai un tēla veidošanai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!